Foto: E. Rudzītis
Septītās Saeimas vēlēšanas bija kreiso spēku konsolidācijas laiks. Kopēju valodu atrada E.Baldzēna sociāldemokrāti un J.Bojāra postkomunisti un ar labu rezultātu iekļuva Saeimā. Referenduma par naturalizācijas nosacījumu maiņu satraukti, arī nozīmīgākie krievu politiskie spēki tika saliedēti apvienībā Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL), reizumis sauktā arī par “bitēm” vai “biteniekiem”.
Taču šīs čaklās radībiņas ir bijušas pārsteidzoši konservatīvas, no politisko ideju vaska lipinot savu priekšvēlēšanu programmu. Turklāt šis būs viens no tiem retajiem gadījumiem, kad bišu produkti ož pēc naftalīna.
Jau priekšvēlēšanu programmas otrais teikums vēstī, ka “mēs esam par efektīvu ekonomiku”, kas neglābjami uzvēdī atmiņas par agrīno Gorbačovu. Arī vairākas citas prasības un solījumi ir dzirdēti labi sen. Piemēram, kuram gan ir nezināmi krievu partiju paģērējumi ieviest pilsonības nulles variantu? Vai aicinājumi “bez atrunām ratificēt” un “godīgi iedzīvināt” Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību būtu kas jauns? Vai PCTVL dalībnieku atbalsts pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanai visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem (tātad arī nepilsoņiem) būtu formulēts tikai 2002.gadā? Vai pretošanās bijušo čekistu un aktīvo komunistu ievēlēšanai Saeimā ir radusies tikai pēc T.Ždanokas vienpersoniskā saraksta anulēšanas šogad? Vai noraidošo attieksmi pret NATO bitenieki pauž tikai dažus mēnešus pirms Prāgas samita?
PCTVL aktīvi un konsekventi uztur savu identitāti – krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju aizstāve un Krievijas politisko interešu lobiste. Par šīs apvienības nostājas precizējumu uzskatāma prasība piešķirt oficiālu statusu krievu valodai tajās pašvaldībās, kurās šī valoda ir dzimtā vismaz 20% iedzīvotājiem. S novim godom, s novim ščastjem, Riga!
Apvienības teicamie panākumi Rīgas domes un dažu citu pašvaldību vēlēšanās pērn ir mudinājušas PCTVL (līdzīgi kā LSDSP) runāt par pašvaldību finansu neatkarības un politiskās nozīmes palielināšanu. Tendence uz federatīvu iekārtojumu tik mazā valstī kā Latvija gan nebūtu apsveicama kaut vai no administratīvo izmaksu palielināšanās viedokļa. Par šīs tendences politiskajām sekām varētu spriest pēc konkrētu PCTVL priekšlikumu parādīšanās.
Ka jau ierastā gaušanās par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā būs PCTVL kampaņas vadmotīvs, liecina apvienības priekšvēlēšanu programmas spēcīgais uzsvars uz gluži politiskiem jautājumiem. Var tikai brīnīties, ka politiska organizācija, kuras pārstāvji ir valsts lielākās, spēcīgākās un saimnieciski ietekmīgākas pašvaldības galvgalī, tikpat kā nerunā par saimnieciskiem jautājumiem. Tik vien kā saprātīgā prasība pēc progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (vienoti ar LSDSP), solījumi samazināt reālo bezdarbu divas reizes (ak, ja tas būtu jādara tikai Rīgā….), samazināt nodokļus zinātņietilpīgajām nozarēm (ar nepacietību gaidīsim!) un visādos veidos atbalstīt lauksaimniekus (būs grūti konkurēt ar Zaļo un Zemnieku savienību ticamības ziņā, kaut Latgale ir iespēju novads).
Tomēr PCTVL pozīcijas nemaz nav tik drošas kā agrāk. Var uzskatīt, ka utopiskais solījums atlīdzināt zaudējumus mazturīgajām iedzīvotāju grupām, kas cietušas no sociāli ekonomiskajām reformām, ir vērsts uz nedaudzo balsstiesīgo kara veterānu uzmundrināšanu. Tikpat labi to var interpretēt kā pretsparu J.Žuravļova Latvijas Sociāldemokrātiskās labklājības partijas staļiniskajiem priekšvēlēšanu lozungiem. Savukārt apņemšanos izveidot ministra amatu Latgales attīstībai ir grūti izprast, ja ignorē R.Eigima vadītās Latgales gaismas spīdēšanu, kas nopietni apdraud tradicionāli cerīgās PCTVL izredzes šajā apgabalā.
Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO jūtami mazināsies vajadzība pēc tāda veidojuma kā PCTVL. Arī dažu latviešu partiju uzrunātajiem jaunpilsoņiem var nelikties pārmērīgi simpātiski vēlēt par A.Rubika un T.Ždanokas apskāvienos esošo J.Jurkānu. Tik tad mēs piedzīvosim realitātē sakņotas un tālejošas pārmaiņas krievu partiju vidē.