Pirms pieciem gadiem 1.maijā, kad 10 valstis oficiāli pievienojās Eiropas Savienībai, es biju Boloņā, jo tur mācījos. Kursā bijām četras „jaunās eiropietes” – divas polietes, viena slovākiete, un es. Un mums, protams, šis bija liels notikums, tāpēc 1.maijā mēs noorganizējām nelielas „ES paplašināšanās svinības” vienīgajā bārā, kas todien bija atvērts - 1.maijs ir darbaļaužu diena, tāpēc lielākā daļa pilsētas ir slēgta. Tā nu tikāmies bārā „La Linea” pie Piazza Maggiore, galvenā Boloņas laukuma. Atceros, ka visu dienu mani starptautiskie, ne-Eiropas kursabiedri man teica „apsveicu ar atgriešanos Eiropā!”. Uz pirmajiem šādiem sviecieniem es atbildēju ar „mēs vienmēr esam bijuši Eiropā!”, bet vēlāk sapratu, ka nav ko iespringt un jāatbild vien ar „paldies!” Acteros arī, ka daudzi kursabiedri mums, „jaunajām eiropietēm”, uzsauca dzērienus un stāstīja, kā viņus - „vecos eiropiešus” - ES paplašināšanās iespaidojot gandrīz tikpat ļoti kā mūs. Viņi runāja par to, cik šis ir vēsturiski un neticami. Cik ļoti maz Rietumeiropa zina par to Eiropas daļu, kas agrāk slēpās aiz Dzelzs priekšskara. Cik ļoti viņi grib iepazīt mūs, bet tajā pat laikā cik ļoti daudz Rietumeiropieši baidās no mūsu lētā darbaspēka. Atceros arī, ka uz svinībām bija ieradusies lielākā daļa 180 kursa biedru, tā kā bārs bija pārāk mazs un dejošana izplūda uz laukuma līdz rīta stundām.

Bet vēl, atminoties 1.maiju pirms pieciem gadiem, es atceros arī rīta pastaigu pa Piazza St.Stefano, kur bija izlikti jauno dalībvalstu karogi, plakāti ar informāciju un baloni. Un es atceros, kā, pastaigā ar manu meksikāņu draudzeni, es raudāju – par to, ko mēs bijām sasnieguši, bet arī par to, cik daudz šie sasniegumi ir prasījuši: laiku, ciešanas un humāno kapitālu. Es raudāju par to, ka manas vecmāmiņas pieredzēja abus Pasaules karus, ka dzīvoja Padomju laikos, ka cerēja piedzīvot Latvijas neatkarību, un ka pēdējos savas dzīves gadus viņas visvairāk maksāja par pievienošanos ES – tā kā valsts prioritāte bija reformu īstenošana ceļā uz ES, viņas par reformām maksāja, saņemot smieklīgas pensijas. Bet ieguvumi no Latvijas dalības ES viņām bija gandrīz nejūtami, ja vien pie tiem neskaita pastkartes no mazbērniem, kas jau tad ceļoja, mācījās un strādāja ES. Un tā viņas arī nomira, nekādus labumus neiegūdamas.

Šogad 1.maijā es atkal biju Boloņā, uz skolas salidojumu. Laukumos nebija balonu. 1.maijā kā vienmēr viss bija slēgts. Bet svinības bija par godu skolas salidojumam, un tikai ar „jaunajiem eiropiešiem” – arī manu rumāņu draudzeni, kas nu arī oficiāli pieder šai grupai – saskandinājām prosecco glāzes uz piecgadi kopš lielās ES paplašināšanās. Tomēr es atcerējos to dienu pirms pieciem gadiem un tās asaras. Par to, kas sasniegts un kas izciests un kas vēl jāizcieš. Un ne jau man, bet vecākajām paaudzēm, kurām trekno gadu optimisms, izklaides un patēriņš gāja secen, bet augstā inflācija uzbruka vissāpīgāk, un viņi nevarēja no šī visa aizbraukt uz Īriju. Arī šobrīd nevar. Bet varbūt – es ceru – vismaz saņem pastkartes no ES.