Raksts

Pašiem sava Belfāsta


Datums:
31. maijs, 2005


Autori

Providus


Foto: A. Jansons

„Gan latviešu, gan krievu vidū ir vienlīdz daudz tādu, kuriem ir aizspriedumi par citu tautību cilvēkiem,” pēc Panorāmas eksperimenta ar krievu un latviešu skolu audzēkņu apmaiņu secina žurnālists. Pretējā puse nereti netiek pieņemta vai pat klusi nīsta.

Klusi un rāmi beidzas šis mācību gads, kas sākās ar daudzgalvainu skolēnu pūļu skaļiem protestiem pret mazākumtautību izglītības reformu. Pagaidām nav pētījumu, kas ļautu analizēt, cik sekmīgi iedzīvināta likuma prasība mazākumtautību vidusskolās vismaz 60% mācību satura mācīt latviski. Ir tikai dažādi vērojumi un mēģinājumi iejusties to skolēnu vietā, uz kuriem šīs pārmaiņas attiecas.

Vienu no interesantākajiem eksperimentiem ir īstenojis Latvijas televīzijas ziņu raidījums Panorāma, kas uzaicināja pa trīs skolēniem no Ziemeļvalstu un Zolitūdes ģimnāzijas uz trim dienām apmainīties vietām. Pāriet otrā pusē un saprast, kā ir mācīties Zolitūdes ģimnāzijā, kur mācības notiek pēc mazākumtautības izglītības programmas, un kāda ir ikdiena Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kur skolēni allaž mācījušies latviešu valodā. Sešus skolēnus, kuri atsaucās Panorāmas aicinājumam, tagad vieno ne tikai pārliecība, ka skolas netika pietiekami labi sagatavotas pārejai uz mācībām latviski, bet arī draudzība. Taču vienlaikus viņi ir spiesti atzīt, ka Latvijā patiesi ir divkopienu sabiedrība un daudzi gan latviešu, gan krievu jaunieši dzīvo gluži kā Belfāstā, kur tie tur, no ielas pretējās puses, ne tikai netiek pieņemti, bet tiek arī klusi nīsti.

Projektā iesaistās jaunieši no multikulturālas vides

Šī eksperimenta ideja balstījās vēlmē aptvert, kā notiek izglītības reforma, un cik atvērti pret citu tautību cilvēkiem ir latviešu un krievu jaunieši, skaidro Panorāmas žurnālists Jānis Geste, kurš kopā ar kolēģiem Dmitriju Petrenko un Vladimiru Novodvorski īstenojis šo Panorāmas galvenās redaktores Intas Lases ideju. Zolitūdes un Ziemeļvalstu ģimnāzijas izvēlētas, jo atrodas vienā mikrorajonā un daudzi abu skolu bērni ir kaimiņi.

Visi seši 10.klašu audzēkņi no abām skolām, kas atsaucās Panorāmas aicinājumam trīs dienas pamācīties citā skolā, stāsta, ka darījuši to ziņkārības un intereses dzīti. Spriežot pēc viņu stāstītā, šie jaunieši ir auguši multikulturālā vidē. Tā Nadeždai Babuckovai, kas eksperimenta laikā mācījās Zolitūdes ģimnāzijā, bet tagad Rīgas 6.vidusskolā, dzimtā valoda ir krievu valoda, taču latviski viņa runā gandrīz bez akcenta. Pēc Nadeždas vārdiem, vecāki veduši viņu uz latviešu bērnudārzu un līdz ar to latviešu sarunvaloda viņai nekad nav sagādājusi grūtības. Viņas bijušais klasesbiedrs Sergejs Hedorenko, kas arī latviski runā gandrīz tikpat labi cik krieviski, stāsta, ka vienmēr draudzējies ar latviešu bērniem un tieši tādēļ allaž gribējis zināt, vai viņa vienaudžu attiecības „latviešu skolās” atšķiras no tā komunikāciju stila, kas ir „krievu skolās”.

Savukārt divas no trim Ziemeļvalstu ģimnāzijas meitenēm, kas iesaistījās eksperimentā, pēc tautības ir krievietes. Lizai Parfjomovai gan mamma, gan tētis ir krievi, taču meitu nolēmuši jau no bērnudārznieka vecuma izglītot latviskā vidē. Lidijai Batarei tētis ir krievs. „Rados un draugos man ir daudz krievu tautības cilvēku un man bija interesanti, kā mani pieņems, nezinot, ka esmu krieviete,” saka Lidija.

Latviešu jaunieši piesaka auksto karu

„To siltumu, kas ir mūsu Zolitūdes skolā, Ziemeļvalstu ģimnāzijā nesajutu,” saka Nadežda Babuckova. Tie ir teju visskarbākie vārdi, ko Zolitūdes ģimnāzijas skolēni, uzmanīgi lavierējot starp patiesību un pieklājību, pasaka par Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolēnu attieksmi pret krieviem. „Iespējams, viņiem traucēja kameras, kas mums visu laiku sekoja,” teikto mēģina mīkstināt Nadežda. „Trešajā dienā viņi jau kļuva draudzīgi. Nebija jau tā, ka neteica pat „čau”. Tajā klasē, kur es trīs dienas mācījos, bija viena meitene, ar ko gājām kopā vienā bērnudārzā. Ar viņu parunājos. Vēl bija pāris cilvēki, kuri bija draudzīgi. Bet pārējie – atturīgi.”

„Latvieši nav tik draudzīgi, cik krievi. Ir jāpaiet laikam, lai iegūtu viņu uzticību,” secinājis Sergejs Hedorenko. Viņš eksperimentā esot iesaistījies aiz vēlmes sameklēt sev jaunus draugus. Sameklējis arī, tikai nevis jaunajā klasē, bet sadraudzējies ar eksperimentā iesaistītajām meitenēm no Ziemeļvalstu ģimnāzijas. „Man vienmēr draugos ir bijuši latvieši, jo, ar draugiem runājot latviski, arī valodu var viegli apgūt,” paskaidro Sergejs. „Tomēr gribētu uzsvērt, ka es draudzējos ar cilvēkiem, kuru tautībai manās acīs nav nozīmes. Draudzēties var jebkurā valodā. Mācīties gan tikai dzimtajā.”

Krievi ir nesalīdzināmi draudzīgāki par latviešiem, saka Ziemeļvalstu ģimnāzijas 10.a klases skolniece Irmgarde Puriņa. Tagad viņai esot daudz draugu krievu jauniešu vidū, ar kuriem viņa apmainoties īsziņām, satiekoties interneta portālā draugiem.lv vai gluži nejauši vilcienā. „Zolitūdes ģimnāzijā mūsu klasesbiedri bija ļoti komunikabli un draudzīgi. Pirmās dienas laikā mēs jau bijām iepazinušās gandrīz vai ar pusi no visiem skolas audzēkņiem. Daudzi no viņiem man kļuvuši par labiem paziņām vai draugiem, viens pie otra ejam ciemos. Brīnišķīgi!” priecājas arī Lidija Batare. „Taču apbēdināja latviešu attieksme pret krieviem. Mūsu klase nepieņēma krievus, nekomunicēja ar viņiem. Tikai daži no klases runāja ar viņiem. Klasē ir daži cilvēki, kuri personīgi ienīst krievus. Pat nezinu, kādēļ. Iespējams, ka latviešiem ir vēl lielāki aizspriedumi par citu tautību cilvēkiem, nekā krieviem,” domā Lidija.

„To trīs dienu laikā, ko pavadīju Ziemeļvalstu un Zolitūdes ģimnāzijā, es apjautu, cik ļoti labprāt atkal mācītos skolā, turklāt nevis latviešu, bet krievu. Tur ir jauki, atvērti cilvēki. Latviešu skolā – nedaudz citādāki,” stāsta žurnālists Jānis Geste. Viņš paskaidro to, ko paši skolēni tā arī atklāti nepateica – latviešu skolēni savus krievu tautības vienaudžus nepieņēma, turklāt nemaz necentās slēpt savu negatīvo attieksmi pret viņiem. Esot teikuši: „Kāpēc mums melot un teikt, ka mums patīk krievi.” Arī skolotāji neesot centušies papūlēties, lai krievu skolēni iedzīvotos viņu skolā. Tomēr no sarunām Zolitūdes ģimnāzijā J.Geste sapratis, ka ir gana daudz arī krievu jauniešu, kuri latviešus labākajā gadījumā uzlūko kā svešos. „Gan latviešu, gan krievu vidū ir vienlīdz daudz tādu, kuriem ir aizspriedumi par citu tautību cilvēkiem,” secinājis žurnālists.

Skolas nav sagatavotas reformai

Apmainoties skolām, seši Rīgas jaunieši ir ieguvuši arī vienotu platformu attieksmē pret mazākumtautību izglītības reformu. Tagad Ziemeļvalstu ģimnāzijas trīs audzēknes gluži tāpat kā daudzi mazākumtautību skolēni ar pilnu pārliecību stāsta, ka reforma nebija gatava īstenošanai. Skolotājiem ir grūti stundās izskaidrot mācību vielu, bilingvālu mācību materiālu nav.

„Man ar latviešu valodu nav nekādu problēmu, tomēr matemātikā mans sekmju līmenis ir pazeminājies, jo es nesaprotu daudzus vārdus, līdz ar to neizprotu arī uzdevumus,” stāsta Nadežda. „Ziemeļvalstu ģimnāzijā vienā no matemātikas nodarbībām bija mazs kontroldarbs par polinomiem. Mēs visi trīs, kuri bijām no krievu skolas, skatījāmies viens uz otru un nesapratām, ko tas nozīmē. Ja mācās, tad mācās dzimtajā valodā.” Arī Sergejs nav mainījis pārliecību, ka skolēniem zināšanas jāiegūst dzimtajā valodā. Jo, lai gan viņa latviešu valoda ir laba, viņš tuvu ne visās nodarbībās spēj iedziļināties latviski stāstītajā un, pēc paša vārdiem, atzīmes viņam kļuvušas sliktākas.

„Pārliecinājos, ka daudzi no krievu jauniešiem labi prot latviešu valodu, bet tādos mācību priekšmetos kā matemātika un fizika viņi latviski visu uztver lēnāk nekā dzimtajā valodā,” saka Liza no Ziemeļvalstu ģimnāzijas. „Skolotāji noteikti bija labāk jāsagatavo šim darbam. Jo skolotāji tomēr nerunā latviski tikpat brīvi kā dzimtajā valodā, un tas traucē viņiem mācību tēmu pareizi un precīzi izskaidrot, bet skolēniem – izprast.” Arī Irmgarde un Lidija, lai gan principiāli piekrīt, ka mācībām lielākoties jānotiek valsts valodā, ar nožēlu atklājušas, ka skolas nav tam gatavas.

Kristina Homičenko ir vienīgā no apjautātajiem Zolitūdes ģimnāzijas skolēniem, kas sarunvalodā dod priekšroku krievu valodai, tomēr gluži kā Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolnieces uzskata, ka mācībām mazākumtautību skolās jānotiek latviski. „Lai gan lieliski saprotu latviešu valodu, pati baidos runāt. Uzskatu, ka jāmācās latviski, turklāt jau no paša sākuma – no 1.klases,” saka Kristina, nevēlēdamās īpaši kritizēt reformu.

Jānis Geste no sarunām ar skolēniem secinājis, ka skolas ikdienā diezgan pierasts stundās pāriet no latviešu valodas uz krievu. „Tajā nevar vainot skolotājus, jo viņiem taču kaut kas jādara, kad redz, ka lielākā daļa klases nesaprot mācību vielu,” saka žurnālists. Tagad viņš pārliecinājies, cik ļoti reformai traucē tas, ka nav bilingvālu mācību materiālu. 10.klases skolēni matemātiku, fiziku un ķīmiju apgūst no grāmatām, kas rakstītas tiem bērniem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, un šajās mācību grāmatās valoda tomēr esot diezgan sarežģīta.

Kad maija vidū Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) tikās ar visu reformai pakļauto skolu administrāciju, tad teju visas izvaicātās skolas atzinušas lielu mācību līdzekļu trūkumu. Direktori uzskata, ka smagā valodā sarakstītās latviešu grāmatas mazākumtautību skolēniem nav piemērotas. Secināts arī, ka nav tādas skolas, kur latviski mācāmie priekšmeti tiktu skaidroti tikai un vienīgi latviešu valodā. Neesot atrisināts arī jautājums par individuālu nodarbību nodrošinājumu skolēniem ar nepietiekamām valodas zināšanām. Skolu viedoklis par zināšanu kvalitāti dalās: vieni uzskata, ka reforma to neietekmē, otri — ka ietekmē, bet trešie lēš — par to varēs spriest eksāmenos 2007.gadā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!