Raksts

Partiju sniegums integrācijas politikai – negribīgi un bez dziļas diskusijas


Datums:
14. septembris, 2014


Autori

Dace AkuleMarija Golubeva


Foto: Roger_Greenhalgh

Priekšvēlēšanu diskusijās jāvērtē, vai un cik lielā mērā politiķi piedāvā turpināt integrācijas politikas ignorēšanu, spēlēšanos un izvairīšanos no nopietnas sarunas.

Kopš ārkārtas Saeimas vēlēšanām 2011.gada septembrī integrācijas jomā pieņemti vairāki būtiski rīcībpolitikas dokumenti vai likumdošanas grozījumi. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pieņemta integrācijas politika. Satversme papildināta ar preambulu. Pēc piecpadsmit neaiztikšanas gadiem grozīts Pilsonības likums. Pilsonības likuma grozījumi arī ir būtiskākais pozitīvi vērtējamais rīcībpolitikas lēmums integrācijas jomā, jo tas dod tiesības uz dubultpilsonību plašākam pilsoņu lokam, kā arī atvieglo pilsonības iegūšanu noteiktām sabiedrības grupām kā vidusskolu absolventiem vai jaundzimušajiem no nepilsoņu ģimenēm. Tā rezultātā būtiski audzis to bērnu skaits, kuru vecāki – nepilsoņi viņus pieteikuši Latvijas pilsonībai.

Taču pēdējo trīs gadu lēmumi integrācijas jomā atklāj trīs negatīvas tendences, kas ne vien neveicina, bet pat apgrūtina saliedētākas sabiedrības veidošanos.

1.Integrācijas politika nav prioritāro jautājumu sarakstā, tāpēc tai politiķi un amatpersonas pievēršas tad, kad ir noteikti force majeure vai ārkārtas apstākļi vai tas būtu 2012.gada februāra referendums par krievu valodas statusu, vai konteksts, ko kopš 2014.gada sākuma sniedz notikumi Ukrainā. Lai arī 2011.gadā valdība apstiprināja integrācijas politikas pamatu – Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.– 2018.gadam – daļa integrācijas politikas pasākumu nesaņēma valsts budžeta finansējumu vispār vai arī tiem tika piešķirts nepietiekams atbalsts. Taču pēc referenduma valdība piekrita daļu līdzekļu integrācijas pasākumiem piešķirt no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, grozīja 2012.gada budžetu un piešķīra līdzekļus arī no 2013.gada budžeta. Nepietiekami sistemātisks atbalsts apgrūtina noturīgu rezultātu sasniegšanu. Turklāt, no visiem 14 miljoniem Eiro, kas 2012.-2013.gadā ieguldīti integrācijas politikā, tikai trešdaļa nāk no Latvijas valsts budžeta (tieši valsts budžeta piešķīrumi vai kā līdzfinansējums ES programmām). Pusi rēķinu par sabiedrības saliedēšanas pasākumiem sedz no Eiropas Ekonomiskās zonas atbalsta, kamēr viena piektā daļa nāk no Eiropas Savienības (Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds un ES programma PROGRESS).

2.Politiķi turpina integrācijas politiku izmantot kā spēles lauku, kurā atļauts vienam otru provocēt un celt likmes, nedomājot par ilgtermiņa sekām. Vieni draud ar izglītību tikai latviešu valodā un izslēdz no sadarbības valdībā, otri palīdz krievu valodas statusa referenduma norisei. Vieni izstrādā Satversmes preambulu… Ultimatīva pozicionēšanās notiek tā vietā, lai veidotu zināšanās balstītu un iekļaujošu rīcībpolitiku, kas prasa izpēti, sabiedriskas diskusijas, laicīgu plānošanu un nepieciešamā finansējuma piešķiršanu.

3.Integrācijas jautājumos turpinās izvairīšanās no nopietnām diskusijām ar sabiedrību – vai tie būtu integrācijas politikas pamatprincipi, vai lēmums skolās ieviest mācības tikai latviešu valodā no 2018.gada, vai tiesības visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Tā vietā, lai viedokļu daudzveidībā meklētu kompromisus un nonāktu pie kvalitatīva rezultāta, lēmumus pieņem paštaisni. Kad pērn PROVIDUS rīkoja sabiedrisko apspriešanu par labāko procesu, kā nonākt pie Satversmes preambulas (ar atvērtu jautājumu, vai tā vispār nepieciešama), mēs mudinājām neatstāt to tikai Saeimas kompetencē. Taču valdošā koalīcija nevis apņēmās nodrošināt jēgpilnu sabiedrības līdzdalību, ļaujot tai veidot Latvijas konstitūcijas ievadu, bet gan tikai apņēmās pirms Satversmes preambulas pieņemšanas rīkot „plašus sabiedriskos forumus, skaidrojot Latvijas iedzīvotājiem preambulas pieņemšanas nepieciešamību un tās saturu” (koalīcijas partiju sadarbības līguma pielikuma 2.punkts). Bet par pašvaldību vēlēšanu tiesībām Latvijas nepilsoņiem un ne-ES valstu pilsoņiem ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju publiski vairs nerunā pat Saskaņas Centrs, kurš starp 10. un 11.Saeimā ievēlētajām partijām vienīgais atbalstīja šo ierosinājumu. Sabiedrībā, kurā integrācijas jautājumos valdošo viedokļu daudzveidību pavada arī desmitgadēm ilgi kultivēts jūtīgums, ilgstoša izvairīšanās no nopietnas sarunas ir ja ne bīstama, tad neveselīga.

Tāpēc, analizējot partiju priekšvēlēšanu programmas integrācijas jomā, mēs kritiski vērtējam visus tos solījumus, kas nevis piedāvā ilgtspējīgu risinājumu, bet gan piemet vēl vienu pagalīti ugunskuram, kurā sadeg sapnis par saliedētāku Latvijas sabiedrību. Te izceļas trīs partijas:

•Jaunā konservatīvā partija sola nodrošināt mācības tikai latviešu valodā visos valsts finansētos bērnudārzos, pamatskolās un vidusskolās. Tādējādi partija ignorē vienu no retajām (pat starptautiskā salīdzinājumā) integrācijas jomas labajām praksēm, ko izdevies ieviest Latvijā – bilingvālo izglītību.

•Nacionālā apvienība – papildus konsekventam solījumam ieviest izglītību tikai latviešu valodā – sola atņemt pilsonību naturalizētiem pilsoņiem par svinīgā solījuma pārkāpšanu. Tādējādi partija faktiski vēlas ieviest pilsonības divas klases, sliktākajā un mazāk aizsargātajā klasē atstājot tos pilsoņus, kuri pilsonību ieguvuši pēc naturalizācijas eksāmenu sekmīgas nolikšanas.

•Latvijas Krievu savienība sola panākt oficiālās valodas statusu krievu valodai, kā arī iestājas par krievu valodas lietošanu iedzīvotāju saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestādēm. Šie ierosinājumi vērtējami kā nesamērīgi – vadoties it kā no minoritāšu tiesību aizsardzības, tie pēc būtības prasa no visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem vienas minoritātes valodas (krievu valodas) zināšanas. Bet par krievu valodas statusa maiņu Latvijā 2012.gadā pilsoņu absolūts vairākums (gandrīz 75% dalībnieku) izteica negatīvu nostāju, tātad atkal šo jautājumu likt galdā nav visai tālredzīgi.

Atļaujamies cerēt, ka tās partijas, kuras savās programmās vai nu vispār nepiemin vai tikai pavirši piemin integrācijas politikas jautājumus, tā rīkojušās ierobežotā zīmju skaita dēļ. Tāpēc priekšvēlēšanu diskusijās jāvērtē, vai un cik lielā mērā politiķi piedāvā turpināt integrācijas politikas ignorēšanu, spēlēšanos un izvairīšanos no nopietnas sarunas.

Visu beidzot, vērtējot pēdējos 3 gados padarīto, salīdzinot ar partiju solījumiem 2011.gada vēlēšanās, jāsecina, ka ne visas Saeimā pārstāvētās partijas bijušas konsekventas:

•Vienotības programmas turēšanās pie solījuma „rūpēties par cilvēku vienlīdzību valsts un likuma priekšā, neatkarīgi no to etniskās piederības” ir visai pretrunīgi vērtējama kontekstā ar partijas rosināto Satversmes preambulas projektu. Lai arī gala rezultātā šis jēdziens preambulā[ 1 ] nav iekļauts, sākotnēji tajā – tāpat kā integrācijas politikas pamatnostādnēs[ 2 ] – tika piedāvāta jēdziena „valstsnācija” lietošana attiecībā uz latviešiem, kas nostiprinātu noteiktu hierarhiju dažādu tautību Latvijas pilsoņu vidū. Tāpat jāuzsver, ka kopumā integrācijas jautājumiem patreizējā partijas programmā veltīta nedaudz lielāka uzmanība, nekā 2011.gada programmā.

•Konsekventa bijusi Reformu partija, kas vienīgā savā programmā solīja ne tikai atvieglot nepilsoņu ģimenēs dzimušo bērnu naturalizāciju, bet arī ieviest dubultpilsonību. Par šādiem grozījumiem Pilsonības likumā aktīvi iestājās Ārlietu ministrija un Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kas līdz 2014.gadam maijam bija Reformu partijā, tad iestājās Vienotībā.

•Konsekvents nav bijis Saskaņas Centrs, kas 2011.gadā aicināja noteikt trīs gadu moratoriju „jebkādām likumdošanas iniciatīvām, kas attiektos un nacionāli un vēsturiski jūtīgiem jautājumiem”, kā arī solīja „ievērot un aizsargāt Satversmi, kāda tā ir šobrīd”. Lai arī partija aktīvi iestājās un balsoja pret Satversmes preambulas pieņemšanu[ 3 ], tomēr abus solījumus partija nav izpildījusi, jo partijas līderi aicināja vēlētājus atbalstīt referendumu par krievu valodas statusu, kas tomēr prasītu Satversmes grozījumus.

•Vēlētājiem solīto ir pildījusi Nacionālā apvienība, kas jau 2011.gadā solīja pakāpeniski panākt izglītību bērnudārzos un skolās latviešu valodā, kas arī ir iekļauts patreizējās valdības koalīcijas sadarbības līgumā[ 4 ]. Tāpat kā šogad, arī pirms trim gadiem apvienība vienlaikus iestājās par mazākumtautību tiesībām uz savas tautas vēstures un kultūras apgūšanu dzimtajā valodā.

•Tāpat kā šobrīd, arī 2011.gada Zaļo un zemnieku savienības programmā liela uzmanība integrācijas jautājumiem nav veltīta, tāpēc solījumu vērtēšana šajā jomā nav iespējama.


Svarīgākie lēmumi integrācijas jomā kopš 2011.gada oktobra

  • Pieņem integrācijas politiku
  • Piešķir papildus finansējumu
  • Izveido divas konsultatīvās padomes
  • Pieņem reemigrācijas plānu
  • Groza Pilsonības likumu
  • Papildina Satversmi ar ievadu
  • Darba procesā rīcības plāns sadarbībai ar diasporu
  • Darba procesā Imigrācijas politikas koncepcija
  • Partiju solījumi integrācijas jomā (sarakstu secībā)

  • Latvijas attīstībai
  • Suverenitāte
  • Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām
  • Vienotība
  • IZAUGSME
  • Vienoti Latvijai
  • Nacionālā apvienība
  • Latvijas Reģionu apvienība
  • Jaunā konservatīvā partija
  • Latvijas Krievu savienība
  • Saskaņa
  • Zaļo un Zemnieku Savienība
  • No sirds Latvijai

Raksta publikācija portālā politika.lv nodrošināta projekta “PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros. NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!