Raksts

Pārprastā vārda brīvība un vairākuma diktatūra


Datums:
03. oktobris, 2006


Autori

Rita Ruduša


Foto: V. Stīpnieks © AFI

Laikā starp 8. un 9.Saeimas vēlēšanām sabiedrības izpratne par to, ka vairākuma tolerance pret mazākumu ir viena no mūsdienu demokrātijas pamatvērtībām, nav augusi līdzi informētībai par indivīda iespējām aizstāvēt savas tiesības.

Pārmaiņas cilvēktiesību jomā Latvijā notiek lēni. “Neadekvāti lēni,” ir cilvēktiesību maģistra Mārtiņa Mita diagnoze. Tomēr daži pamanāmi soļi uz priekšu laikā no 8.Saeimas vēlēšanām līdz šodienai ir sperti. Ar lielu nokavēšanos un pēc vairākiem valdībai nelabvēlīgiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem beidzot pieņemts Kriminālprocesa likums, kas atzinis indivīda vietu kriminālprocesā. Satversmes tiesa un Administratīvā tiesa kļuvušas par efektīviem iekšējiem mehānismiem, kurus Latvijas iedzīvotāji var izmantot cīņai par savām tiesībām. Taču vienlaikus par gandrīz nepamanāmu institūciju pēdējos gados ir kļuvis savulaik sevi skaļi pieteikušais Valsts cilvēktiesību birojs, kuram būtu jābūt galvenajam problēmu katalizatoram un pārmaiņu ierosinātājam.

Trūkumu ailē ierakstāma arī parādība, kas, lai gan nav dzimusi pēdējos gados, tomēr ir bijusi īpaši asi izjūtama pēdējā gada laikā, proti, sabiedrības pārliecība, ka demokrātija pirmkārt un galvenokārt nozīmē vairākuma varu. Šī attieksme, politiķu retorikas veicināta, nostiprinājusies. Vairākums uzskata, ka drīkst liegt mazākumam izmantot konstitūcijā garantētās tiesības pulcēties un paust savu viedokli, ja vairākumam šis mazākums ir netīkams. Attieksme pret mazākumu, pret visu citādo — piemēram, citu ādas krāsu, seksuālo orientāciju — būs aktuāla cilvēktiesību problēma arī 9.Saeimas laikā. Lai dominējošās attieksmes dēļ Latvija, Ingas Reines vārdiem, nenonāktu “dziļā bedrē”, politiķiem būs jāpārdomā, ko viņi saka un balstoties uz kādiem apsvērumiem pieņem lēmumus.

Ar Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru Mārtiņu Mitu un Ministru kabineta pārstāvi starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ingu Reini sarunājas žurnāliste Rita Ruduša.

Mārtiņš Mits, Rīgas Juridiskās augstskolas lektors

Iespējams, par cilvēka tiesībām ir grūti runāt četru gadu kontekstā, taču pēdējais gads šajā ziņā noteikti ir nesis lielu ražu, gan ne tik daudz likumdošanas, cik publisko diskusiju jomā. Vai mēs varam teikt, ka jaunākās problēmas vienlaikus ir arī akūtākās?

Ja runājam par to, kas pēdējā gada laikā aktualizējies cilvēka tiesību jomā, tad pirmkārt prātā nāk viss, kas saistīts ar pulcēšanās brīvību un ar vairākuma attieksmi pret mazākumu. Neteiktu, ka tas ir kaut kas jauns — tas vienkārši šogad ir saasināti atklājies. Visa šī jezga ap Praida gājienu parāda to, ka Latvijā iztrūkst demokrātiskas sabiedrības izpratnes pašos pamatos.

Proti?

Vairākums iedzīvotāju izrāda neiecietību pret leģitīmām mazākuma tiesībām gluži vienkārši paust to, ka viņi ir atšķirīgi. Rietumvalstīs, kur demokrātija ir vēsturiska procesa gaitā normāli attīstījusies, tā ir viena no pamatvērtībām To akceptē vairākums — vairākumam ir jāizrāda tolerance pret mazākumu arī tad, ja tam kaut kas saistībā ar šo mazākumu nepatīk. Latvijā notiek tieši pretējais — vairākums parāda, ka tas nevēlas akceptēt kaut ko tādu, kas liekas nesimpātisks. Konkrētajā gadījumā — homoseksuālu cilvēku vēlmi publiski demonstrēt to, ka viņi ir atšķirīgi.

Cik liela loma šīs attieksmes veidošanā ir tam, ko publiskajā telpā ir teikuši un saka politiķi?

Ļoti liela loma, manuprāt. Neesmu dzirdējis no augsta ranga amatpersonām, ka šī problēma tiktu uztverta kā būtiska un ka viņi skaidrotu šos jautājumus sabiedrībai no fundamentālo demokrātijas vērtību viedokļa. Praida gadījumā amatpersonas vairākuma viedokli drīzāk uzkurināja, nevis otrādi.

Bez attieksmes pret pulcēšanās brīvību un mazākuma tiesībām, kādas vēl “kaites” ir saasinājušās pēdējos gados?

Pulcēšanās brīvība ir tikai viens no aspektiem. Otra lieta ir viss, kas saistīts ar rasismu. Tas ir komplekss fenomens. Lielā daļā sabiedrības ir ksenofobisks noskaņojums pret citas ādas krāsas cilvēkiem, taču problēma ar to nebeidzas, tā skar arī valsts struktūras. Ja cilvēks, kurš cietis rasistiskā uzbrukumā, ierodas policijā, reakcija ir ļoti pasīva. Tas tiek uztverts kā kaut kas nenozīmīgs. Nākamais solis ir tiesa — vai tur šos incidentus uzskatīs par kaut ko būtisku.

No kurienes būtu jānāk signāliem, ka rasisms — tas ir nopietni un mēs ar to cīnīsimies.

Signāli patlaban nāk no cietušajiem, bet tas atkal ir mazākums, kas nevar ietekmēt vairākumu. Diemžēl Latvijas cilvēka tiesību realitāte ir tāda, ka efektīvas izmaiņas var panākt tikai no ārpuses, piemēram, ja ir spriedums Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tas netiek apspriests, tas jāizpilda.

Bet vai tad nav iekšējo mehānismu?

Viens no mehānismiem, kā sakārtot lietas, ir Valsts cilvēktiesību birojs. Kad tas tika izveidots 1990.gadu vidū, tas ļoti aktīvi darbojās un guva plašu rezonansi, bet pēdējos četros gados tas ir snaudis otrajā plānā. Valdība, parlaments nav izmatojuši iespēju šo institūciju iedarbināt tā, lai ar maksimālu jaudu tā sniegtu rezultātu sabiedrībai. Patlaban šai institūcijai nav nedz vadības, nedz pienācīgu finanšu līdzekļu. Līdz ar to tā nevar pildīt tādas funkcijas, kādas tai būtu jāpilda, proti — būt izmaiņu katalizatoram valsts iekšienē. Birojam būtu jānāk ar kompetentām rekomendācijām, norādot, kur ir problēmas un kas ir jāizmaina likumdošanā, izpildvaras darbībā vai atsevišķos gadījumos arī tiesu varā.

Vai, jūsuprāt, šī “snauda” norāda uz politiskās gribas trūkumu?

Viennozīmīgi. Manuprāt, politiskās gribas trūkums ir galvenais iemesls, kādēļ Valsts cilvēktiesību birojs nekļūst par efektīvu institūciju.

Kā atmodināt politisko gribu?

Te nu mēs atgriežamies pie jautājuma par simts tautas priekšstāvju izpratni par demokrātijas pamatprincipiem. Viens no tiem ir cieņa pret cilvēka tiesībām. Manuprāt, tā līdz šim nav bijusi prioritāte, arī pēdējo četru gadu laikā ne. Starp citu — un tas ir parādījies arī pēdējos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos pret Latviju — cilvēki sūdzas, ka viņiem nav iespēju efektīvi aizsargāt savas tiesības Latvijā. Ir konkrētas juridiskās situācijas, kurās sūdzēšanās iespēja vispār nav paredzēta, piemēram, apstākļi ieslodzījumu vietās. Visa starptautiskā cilvēka tiesību aizsardzības sistēma balstās uz to, ka pārkāpums tiek identificēts un novērsts valsts iekšienē. Ir jābūt šādai iespējai.

Pēdējos gados šādu iespēju ir kļuvis vairāk vai mazāk?

Šeit gribētu minēt dažas pozitīvas lietas. Viena no tām — 2001.gadā tika radīta iespēja cilvēkiem sūdzēties Satversmes tiesā, ja viņi uzskata, ka viņu tiesības ir pārkāptas. Pēdējo četru gadu laikā Satversmes tiesa parādījusi, ka tā ir ļoti efektīvs instruments, ar kā palīdzību valsts iekšienē ar pienācīgu kvalitāti un efektivitāti identificē problēmas. Satversmes tiesas lēmumam ir likuma spēks, un tas jāpilda arī Saeimai. Starp citu, tas var šķist dīvaini, bet Satversmes tiesa ir tā, kas visvairāk izmanto starptautiskos standartus savā praksē, tā ir ļoti atvērta starptautiskajām tiesībām. Tas ir mūsu vēstures dēļ, jo padomju cilvēktiesību doktrīna nav piemērojama.

Pie pozitīvajām lietām jāmin arī Administratīvās tiesas izveidošana. Stājās spēkā Administratīvā procesa likums, kas atbilstoši demokrātiskas valsts prasībām noregulē visus jautājumus, kas saistīti ar cilvēku un valsts iestāžu attiecībām. Tas definē, kādiem kritērijiem jāatbilst valsts iestādes lēmumam, kas skar cilvēku. Tika izveidotas pilnīgi jaunas tiesas, un tajās strādā speciāli apmācīti tiesneši ar pilnīgi jaunu domāšanu.

Tiktāl par indivīda tiesībām un iespējām izcīnīt tiesību ievērošanu. Bet kā panākt pārmaiņas attieksmē pret minoritātēm, citas ādas krāsas cilvēkiem?

Ātras receptes nav. Loģiskajai attīstībai jābūt tādai, ka valsts amatpersonām jāapzinās šī problēma un tad jāceļ sabiedrības izpratnes līmenis. Diemžēl pārmaiņas Latvijā cilvēka tiesību jomā notiek ļoti lēni. Kā piemēru var minēt milzīgo ar kriminālprocesu saistīto jomu. Vēl šodien izjūtam sekas tam, ka laikus netika pieņemts demokrātiskai valstij atbilstošs Kriminālprocesa likums. Tas stājās spēkā tikai 2005.gada oktobrī. Statistiski skatoties, lielākā daļa Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu pret Latviju — 8 spriedumi no 15 — ir par krimināltiesiskām garantijām. Un tā saucamās lielās lietas, piemēram, Laventa lieta un Freimaņa un Līduma lieta, atklāja patiešām fundamentālas problēmas, kas saistītas ar nepareiza drošības līdzekļa piemērošanu, ar procesa ilgumu. Tas, ka būs šādas problēmas, bija zināms jau sen, bet bija vajadzīgi 15 gadi, lai izstrādātu Kriminālprocesa likumu. Kāpēc? Nezinu, tas jājautā Saeimai, kādēļ cilvēka tiesību jomā pārmaiņas notiek tik neadekvāti lēni.

Kā šo procesu paātrināt?

Te nu mēs atgriežamies pie jautājuma par attieksmi – cik augstu savā vērtību skalā parlaments un valdības locekļi ievieto cilvēka tiesību aizsardzību. Daudzie piemēri norāda, ka šie jautājumi nav galvgalī.

Kas, jūsuprāt, būs aktuālākie virzieni cilvēka tiesību jomā tuvākajos gados?

Pirmkārt, ksenofobija un rasisms. Jo vairāk Latvijā parādīsies cilvēku no citām valstīm, jo negatīvāka būs attieksme. Varētu būt vēl lielāka vardarbība, arī fiziski uzbrukumi. Šeit vēl ir daudz darāmā likumdošanas jomā. Krimināllikums ir adekvāti jāpieskaņo situācijai, jo patlaban ir grūti pierādīt rasistisku motivāciju. Aktuāla joma būs apstākļi ieslodzījuma vietās. Pagaidām uzmanība nav bijusi pievērsta policijas brutalitātei, taču šī problēma arī pastāv. Varētu sagaidīt problēmas ar tiesas procesa ilgumu, pat jaunizveidotajās administratīvajās tiesās tas ir kļuvis aktuāli. Visbeidzot – jau pieminētā pulcēšanās brīvība. Pašreizējā tendence ir arvien vairāk sašaurināt pulcēšanās brīvību. Domāju, ka jau tagad šo jomu regulējošais likums neatbilst Satversmei.

Inga Reine, Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

Kāda ir bijusi sūdzību dinamika pret Latviju pēdējos četros gados?

Sūdzību dinamiku ir ārkārtīgi grūti piesaistīt valdības un Saeimas padarītajam. Šobrīd strādājam pie 2000. un 2001.gadā iesniegtām lietām. Lai cilvēks varētu pasūdzēties, viņam jāiziet visas vietējās tiesu instances, pēc tam sešu mēnešu laikā jāiesniedz prasība Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tad atliek vien sēdēt un gaidīt. Ir dažas lietas ar diezgan garu bārdu, bet tās nevirzās uz priekšu, ne mūsu vainas dēļ.

Tātad problēmu identifikācija notiek ar zināmu laika nobīdi. Vai ir pārkāpumi, kas bija aktuāli 2000.gadā un tādi ir joprojām?

Jā, ir. Taču būtiski tas, ka paguvām sakārtot kriminālprocesu vēl pirms saņēmām visus ar to saistītos spriedumus. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja Kriminālprocesa likums nebūtu pieņemts – viens pēc otra sekotu valdībai nelabvēlīgi spriedumi. Gandrīz visi, kas tobrīd atrastos cietumā, varētu mūs iesūdzēt tiesā.

Vai no jūsu viedokļa Kriminālprocesa likums ir lielākais pēdējo gadu sasniegums?

Katrā ziņā tas ir viens no būtiskākajiem soļiem. Tas ir represīvais mehānisms, kas visvairāk ierobežo cilvēka tiesības. Kriminālprocesa likums regulē ne tikai tiesībsargājošo iestāžu darbību, bet arī nosaka, ko tās nedrīkst darīt un kādā veidā indivīds var sevi šajā procesā aizsargāt. Neviens likums nav ideāls, bet principiālais solis likumā ir tas, ka ir atzīta indivīda vieta kriminālprocesā. Iepriekšējā kodeksā bija normas, kas zināmā mērā apšaubīja nevainīguma prezumpciju; tas arī ierobežoja indivīda tiesības cīnīties ar patvaļu. Šīs problēmas tika identificētas vairākos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos. Viena no problēmām – tiesības uz sazināšanos ar radiniekiem. Vairāku gadu garumā cilvēkam bija liegta iespēja sazināties ar radiniekiem tikai tāpēc, ka pret viņu tika ierosināts kriminālprocess un viņš bija apcietinājumā. Šis ir ļoti būtisks jautājums, kas tika atrisināts likuma līmenī.

Likuma līmenī, tātad, viss kārtībā. Un praksē?

To varēsim redzēt tikai tad, kad saņemsim sūdzības, kas skar laika periodu pēc likuma stāšanās spēkā. Viena lieta ir likums, bet otra — likuma ievērošana. Likumu mēs varam redzēt, darbojas arī Satversmes tiesa. Bet ievērošana? Tas ir ilgstošs un nepateicīgs darbs. Pirmkārt, jāskatās uz tendencēm. Otrkārt, jāanalizē individuālie gadījumi. Vai tas ir individuāls gadījums, vai tāds, kam var sekot citi līdzīgi gadījumi? Šādam darbam ar četriem gadiem nepietiek, te vajadzīgi kādi četrdesmit. Taču Kriminālprocesa likums ir milzīgs solis uz priekšu. Vēl viens solis – esam beidzot sapratuši, ka arī cietumos mums ir cilvēki.

Vai tiešām esam jau sapratuši?

Mans subjektīvais vērojums – kādā brīdī ir pamainījusies politiskā griba un mēs lieliem soļiem ejam uz priekšu, cenšamies šo jomu sakārtot.

Kā izpaužas jaunā politiskā griba?

Piemēram, nekad agrāk nebiju dzirdējusi diskusijas par to, vai pirmstiesas apcietinājumā esošajiem ir tiesības uz higiēnas precēm. Agrāk šāds jautājums vispār netika apspriests — nav naudas un viss. Tagad esam sapratuši, ka naudas trūkums nav attaisnojums. Neba šie cilvēki paši pieteikušies sēdēt cietumā, mēs viņus tur ielikām.

Tie ir soļi uz priekšu. Bet ko jūs izceltu kā soļus pretējā virzienā?

Viens milzīgs solis atpakaļ ir vārda brīvība. Šobrīd tendence ir uz visatļautību — ko sakām un kā mēs to darām. Jā, pastāv vārda brīvība, tā dota visiem. To neviens neapšauba, tomēr ir amati, kuros vārda brīvība saistās ar zināmu atbildību. Esam piedzīvojuši vairākus gadījumus, kad vārda brīvības robežas tiek pārprastas. Ja pasaku, ka visi melnādainie jāizsūta no Latvijas, tad es to daru kā privātpersona. Ja es to pasaku no Saeimas tribīnes, tas izskan kā aicinājums. Radusies bīstama tendence — tā vietā, lai vienotu cilvēkus, mēs viņus šķeļam. Tas, cik lielā mērā te var runāt par civilo un kriminālatbildību, protams, atkarīgs no jautājuma un no izteicieniem. Par ētikas un uzvedības normām gan vajadzētu aizdomāties. Ja par to nedomāsim tagad, mēs varam iebraukt diezgan dziļā bedrē.

Vai tā ir jauna parādība?

Neteiktu, ka tā ir jauna, bet pēdējo pāris gadu laikā tā ir izcēlusies. Varbūt cilvēki, kas pieraduši pie varas, zaudējuši paškontroli.

Vai robežas pārkāpšana starp vārda brīvību un visatļautību rada draudus demokrātijai Latvijā?

Mums pirmkārt un galvenokārt jāaizdomājas par ētikas normām. Šī parādība patiešām var pāraugt draudos demokrātijai.

Kam būtu jāveicina šī aizdomāšanās?

Mums taču tagad ir Saeimas Ētikas kodekss. Varbūt ir vērts padomāt, kā tas darbojas. Vai tas tiek attiecināts uz visiem deputātiem neatkarīgi no viņu partijas piederības? Ir jāņem vērā, ka deputātu teiktais ir dzirdams ne tikai Latvijā. Saeimas sēžu stenogrammas ir publiski pieejamas. Starp citu, tās izmanto starptautiskajos tiesu procesos, lai noskaidrotu, kāda bijusi parlamenta politiskā griba, pieņemot noteikto likuma normu. Debates, nevis anotācija, ir tās, kas atspoguļo, kā politiskā griba izpaužas likumdevēju līmenī,

Kā jūs vērtējat aizejošās Saeimas atstāto mantojumu Satversmē — laulības definīciju?

Problēma ir nevis tas, kas tika izdarīts, jo patiesībā šī norma nenes nekādu svaru, bet gan kā tas tika izdarīts – uz ātru roku emociju ietekmē.

Ar ko Latvija Eiropas Cilvēktiesību tiesā izceļas uz citu Eiropas valstu fona?

Mēs izceļamies ar divām īpatnībām. Pirmkārt, lietas, kas saistītas ar mūsu īpašo situāciju. Piemēram, Ždanokas lieta vai Sļivenko lieta. Tās ir saistītas ar mūsu piederību bijušajai Padomju Savienībai un arī ar ļoti specifisku aspektu — Krievijas armijas izvešanu. Cik Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir cilvēku, kas saprot šo kontekstu? Tie ir vienīgi Latvijas un Igaunijas tiesneši. Tiesnesis pēc būtības spriež lietu, kuras kontekstu viņš nezina. Jābūt kādam, kas šo kontekstu spēj izskaidrot. Šeit daudz kas veicams ne tikai mūsu birojam, bet arī citām struktūrām. Pretējā gadījumā dominējošais viedoklis ir — krievus apspiež, visus izraida. Šādi to pasniedz Krievijas valdība, kas iesaistās procesos kā trešā puse. Šī ir otrā Latvijas īpatnība — tas nenotiek bieži, kad iesniedzēju pusē lietās iesaistās citas valdības. Un vēl viena īpatnība ir politiskais aspekts, piemēram, Ždanokas lietā — kā mēs cenšamies atjaunot valstiskumu. Cik tad Eiropā ir valstu, kas tikko atjaunojušas savu valstiskumu?

Cik nozīmīgs bija Ždanokas spriedums Latvijai?

Biju pārsteigta par to, cik daudzi no Eiropas valdību pārstāvjiem tiesā bija izlasījuši šo spriedumu. Šis unikālais gadījums ļauj izprast mūsu specifisko situāciju, no tāda viedokļa spriedums ir ļoti svarīgs.

Kas varētu būt aktuālākais jūsu darbībā tuvākajos gados?

Pirmkārt, rasu diskriminācijas izskaušana. Mēs strādājam arī ar ANO, kur mums ir jāsniedz regulārie ziņojumi. Ziņojumi palaiž paškontroles mehānismu — skatāmies uz padarīto, lai varētu atskaitīties ANO. Latvijas līmenī aktuāls, manuprāt, būs jautājums par sarunu noklausīšanos. Citas valstis to jau izslimojušas. Diskriminācijas izskaušana varētu būt ilgstošs jautājums, jo tikai tagad sākam par to aizdomāties. Likumos aizliegums pastāvējis ilgi, bet praksē sākam spert pirmos soļus.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!