Foto: purplejavatroll

Kā politikas veidotājiem ES valstīs un Eiropas Savienības līmenī nopelnīt sabiedrības uzticību, kad to apgrūtina bēgļu krīze, korupcija, sazvērestības teoriju izplatība un pārspīlēta sekošana sabiedriskajai domai?

Atbildes uz šiem jautājumiem politikas eksperti meklēja starptautiskā konferencē „Vienna Policy Conference 2015: Rebuilding trust in Europe”, kas 2015.gada 29.-30.oktobrī notika Austrijas galvaspilsētā. Konferenci organizēja Open Society Foundations un ERSTE Foundation, un nesen publiskots pasākuma diskusiju apkopojums (angļu valodā), kas var noderēt plašākai politikas veidotāju kopienai un pilsoniski aktīviem cilvēkiem.

Tā kā man bija iespēja piedalīties pasākumā, dalos ar manām piezīmēm par būtiskāko. Galvenais konferences secinājums? Daudz vieglāk sabiedrībā sēt neuzticību politikas veidotājiem un īstenotājiem, nekā stiprināt uzticību valsts pārvaldei. Taču, lai vairotu uzticēšanos, būtu jāiegulda institūciju un politikas veidotāju spējā nopelnīt sabiedrības uzticību ar saviem darbiem, nevis šķiest līdzekļus komunikācijas kampaņās, mudinot cilvēkus vairāk uzticēties.

Bēgļu krīze

Daļa konferences tika veltīta bēgļu krīzei, kas mainījusi sabiedrības attieksmi pret savu valstu un Eiropas Savienības (ES) vadītājiem, jo sabiedrība pastiprināti sāka neuzticēties viņu spējai risināt problēmas. To veicināja politikas veidotāju nespēja paredzēt un tāpēc būt gataviem dažādiem attīstības scenārijiem.

Turklāt, ja 2015.gada pavasarī-vasaras sākumā lēmumu pieņēmēji vēl varēja būt pārsteigti par patvēruma meklētāju skaita strauju palielināšanos ES valstīs, tad vasaras beigās iedzīvotāji sagaidīja, ka pārsteigumu būs aizstājuši konkrēti plāni īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumiem. To vietā apjukuma ietekmē valstu un ES lēmumu pieņēmēji turpināja neveiksmīgi runāt ar iedzīvotājiem. Daļa nav bijuši atklāti par situācijas nopietnību, piemēram, apgalvojot, ka nebūs vajadzības meklēt risinājumu papildus patvēruma meklētāju uzņemšanai nekā ES valstis vienojās 2015.gada rudenī, lai gan mediji turpināja ziņot par jaunu patvēruma meklētāju ierašanos ES valstīs un nometnēs ārpus ES. Savukārt, cita politikas veidotāju daļa nav spējusi viest pārliecību, ka situācija ir risināma – ka valdībai ir skaidrs rīcības plāns, tā vietā ar emocionāliem paziņojumiem palielinot sabiedrības bažas.

Ja, piemēram, Latvijas valdība nevar atrast risinājumus, lai divu gadu laikā uzņemtu aptuveni 700 patvēruma meklētāju, tad daļai sabiedrības radās jautājums – kā šāda valdība var tikt galā ar daudz lielāka apjoma rīcībpolitikas izaicinājumiem? Vēstījums ir skaidrs – mēs esam bezspēcīgi, mēs netiekam galā.

Neveiksmīgā saziņa starp politiķiem un sabiedrību pastiprināja iespaidu, ka valstu vadītāji nesaka patiesību, tādējādi, palielinot neuzticēšanos. Situāciju neuzlaboja arī vadītāju jaukšanās imigrācijas terminoloģijā un vēlme situāciju zīmēt melnbaltās krāsās, kas arī šajā jautājumā nav reālistiska pieeja.

Bailes par migrāciju ir visās sabiedrībās un visos cilvēkos, un par tām vajag atklāti runāt, izprotot dažādu sabiedrību līdzīgās un atšķirīgās nostājas:

• Centrālās un Austrumeiropas valstis, kas salīdzinoši nesen pievienojās „pieaugušo valstu klubam” – Eiropas Savienībai – baidās no izzušanas, jo tām ir lielas demogrāfiskās problēmas, pateicoties zemiem dzimstības un augstiem emigrācijas rādītājiem. Daļai šo sabiedrību ir integrācijas pieredzes trūkums, kā arī ziņkārības trūkums paskatīties uz citu sabiedrību pieredzēm. Turklāt solidaritāte tiek uztverta kā vienvirziena process, jo pastāv uzskats, ka pagājušajā gadsimtā piedzīvotās vēsturiskās netaisnības dod sabiedrībām tiesības uz citu valstu palīdzību „mūžu mūžos”.

• Vairākās ES valstīs pastāv bažas par „atriebību” – ja pirms vairākām dekādēm daļa Eiropas sabiedrību kolonizēja citas sabiedrības, nu ir bailes, ka „musulmaņi pārņems Eiropu”. Tāpat pastāv bailes, ka „viņi” nāk pēc „mūsu labumiem” – Eiropas valstīs uzcelto labklājību, kā arī pretestība migrācijai kā cīņa ar jaunu „citādo” – patvēruma meklētājiem, kuri palielina sabiedrības daudzveidību un samazina sabiedrības viendabīgumu.

Fakts, ka lielākā daļa Eiropas valstu savas nācijas definē uz cilvēka izcelsmes, nevis piederības izvēles pamatiem arī apgrūtina spēju uztver migrāciju kā pieņemamu izaicinājumu, nevis vienīgi kā „sliktas ziņas”. Turklāt daudzu politisko spēku daudzus gadus ignorētās sabiedrības bažas par migrāciju faktiski palikušas populistisko kustību pārziņā, nevis ņemtas vērā, veidojot pārdomātas imigrācijas un integrācijas politikas.

Grūtības rada arī labklājībā un patēriņa kultūrā iemigušās sabiedrības, kuras aizvērušas acis uz ārpasauli, kurā pastāv gluži cita apjoma izaicinājumi nekā jautājums, kā iegādāties jaunāko mobilā telefona modeli vai, ka kafejnīcā nav pieejams sojas piens.

Bēgļu krīzē problemātiska bijusi un turpina būt arī ES valstu savstarpējā sadarbība, valstīm vienpusīgi pieņemot lēmumus atvērt vai slēgt iekšējās ES robežas un reģistrēt vai nereģistrēt patvēruma meklētājus, tādējādi būtiski samazinot atsevišķu ES valstu un ES kopumā spēju pārvaldīt migrācijas plūsmas. ES nepieciešams pārdomāt patvēruma meklētāju politikas pamatprincipu, ka pieteikumu izskata pirmajā ES valstī, kur patvēruma meklētājs „spēris kāju”. Tā vietā jādomā par drošiem ceļiem uz ES valstīm, braucot pakaļ patvēruma meklētājiem uz trešajām (ārpus ES) valstīm, neliekot cilvēkiem riskēt ar savām dzīvībām, tādējādi arī uzturot cilvēku kontrabandas biznesu.

Šādu jautājumu virzīšana prasa:

• pastāvīgu līderību, nevis ES valstu vadītāju ārkārtas diskusijas vienu reizi divos mēnešos, kas apgrūtina patiesi Eiropeiskas domāšanas veidošanos par šiem globālajiem jautājumiem, kurus nav iespējams ilgtspējīgi risināt nacionālu valstu ietvaros.

• spilgtu līderību, taču daudzviet ES valstīs un ES līmenī esam pieņēmuši „viduvējības”, nevis spilgtus līderus, kas arī mazina valstu un ES iespējas atrast pārdomātus risinājumus.

Pagaidām bēgļu krīze ir pazaudēta līderības iespēja daudzās ES valstīs un arī ES līmenī, kas īpaši skaudri redzama, salīdzinot ar ierēdņu un ekspertu spēju un vēlmi piedāvāt izsvērtus risinājumus.

Sazvērestības teorijas

Kāda ir sazvērestības teoriju ietekme uz sabiedrības uzticēšanos lēmumu pieņēmējiem? Negatīva, turklāt izrādās, ka sazvērestības teoriju izplatība sabiedrībā negatīvi ietekmē arī tās līdzdalību, piemēram, vēlmi piedalīties vēlēšanās, kas mazinājusies pēc sazvērestības teoriju izplatības par ASV valdības iesaisti 2011.gada 11.septembra terora aktos vai Lielbritānijas valdības iesaisti princeses Diānas nāvē.

Ja neliela neuzticēšanās lēmumu pieņēmējiem ir veselīga, tad ticība sazvērestības teorijām ir neuzticēšanās visaugstākā pakāpe. Sazvērestību teoriju izplatītājiem var būt vieglāk noticēt, jo viņi piedāvā vienkāršotu pasaules redzējumu, turklāt vienmēr problēmās vainojams ir kāds cits – kādas tautības, ticības, dzīves veida vai lielā biznesa pārstāvis.

Sabiedriskās domas spēks

Vēlētāji meklē politiskās partijas, kuru piedāvātie un īstenotie rīcībpolitikas risinājumi ļaus viņiem dzīvot stabilitātē. Taču politiķi mēdz sabiedriskās domas pētījumu pasūtījumos testēt vēlētāja viedokļus par dažādiem jautājumiem, un mēdz pat būt tādi pasūtījumi, kuros partijas vēlas noskaidrot, kādas idejas ļaus tām uzvarēt vēlēšanās. Tas ir ideoloģijā balstītas politikas noriets un populisma uzplaukums.

Sabiedriskās domas pētījumi var palīdzēt savu karjeru veidot politiķiem, kuri patiesībā sabiedrībai nav vajadzīgi, jo piedāvā nevis rīcībpolitikas risinājumus sabiedrības attīstības interesēs, bet gan populismu un manipulāciju ar sabiedrības viedokļiem. Turklāt arvien augošais atbalsts kustībām, kuras ir pret pastāvošo iekārtu, institūcijām vai Eiropas Savienību (anti-system), liek politiķiem sacensties, kurš kuru pārspēs šajā populismā. Tādā politiskajā cīņā mērenu, ilgtspējīgu risinājumu piedāvātājiem ir grūti „uzvarēt”, ja trūkst līderības un tiek ignorētas sabiedrības bažas, kā migrācijas jautājumos.

Valsts nozagšana

Uzticību politikas veidotājiem mazina arī valsts nozagšana (state capture), kad lēmumi tiek pieņemti šauru interešu vārdā. Daudzviet pēc-padomju sabiedrībās favorītisms joprojām ir plaši izplatīts sabiedrisko pakalpojumu sfērā, un sabiedrības uzskata, ka elites izmanto sabiedriskos pakalpojumus savam, nevis sabiedrības, labumam.

Arī Volkswagen grupas skandāls ar manipulēto iekārtu izmantošanu automašīnās parāda pārāk omulīgas attiecības starp uzņēmējiem un lēmumu pieņēmējiem, ja jau kompānijai izdevās vairākus gadus apiet noteikumus.

Te arī redzama saikne starp korupciju, inovāciju trūkumu un tā saukto smadzeņu aizplūšanu (brain drain), kad augsti kvalificēti speciālisti meklē godīgas konkurences vidi un pamet savu valsti, kurā ir dzīvas korupcijas izpausmes gan pakalpojumu un preču izvēlē, gan darbaspēka piesaistē un politikas veidošanā.