Raksts

Par toleranci nerunājiet


Datums:
13. novembris, 2007


Autori

Ivars Austers


Foto: Blake Facey

Skolotāju viedokļi par toleranci būtiski neatšķiras no sabiedrības kopumā. Viņiem piemīt tendence uzskatīt, ka tolerances mācīšana skolā ir „uzspiesta dienaskārtība”.

Latvijas skolās nesen tika veikts pētījums „Skolotāju tolerances barometrs”[1]. Tā uzmanības fokusā bija dažādi Latvijas skolotāju tolerances aspekti. Šī raksta mērķis ir, nepārstāstot visus pētījuma rezultātus, pievērst uzmanību atsevišķiem mērījumiem, kas projektā tika veikti un kuri sniedz būtisku informāciju Latvijas pēdējo gadu sabiedrisko notikumu sapratnei. Sākumā īsi raksturošu divas skalas, kuras tika izmantotas reprezentatīvā Latvijas skolotāju aptaujā. Pēc tam paskaidrošu, kāpēc šo mērījumu rezultāti ir pelnījuši plašāku ievērību.

Skolotājiem — labējā autoritārisma tendences

Labējā autoritārisma skala (LAS, Right-Wing Authoritarianism Scale)[2] radīta, lai mērītu trīs svarīgas cilvēku individuālās atšķirības raksturojošas īpašību grupas — konvencionālismu, autoritāru agresivitāti un pakļaušanos autoritātei. Veicot mērījumus, izmantojot šo skalu, varam sagaidīt, ka mērījuma rezultāti pozitīvi būs saistīti ar citām cilvēkus raksturojošām īpašībām, pirmkārt — kļūdainiem secinājumiem. Cilvēkiem, kuriem ir augsti LAS rādītāji, piemīt tendence pieļaut lielāku kļūdu skaitu, analizējot neviennozīmīgu informāciju (tas ir, pievēršot uzmanību tikai vienai interpretācijas iespējai) un lielāku skaitu problēmas raksturojot kā “būtiskas” un “kritiski svarīgas”. Tāpat cilvēki, kam augstāki LAS rādītāji, ir nekritiski, pieņemot pierādījumus, kas it kā apstiprina viņu pārliecību, un viņi arī nekritiski tic cilvēkiem, kuri sniedz informāciju, kas apstiprina viņu pārliecību. Tāpat viņi biežāk lieto dubultus standartus, analizējot informāciju un izdarot secinājumus.

LAS raksturo arī naidīgums pret citu sociālo grupu pārstāvjiem. Cilvēki, kuriem ir augsti LAS rādītāji, atzīst, ka viņi gūst prieku no citu sodīšanas, ir aizspriedumaini pret etnisko, nacionālo lingvistisko minoritāšu pārstāvjiem un ka viņiem nav raksturīga augstsirdība pret tiem, kas kļūdījušies. Šiem cilvēkiem arī raksturīgas sekojošas rakstura īpašības — dogmatisms, fanātisms, liekulība, viņi vēlas dominēt pār citiem, visai labprāt sāk un uztur starpgrupu konfliktu, vēlas dominēt situācijās, kas prasa sadarbību. Jāpiemin arī „aklums” pret saviem un savu autoritāšu trūkumiem — cilvēki ar augstiem LAS rādītājiem uzskata, ka viņiem nepiemīt trūkumi, nemācās no savām kļūdām, ir paštaisni. Tāpat LAS korelē ar politisko konservatīvismu.

Otra sociālās psiholoģijas pētījumos bieži lietota skala, kas izmantota arī pētījumā un kam šajā rakstā ir pievērsta uzmanība, ir orientācija uz dominēšanu sabiedrībā (ODS, Social Dominance Orientation). Tā ir personības īpašība, kas prognozē sociālas un politiskas attieksmes un pakāpi, kādā cilvēks atbalsta sabiedrības hierarhisku uzbūvi[3]. Augsti rezultāti ODS ir saistīti ar vēlēšanos panākt savai sociālajai grupai dominējošu stāvokli sabiedrībā, piemēram, vienas tautības tendence dominēt pār citām vai vīriešu tendence dominēt pār sievietēm.

Skolotāju tolerances barometra pētījuma rezultāti parādīja, ka Latvijas skolotājiem ir relatīvi izteiktas labējā autoritārisma tendences — visai izlasei kopumā aritmētiskais vidējais bija 3,75, kas bija statistiski nozīmīgā līmenī virs skalas viduspunkta (3,5). Šajā gadījumā neiedziļināšos sīkākā analīzē (atšķirībās starp dažādu mācību priekšmetu skolotājiem vai skolotājiem no skolām ar latviešu vai citu mācību valodu). Lai gan tiešā veidā nevaram salīdzināt šos rezultātus ar citu zemju skolotāju viedokļiem, bažām ir pamats, atceroties sociālajās zinātnēs kopumā noskaidroto, kā tiek definēti izteikti rezultāti LAS un ar ko korelē šīs skalas mērījumi.

Tolerance — uzspiestā dienaskārtība

Nekādā gadījumā nevēlos nomelnot skolotājus, tas ir, parādīt, kādi šausmoņi ir Latvijas pedagogi. Mans minējums ir, ka, veicot reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju aptauju, iegūsim rezultātus, kuri būtiski neatšķirsies no šajā aptaujā iegūtajām skolotāju atbildēm. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka skolotāji savu personības īpašību vai ideoloģisko nostādņu ziņā būtiski atšķirsies no pārējās sabiedrības. Par to liecināja arī skolotāju paustie viedokļi par dažādiem ar toleranci saistītiem jautājumiem, kas pētījuma gaitā tika apspriesti fokusgrupu diskusijās. Mans viedoklis ir, ka skolotāju uzskati par toleranci būtiski neatšķiras no sabiedrības kopumā.

Skolotājiem kopumā piemīt tendence uzskatīt, ka tolerances mācīšana skolā pēc būtības ir „uzspiesta dienaskārtība”. Piemēram, citējot kādu pētījumā aptaujātu skolotāju: „Es vispār domāju, ka ar toleranci kā ar narkotikām — vislabāk, ja skolēns vispār par tām problēmām nezina. Tad arī nav problēmu”. Skolotāji šajā kontekstā runā par to, ka skolā tāpat kā sabiedrībā kopumā neiecietību izraisa tieši noteiktu jautājumu aktualizēšana, kā piemēru minot praidu: „Jo mazāk par to tiek runāts, jo iecietīgāk pret to izturas cilvēki”. Domāju, ja reprezentatīvā aptaujā Latvijas iedzīvotājiem pavaicātu, cik lielā mērā viņi piekrīt minētajiem skolotāju viedokļiem, lielākā daļa piekristu.

Lai gan man nav pieejami pētījumi, kuri būtu empīriski analizējuši labējā autoritārisma saistību ar tādu Latvijā publiskajās diskusijās maz lietotu, bet interesantu jēdzienu kā naivais reālisms, tomēr dažas hipotētiskas domas šajā ziņā gribētos izteikt. Naivais reālisms nozīmē, ka cilvēki ir ļoti nekritiski attiecībā uz sevi, bet visai naski citu trūkumu (parasti iedomātu) pamanītāji[4]. Cilvēkiem šķiet, ka viņu idejas, viedokļi, pārliecības un secinājumi ir objektīvi un pārdomāti, tas ir, viņi ir tie, kas ņem vērā notikumu objektīvo sarežģītību, redz pasauli, kāda tā ir. Taču svarīgais jautājums — salīdzinājumā ar ko cilvēks pats sev šķiet objektīvs secinājumu izdarītājs — var tikt atbildēts vienīgi, ja salīdzinām to, ko cilvēki domā par sevi, ar to, kādu domu gājienu piedēvē citiem. Citiem (parasti atšķirīga viedokļa vai uzskatu paudējiem) tiek piedēvēts sagrozīts pasaules skatījums. Citi ir tie, kas apmātības vai savtīgu interešu dēļ pasauli redz sagrozītu, un, ja vien spētu kaut reizi palūkoties uz pasauli ar „mūsu acīm”, visi maldi pazustu uz mūžīgiem laikiem.

Mana hipotēze ir, ka viens no izskaidrojumiem, kāpēc Latvijā jebkuras sabiedriskās diskusijas tā īsti nemaz nekļūst par diskusijām, bet gan izvēršas par atšķirīgo viedokļu paudēju vārdiskās un reizēm fiziskās cīņām, ir naivā reālisma kombinācija ar visai augstajiem labējā autoritārisma rādītājiem.

Un ir arī labā ziņa. Skolotāju tolerances pētījums parādīja, ka orientācija uz dominēšanu sabiedrībā Latvijas skolotāju vidū (un, jādomā, sabiedrībā kopumā) nav tik izteikta kā labējais autoritārisms. Orientācijas uz dominēšanu mērījuma aritmētiskais vidējais bija labu gabaliņu zem skalas viduspunkta (2,71, viduspunkts — 3,5). Šādi rezultāti ir saskaņā ar faktu, ka Latvijā starpgrupu (pirmkārt jau etniskās) attiecības raksturo relatīvi mierīga gaisotne.

___________________________

[1] Austers, I., Golubeva, M., Strode, I. (2007), „Skolotāju tolerances barometrs.”

[2] Altemeyer, R. (1996), “The Authoritarian Specter”, Harvard University Press. Altemeyer, R. (1998). “The other ‘authoritarian personality.’” In M. Zanna (Ed.) Advances in Experimental Social Psychology, 30 (pp. 47–92). San Diego: Academic Press.

[3] Sidanius, J. and Pratto, F. (2001). Social Dominance: An Intergroup Theory of Social Hierarchy and Oppression. Cambridge: Cambridge University Press.

[4] Robinson, J.R., Keltner, D., Ward, A., & Ross, L. (1995). Actual versus assumed diferences in construal: “Naïve realism” in intergroup perception and conflict. Journal of Personality and Social Psychology, 68, 404 – 417.


“Tā problēma” nav prioritāte

Cilvēktiesības

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!