Raksts

Par sodiem


Datums:
04. oktobris, 2012


Autori

Dace Akule


Foto: v2r76

Vai maksimālais sods par braukšanu bez biļetes tika piemērots tāpēc, ka ar mani transportā brauca ārzemnieks, kurš to var atļauties?

Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka sodiem ir audzinošs raksturs. Reiz iegūts rakstisks policista brīdinājums par ielas šķērsošanu neatļautā vietā man iemācīja daudz rūpīgāk ievērot principu, ka iela jāšķērso tur, kur atļauts un, ka pie sarkanās gaismas ielu nešķērso, pat, ja nevienas mašīnas nav apkārt, un es gaidu pie luksofora vairākas minūtes. Bet šovasar iegūtais sods par pārāk ātru braukšanu apdzīvotā vietā ļāva iemācīties nepaļauties uz cilvēcisku loģiku – ja, iebraucot apdzīvotā vietā no vienas puses, atļauts braukt ar 70 km/h, tad ar tādu pat ātrumu varēs braukt arī, iebraucot apdzīvotajā vietā no otras puses (ja zīmes nav, jābrauc ne ātrāk par 50 km/h).

Par šīm mācībām esmu pateicīga. Taču neesmu sajūsmā par vakar saņemto sodu par braukšanu Rīgas sabiedriskajā transportā bez biļetes.

Kāda īsumā bija situācija? Pie manis ciemos esošais manas ģimenes jaunākais cilvēks, kurš nav sasniedzis 4 gadu vecumu un kurš ļoti mīl tramvajus, gribēja pabraukāties ar ‘jauno’ tramvaju, jo tādu viņa mājās (Stokholmā) nav. Mēs nolēmām jaunajam cilvēkam ļaut šo prieku, un kopā ar viņa vecāku (ārzemnieku) iesēdāmies 6.tramvaja Bērnu pasaules pieturā, lai izmestu lociņu līdz operai un atpakaļ. Biļetes abiem pieaugušajiem reģistrējām, un parādījām arī kontrolei, kas tramvaju apturēja īsi pirms gala pieturas. Kad tramvajs sāka braukt prom no gala pieturas, kontrole mūsu biļetes vēlējās redzēt vēlreiz, un paziņoja, ka mēs braucam bez biļetes – ar vienu biļeti vienā un tajā pat transportā drīkstot braukt tikai vienā virzienā, mums vajadzēja biļeti reģistrēt vēlreiz, tiklīdz bijām sasnieguši gala pieturu.

Šī informācija man bija jaunums, jo es pirmo reizi biju tādā situācijā. Centos ļoti lietišķā un mierīgā veidā kontrolierim paskaidrot, kā mēs bijām domājuši braukt, kā arī uzzināt, ko bijām izdarījuši nepareizi, un kā tad vajadzēja rīkoties pēc noteikumiem. Kontrolieris secināja, ka ārzemnieks (mans ģimenes loceklis) noteikumus varējis nezināt, bet man kā vietējai tos tomēr vajadzēja zināt. Tāpēc būs jāmaksā sods 5 LVL apmērā. Piedāvājuma vienkārši reģistrēt vēlreiz abas biļetes – jo mēs tikko bijām izbraukuši no gala pieturas, un tiešām nebijām domājuši ļaunprātīgi izmantot sistēmu, bet nezinājām šo noteikumu detaļu – nebija.

Sodu samaksāju, tā kā uzskatu, ka sodiem ir audzinošs raksturs – es samaksāju par iegūtu izglītību, ka, braucot vienā un tajā pat transporta līdzeklī, biļete ir jāreģistrē katrā braukšanas virzienā. Taču pēc soda kvīts saņemšanas kāds laipns pasažieris izteica sašutumu par kontroliera rīcību, arī informējot mani, ka sods par braukšanu bez biļetes ir no 2 līdz 5 latiem, un, ka viņaprāt, man maksimālais sods ir piemērots tāpēc, ka ar mani kopā brauca ārzemnieks, tātad, var atļauties maksāt maksimālo sodu.

Diemžēl kontrolieri jau bija izkāpuši no tramvaja, tāpēc situāciju vairs nevarēju risināt uz vietas. Tāpēc arī rakstu šo blogu, ko nosūtīšu Rīgas satiksmei kopā ar manu soda kvīti, ar lūgumu izvērtēt šo situāciju, konkrēti – kāpēc man tika piespriests maksimālais, nevis minimālais sods?

Lieki piebilst, ka sarunu par iespējamo diskrimināciju, pateicoties tam, ka mans ģimenes loceklis ir ārzemnieks, mēs ātri noslēdzām, runājot tādā valodā, ko nesaprot mūsu jaunākais ģimenes loceklis – lai neliktu viņam vēl justies vainīgam par to, ka mums sanācis maksāt sodu, jo viņš gribēja pabraukāties ar tramvaju (kamēr sarunājāmies ar kontrolieri latviešu valodā, ko mūsu mazais cilvēks saprot, vairākas reizes viņam teicu, ka viss ir kārtībā, lai viņš neuztraucās). Lieki arī piebilst, ka maksimālā soda piemērošana šādā situācijā neatstāj labu priekšstatu par Latviju maniem emigrācijā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem, kā arī nesajūsmina mani. Bet mēs nedrīkstam vispārināt. Runa ir par konkrēta kontroliera rīcību, vērtējot konkrētu situāciju – manu sadarbošanos, manu nekliegšanu un neizvairīšanos no soda; manu vēlmi ļaut manas ģimenes mazākajam cilvēkam, kurš Latvijā ciemojas pāris reizes gadā, pabraukāties ar tramvaju; manu nezināšanu, kā to pareizi izdarīt.

Blogs papildināts:

Blogs papildināts ar Rīgas domes un Rīgas satiksmes atbildi, 2012.gada 4.decembrī:

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!