Foto: cristina
Nav viegli neiekrist vainīgo meklēšanā ārpus sevis, bet mums katram jādara savi mājas darbi, lai neļautos radikālismam - arī citu vainošanā.
Kopš traģiskajiem terora aktiem Parīzē Latvijas sabiedrībā daudzi izrādījuši patiesu līdzjūtību un pilsonisku līdzdalību, no minimālā – attieksmes paušanas sociālajos tīklos – līdz lielākam ieguldījumam, tai skaitā ziediem un svecītēm pie Francijas vēstniecības. Bet diemžēl ar to nepietiks, lai varētu uzskatīt, ka esam darījuši visu ikviena cilvēka spēkos reālo, lai veidotu drošāku pasauli mums pašiem un nākamajām paaudzēm. Protams, šī un citu senākā vai nesenākā pagātnē notikušu terora aktu cēloņu un seku kontrole nav viena cilvēka spēkos – pat ne ASV prezidenta vai citu ietekmīgu valstu, starptautisko organizāciju vai valstu kopienu līderu spēkos. Bet ir pāris konkrēti darbi, kurus lietas labā varam veikt ikviens.
Skaidrības labad, šo blogu nerakstu kā drošības vai ārlietu eksperts, bet gan kā domājošs cilvēks, kuram diemžēl arī ir pieredze ar tuvinieka pēkšņu zaudēšanu. Tāpēc šis blogs ir dziļi personisks, un es lūdzu cienīt manu atklātību. Neviens nav spiests šo tekstu lasīt, bet, ja to darāt, es lūdzu atturēties no komentāriem, kas nav par lietu būtību, bet gan uzbrūk vai nu man personīgi vai citiem cilvēkiem ar liberālām, atvērtas sabiedrības vērtībām.
Mana pieredze
Pirms gandrīz gada es pēkšņi zaudēju savu tēti. Pēc nelaimes gadījuma, bez iespējām vainot kādu cilvēku. Arī terorisma aktu upuru tuvinieki zaudēja savus cilvēkus pēkšņi, bet viņi var vainot konkrētus cilvēkus – terora aktu izdarītājus. Viņi arī var atbildību prasīt no citiem, kuri veicināja šo terora aktu iespējamību – teroristiskajiem grupējumiem un valstsvīriem/sievām, kuri īstenoja neefektīvu rīcībpolitiku, cenšoties terorismu apkarot (nav runa par ļaunprātīgiem nepareiziem lēmumiem, bet drīzāk centieniem ko darīt lietas labā, neizprotot situāciju vai arī nespējot prognozēt neparedzamo teroristu rīcību).
Kad nomira mans tētis, es saņēmu daudz atbalsta, necerēti lielu palīdzību un sapratni. Tomēr bija arī mirkļi, kas sēras padarīja vēl smagākas – attieksmes, kas lika domāt, ka viena cilvēka aiziešana nav svarīga; kad cilvēki privātajās un profesionālajās dzīvēs man parādīja, ka mana tēta aiziešana esot „nothing special”, piemēram:
• krematorijas darbinieks uz jautājumiem par tēta bēru detaļām atbildēja ar pārmetumiem, ka mums nekas vēl neesot skaidrs, un tik garai telefona sarunai viņai neesot laika, jo jārunā ar citiem „klientiem”,
• aptiekā prasot nomierinošus līdzekļus pirms gaidāmajām tēta bērēm aptiekāre nespēja izrādīt kādu īpašu, šim ārkārtas gadījumam nepieciešamu attieksmi – tika nodrošināta „auto pilota” apkalpošana it kā nekas īpašs nav noticis,
• cilvēks no profesionālās un privātās dzīves uzstājīgi zvanīja un sūtīja īsziņas par darba lietām tēta bēru rītā un stundā,
• lidsabiedrība, kas lepojas ar augstas kvalitātes pakalpojumu kultūru, atsacījās kompensēt tēta bērnu dēļ neizmantota lidojuma izmaksas.
Kopš tēta aiziešanas esmu kļuvusi daudz jūtīgāka, vērojot cilvēku un institūciju attieksmes pret cilvēku nāvi. Tāpēc šī gada janvārī pamanīju un Twitterī nosodīju TV3 žurnālistu, kurš stāstā par nelaimēm uz Latvijas ceļiem runāja par „13 līķiem”, aizmirstot gan par bojā gājušajiem pienācīgo cieņu, gan tuvinieku – kuri, iespējams, tieši tobrīd skatījās televizoru – sāpēm.
Līdzjūtības izteikšana ir daļa no empātijas – cilvēka vēlmes iejusties cita cilvēka ādā, un tas ir individuāla cilvēka gribas akts. Tāpēc, lai panāktu empātiju, lieki būtu virzīt likumdošanas grozījumus vai kādu jaunu uzvedības kodeksu ieviešanu. Te ir runa par katra cilvēka vērtībām un pieredzi, kurā vērtības ieaudzinātas, stiprinātas, vai gluži otrādi – nonivelētas un noplicinātas. Mums katram ir iespējas turēt uzmanību uz būtisko, un neļauties tiem virspusīgajiem piedāvājumiem, ko piedāvā mediji, uzņēmumi, institūcijas, politiķi, eksperti un citi cilvēki.
Daudzi cilvēki šobrīd izsaka līdzjūtību Francijai, bet daudzi nav pamanījuši, ka pagājušo piektdien, 13.novembrī, nacionālā sēru diena bija izsludināta Libānā – tur ceturtdien terora akti prasīja 43 cilvēku dzīvības un ievainoja vairāk nekā 200 cilvēku.
Tā ir diskriminācija vai pat rasisms, par ko nepieciešama atklāta, ne formāla vai vainīgo meklēšanas saruna. Citādi diemžēl pēdējā desmitgade – kopš terora aktiem ASV – mums arvien biežāk liek sērot, izrādīt solidaritāti un līdzjūtību, kas draud kļūt par skumju rutīnu, ja mēs neuzrunājam problēmu cēloņus, kas nav kaut kur citur – tie ir mūsos katrā.
Pašsaglabāšanās instinkts
Speciālisti zina, ka nereti pat cilvēki, kuri paši ir izgājuši cauri līdzīgām ciešanām, nespēj izrādīt līdzjūtību citiem sērojošajiem, jo viņi sargā paši sevi – nevēlas šo sāpi laist sev pārāk tuvu. Tas ir savdabīgs pašsaglabāšanās instinkts – nelaist sevī sāpi, kuru pats cilvēks labi pazīst, un tādējādi arī neparādīt līdzjūtību citiem, jo cilvēkam pašam ir traumatiska pieredze. Novērsties no skumjā, dziļā, sarežģītā, meklēt izklaidi un paviršo – tas ir tik cilvēciski, jo dzīves neatņemama sastāvdaļa ir gan dzīres, gan traģēdijas, un var jau šķist, ka vieglāk ir pa dzīvi staigāt, izvairoties no smagā.
Distancējoties no smagā, cilvēks nevar mainīties pats un viņš visticamāk turpinās meklēs vainīgos citos – gaidīt pārmaiņas citu rīcībās, nevis sākt pārmaiņas ar sevi.
Diemžēl daļa „vainas” ir arī mūsdienu dinamiskajā skriešanā, kas palīdz nesties paviršībā, prom no sevis iepazīšanas un atbildīgas attieksmes pret pasauli. Arī moderno tehnoloģiju izplatībai ir neparedzētas blaknes – samazinās uzmanības ilgums (attention span), kas savukārt, attīsta biznesa nišas, kuru mērķis ir izklaidēt ar virspusību (kūkām un šampanieti) – galvenais, lai nav par daudz dziļuma.
Šīm tendencēm Latvijā ir īpaši labvēlīga augsne, jo pie mums vēl ir vāja demokrātisku diskusiju kultūra un vāja pašrefleksija. Iespējams, padomju laiku iespaidā (kad viedokļu/ kreklu/ kažoku maiņa daudziem bija izdzīvošanas stratēģija) visai bieži šodien par vājuma pazīmi tiek uzskatīta viedokļa maiņa – tāds cilvēks uzreiz tiek ieskaitīts bezmugurkaulnieka kategorijā pat, kad cilvēks viedokļa maiņu argumentē ar jaunu zināšanu iegūšanu.
Tātad, pat jaunus faktus uzzinot vai iedziļinoties lielākā viedokļu daudzveidībā, dažu prāt Latvijā labais tonis tomēr ir palikt pie nemainīgas bildes. Turklāt, nereti pie mums (lai gan šobrīd retāk, nekā agrāk) tiek pieļauta viedokļa paušana, neiedziļinoties tēmā. Cik reizes esat dzirdējuši komentārus medijos ar šādu ievadu „neesmu lasījis, bet es domāju, ka…”?!
Šāda paviršība ir nepieļaujama, jo paviršībā balstītiem lēmumiem ir negatīvas sekas, un lēmumu pieņēmēji esam mēs katrs – ja arī mēs lēmumus pieņemam šķietami tikai par savu dzīvi, tie ietekmē arī citus cilvēkus. Atšķiras vienīgi šo lēmumu seku „saņēmēju” lielums un negatīvo seku smagums, piemēram:
• Cilvēku lēmumi izmest izsmēķi uz ielas vai pārtikas iepakojumus ceļmalā piespiež sētniekus un lielās talkas talciniekus vākt šos atkritumus, nevis ieguldīt darbu vides labiekārtošanā,
• Uzņēmēja lēmums nepārbaudīt šofera tiesības piedalīties satiksmē un šofera sistēmiskā pārgalvība (spēlējot klucīšu spēli „Tetris” uz ceļa) noved pie avārijas, kurā iet bojā vairāki cilvēki,
• Ārstes lēmums neziņot par zilumiem uz zīdainīša ķermeņa mazina iespējas glābt vardarbībā cietušā bērniņa dzīvību,
• Būvnieka lēmums piesegt Zolitūdes Maxima ēkas problēmas un pieņemt formālu kvalitātes kontroli noved pie būves sabrukšanas un traģiskām sekām ne tikai bojā gājušajiem un tuviniekiem, bet arī glābējiem un notikuma aculieciniekiem,
• Politikas veidotāju atbildības tālāka deleģēšana vai formālas atbildības uzņemšanās noved pie krīzes ap AirBaltic.
Diemžēl šo uzskaitījumu varētu turpināt ilgi, bet tā mērķis ir viens – parādīt mūsu pašu (ikviena, ne citu cilvēku) nereti demonstrēto divkosību un bezatbildību, ko biezā slānī varam redzēt ikdienā. Jāpiekrīt profesores Žanetas Ozoliņas vakardienas TV3 ziņās teiktajam, ka terorismam pretsparu var dot vienīgi demokrātisko vērtību iedzīvināšana, taču demokrātiskās vērtības, cieņu pret citiem, citu drošību un dzīvību mēs nereti uzskatām par pašsaprotamām, un ne vienmēr savās ikdienas gaitās šīs vērtības aizstāvam.
Dziļums
Pēdējo lielo traģēdiju Latvija piedzīvoja 2013.gada 21.novembrī. Protams, Zolitūdes traģēdija bija daudzu apstākļu un bezatbildības rezultāts, nevis terora akts, tomēr izdzēsto cilvēku dzīvību skaits ļauj to salīdzināt ar terora aktiem Parīzē un Beirutā, kā arī neseno Krievijas lidmašīnas katastrofu Ēģiptes pussalā. Pēc Zolitūdes daudziem bija vēlme pēc linču tiesas, un arī gadu pēc traģēdijas dominējošais viedoklis bija, ka „vainīgi visi pārējie, manī izmaiņas nav vajadzīgas”. Turoties pie šīs pārliecības, diemžēl Latvijā neattīstīsies tāda sabiedrība, kura atbalsta un gaida mācīšanos, arī no ļoti sāpīgām kļūdām.
Radikāls labējais ekstrēmisms iet savu uzvaras gājienu, un izplata melnbaltu skatījumu no pagājušajiem gadsimtiem par karu starp reliģijām un civilizācijām, par cilvēktiesībām tikai turīgo valstu iedzīvotājiem, kurus „jāpasargā” no patvēruma meklētājiem, pat, ja daudzi no viņiem bēg no vardarbības, militāriem konfliktiem, vajāšanas un terorisma, un daudzviet viņi nevar baudīt līdzvērtīgas attīstības iespējas arī tāpēc, ka šādas iespējas nav pieļāvušas bagāto valstu rīcībpolitikas (piemēram, ES lauksaimniecības politika, kas aizsargā ES lauksaimniekus, bet uzliek augstus nodokļus lauksaimniecības preču importam no attīstības valstīm).
Tā vietā, lai censtos izprast sarežģīto lēmumu sekas un tās censtos labot, šie populisti ar vieglu roku zīmē pasauli melnbaltās krāsās. Tas ir radikālisms, kas nepalīdz veidot iekļaujošākas sabiedrības, īpaši šī brīža sarežģītajā situācijā, kad terorisma draudi ir ļoti sarežģītu apstākļu un cilvēku lēmumu rezultāts. Kā teica NATO vadītājs – runa nav par karu pret islāmu un rietumiem, bet gan par nesamierināmām pretrunām starp demokrātiskām vērtībām un ekstrēmismu.
Realitāte ir tāda, ka zināšanu iegūšana nekad nav bijusi viegla. Nekad nav pieticis ar pāris rakstu izlasīšanu no viena avota. Nekad nav pieticis ar virsrakstu pārskriešanu. Nekad nav pieticis ar Wikipedia, datu vizualizācijas vai viena bloga izlasīšanu.
Neviens cilvēks nav melns vai balts, ne rasistiskā, ne plašākā nozīmē: katrā cilvēkā ir baltie un melnie punktiņi, un vēl ir daudz dažādu citu krāsu elementi, kas kopā veido kaleidoskopam līdzīgu ūnikumu – kura sliktās un labās īpašības rada tādu personības iezīmju un vērtību skalas, talantu un prasmju, kā arī pieredžu kopumu, kas ļauj cilvēkam darīt ko tādu, ko neviens cits uz šīs pasaules nespēj – jo neviens cits nav ar šādu kaleidoskopu.
Dzīve ir gan pelēka, gan krāsaina, bet noteikti ne melna un balta, kas, savukārt, mūsu tradīcijās ir bēru krāsas. Es nevēlos pieļaut melnbaltu pasaules redzējumu un tajā balstītas rīcībpolitikas veidošanu, jo tad diemžēl nav izslēgts, ka terora aktos izdzēsto cilvēku bēres kļūst par arvien biežāku realitāti.
Ko darīt?
Emocionāli, manā sirdī esmu kopā ar visiem, kuri zaudējuši dzīvības un tuviniekus. Bet es lūdzu ne tikai lūgt, bet arī domāt. Nesteigties vienīgi ar emocijām – izmantot laiku, lai iepazītos ar dažādu avotu Latvijā un citur pasaulē vērtējumiem par notikušo, notikumu izcelsmi un iespējamām sekām. Lūdzu arī nesaistīt kopā nesaistāmas lietas kā terorisms un migrācija, kamēr nav pietiekami daudz pārbaudītas informācijas, tai skaitā lūdzu atturēties no steigas ar pirmajiem secinājumiem par to, ka pie teroristiem Parīzē atrastas ārzemju pases (arī tam var būt vairāki izskaidrojumi, kas prasa izmeklēšanu).
Lūdzu ikvienu, bet īpaši mūsu valsts līderus (tai skaitā Saeimas gudrās galvas) neturpināt nepieņemamu sabiedrības šķelšanu, ko diemžēl vēl pārāk daudz cilvēku atļaujas arī mūsdienu Latvijas demogrāfisko izaicinājumu kontekstā.
Tomēr es neļaušu šķelšanas un bailēs balstītai politikai diktēt manu tagadni un nākotni, pat, ja neesmu kļuvusi bezbailīga. Es vienkārši atsakos sevi un manu Latviju redzēt kā upuri un cietēju, jo es zinu:
• cik daudz spēka mūsos bija, lai izcīnītu savu valsti un cik daudz spēku mums bija, lai atgūtu neatkarību,
• cik daudz spēka mūsos bija, lai stingri nostātos uz demokrātiskas un tiesiskas valsts kājām,
• cik daudz spēka mūsos ir arī šobrīd, kad daži Latvijā demokrātijas, cilvēktiesību, likuma varas vērtības ir gatavi aizmirst, būvējot baiļu politikas, šķeļot sabiedrību, dalot cilvēkus pareizajos un nepareizajos viņu uzskatu, ticību, izcelsmes, u.c. faktu dēļ. Tā ir diskriminācija vai rasisms, un, ja paši runātāji to nesaprot, tad es aicinu skaļi par šīm demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamām izpausmēm runāt visus, kuri ir pietiekami stipri savās identitātēs un zināšanās, lai par diskrimināciju, rasismu un ekstrēmismu neklusētu.
Ko vēl es aicinu darīt?
• Paskatīties plašāk: nelasīt un neklausīties tikai viedokļos no ‘savējiem’ cilvēkiem – avotiem, kurus gribat meklēt, jo zināt, ka dzirdēsiet ko jums ērtu un pieņemamu. Paskatieties plašāk, iepazīstieties ar plašākām perspektīvām!
• Uzsākt sarunu par neērtām tēmām, kuras agrāk negribējāt cilāt. Iedziļinieties pasaules sarežģītībā, cilvēku un uzskatu daudzveidībā! Es nemudinu uz viedokļu daudzveidības samazināšanos, bet radikālu viedokļu izravēšanu no šīs daudzveidības, jo mēs zinām no vēstures un mūsdienām, ko radikālisms nozīmē tā augstākajā negatīvajā izpausmē.
• Sarunā ne tikai runāt, bet arī klausīties. Mums pārāk daudz ir tādu sarunu, kur patiesībā notiek monologu virknes: cilvēki „publicē” savu viedokli kā uz sludinājuma dēļa, un „saruna” beidzas, kad sludinājumu dēlī vairs nav vietas. Aicinu ieklausīties, censties saprast otra cilvēka viedokli un argumentus, censties tikpat atklāti un mierīgi atbildēt ar savu redzējumu!
• Trenējiet spēju nekliegt vienam uz otru, pat, ja viedokļi ir pārāk daudzveidīgi! Ja tie atbilst cilvēktiesību un likuma varas rāmjiem, tad jāturpina saruna, cienot viedokļu daudzveidību.
• Ieguldiet darbu savas atbildības izvērtēšanā un savas rīcības izmaiņām, mācoties no kļūdām. Nav viegli neiekrist vainīgo meklēšanā ārpus sevis, bet mums katram jādara savi mājas darbi, lai neļautos radikālismam – arī citu vainošanā.
Aicinu 18.novembrī gan svinēt Latvijas neatkarību, gan arī izdarīt kādu no šiem, manuprāt, patriotiskiem darbiem, kas var padarīt spēcīgāku mūsu sabiedrību reakcijā pret radikālismu, tai skaitā terorismu.
Demokrātiskās vērtības mēs bieži vien uztveram par pašsaprotamām. Žaneta Ozoliņa komentārā TV3 ziņām
Gads pēc Zolitūdes traģēdijas, LTV Sastrēgumstunda
NATO vadītājs: Parīzes terora akti ir cīņa starp ekstrēmistiem un demokrātijas atbalstītājiem