Foto: potential past
Kā labāk sakārtot likumdošanu, kas nosaka sabiedriskā labuma organizāciju darbību?
Es esmu iepazinusies ar Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par iespēju precizēt Sabiedriskā labuma organizāciju likumā sabiedriskā labuma organizāciju definīciju un darbības jēdzienu” (turpmāk saukts – Ziņojums) un sniedzu savu atzinumu.
Atzinīgi vērtējot ministrijas vēlmi sakārtot normatīvo regulējumu attiecībā uz sabiedriskā labuma organizāciju darbību, tomēr jānorāda, ka Ziņojumā nav izvērtēti būtiski apstākļi, kādos šobrīd strādā un darbojas nevalstiskās organizācijas Latvijā.
2004.gadā, pieņemot „Sabiedriskā labuma organizāciju likumu” (turpmāk SLO likums), tika izveidots tiesiskais pamats un juridiskais ietvars, kā nošķirt vispārējā jeb sabiedrības labuma organizācijas no biedru labuma organizācijām, paredzot noteiktus kritērijus un darbību regulējošus nosacījumus.
Jau sākotnēji likumdevējs paredzēja, ka organizācijai, kas pretendē uz sabiedriskā labuma organizācijas statusu, jādarbojas SLO likumā noteiktajās jomās. Šim mērķim jāizriet no organizācijas statūtiem un tieši jāatspoguļojas organizācijas darbības mērķos un metodēs. Tāpat likumā skaidri atrunāti sabiedriskā labuma organizāciju pienākumi un tiesības saņemt ziedojumus, kā arī ierobežojumi attiecībā uz ziedojumu izlietojumu.
Apzinoties, ka likums darbojas jau vairāk kā 10 gadus un šo gadu laikā ir ticis precizēts un papildināts, vēlos norādīt uz svarīgākajiem jautājumiem, kas būtu risināmi Ziņojumā un vēlāk – likuma grozījumos.
Par SLO kritērijiem
Piekrītu Ziņojumā konstatētajam faktam, ka jāprecizē SLO likumā noteiktie kritēriji, paredzot, ka SLO statuss netiek piešķirts noteiktām organizāciju grupām. Primāri uzskatu, ka SLO statusu nedrīkst piešķirt tādām organizācijām, kuru darbība nav vērsta uz plašāku sabiedrību, bet gan kvalificējama kā profesionālā darbība. Izstrādājot SLO likumu Saeimā (2003.-2004.gads), šāda diskusija tika aizsākta un tika nolemts, ka gan profesionālām sporta organizācijām, gan profesionālām kultūras organizācijām ir nepieciešams atsevišķs regulējums attiecībā uz tiesībām saņemt ziedojumus vai kādus citus atbalsta instrumentus (mantiskos un finanšu).
Piekrītu Ziņojumā paustajam, ka SLO statuss nav piešķirams vai ir atņemams tādām organizācijām, kuru mērķis ir ieguldīt saņemtos ziedojumus saimnieciskās darbības veikšanā, tādējādi nodrošinot labumu kādai šaurai personu grupai (izņemot jau SLO likumā minētās grupas).
Jānorāda, ka spēkā esošais SLO likums aizliedz izmantot ziedojumus noteiktām darbībām – gan komercdarbības veikšanai, gan politisko partiju atbalstam, gan labuma nodrošināšanai organizācijas pārvaldes institūciju locekļiem, u.c. Iespējams, ka praksē pastāv šādas problēmas un SLO statusu ieguvušās organizācijas izmanto ziedojums pretēji likumā noteiktajam, taču likumdevējs ir noteicis mehānismus, kā šo situāciju konstatēt un kādus lēmumus jāpieņem, tai skaitā VID dotās tiesības atņemt SLO statusu.
Papildus jāuzsver, ka 2014.gada 14.oktobrī Ministru kabinetā tika apstiprināta koncepcija „Par sociālās uzņēmējdarbības ieviešanas iespējām Latvijā”, kas paredz izveidot īpašu statusu tādiem uzņēmumiem, kas izveidoti ar mērķi risināt sociālās problēmas, nevis gūt labumu tā īpašniekiem. Šie uzņēmumi varēs darboties arī komersanta juridiskā ietvarā. Apzinoties faktu, ka Latvijā nav izveidots valsts atbalsta finanšu instruments sociālajiem uzņēmumiem, ir tikai pašsaprotami, ka tie varētu tikt atbalstīti arī ar ziedojumiem, kas saņemti šādiem mērķim, vai pašas SLO organizācijas mērķis (un apzināta ziedojumu piesaistes stratēģija) varētu būt sniegt atbalstu tieši sociālajiem uzņēmumiem.
Papildināt likumu ar plašu uzskaitījumu?
Es nepiekrītu Ziņojumā piedāvātam risinājumam papildināt SLO likumā noteiktās darbības jomas, sniedzot izsmeļošu un ierobežojošu uzskaitījumu jeb skaidrojumu. Uzskatu, ka pietiek ar spēkā esošo SLO likuma regulējumu, kas nosaka sabiedriskā labuma darbības jomas, uzskaitot īpaši nozīmīgās jeb tādas, kur sabiedriskā labuma darbība ir būtiska Latvijas sabiedrībai šodien, rīt un būs svarīga pēc vairākiem gadiem. Es piekrītu Ziņojumā konstatētajam, ka SLO likumā ietvertais sabiedriskā labuma jomas formulējums ir ļoti plašs, taču tieši tas ļauj izvērtēt katru gadījumu atsevišķi, vērtējot gan organizācijas dokumentus, gan darbības plānus.
Ja tomēr Finanšu ministrija vēlas likumā ietvert katras sabiedriskā labuma jomas skaidrojumu, ir jāveic pētījums, kurā tiktu apskatīta visas SLO statusu ieguvušās organizācijas un jāanalizē to darbības lauks un jomas.
Pamatojoties uz iepriekš minētiem argumentiem, jānorāda, ka arī jauna jēdziena – labuma guvējs – ieviešana SLO likumā nav atbalstāma, kamēr nav veikta izsmeļoša analīze par visiem iespējamiem un esošiem labuma guvējiem, kas jau tagad konstatējami SLO darbībā.
Par SLO saimniecisko darbību
Atkārtoti jāuzsver, ka spēkā esošais SLO likums jau tagad aizliedz izmantot ziedojumos iegūto naudu komercdarbības veikšanai un ziedojumi ir izlietojami TIKAI sabiedriskā labuma darbībai, tātad, tiem mērķiem, kas noteikti organizācijas statūtos. Spēkā esošajā likumā ir noteikts, ka ikviena biedrība vai nodibinājums (tai skaitā SLO statusu ieguvušās) papilddarbības veidā var veikt saimniecisko darbību, tādējādi nodrošinot, organizācijas ilgtspēju un ienākumu diversificēšanu.
Mēraukla organizācijas darbības izvērtēšanā nedrīkst būt ienākumu iegūšanas avots, likumā paredzot, ja 51% no ienākumiem veido ienākumi no saimnieciskās darbības, SLO statuss organizācijai ir jāatņem. Es uzskatu, ka, vērtējot ikvienas SLO statusu ieguvušās organizācijas darbību, primāri jāvērtē, kā organizācija sasniedz statūtos noteiktos mērķus un cik no organizācijas aktivitātēm ir vērstas uz saimniecisko darbību. Šāds risinājums jau pastāv spēkā esošajā likumā, kur būtiski vērtēt nevis saimnieciskās darbības rezultātā gūto ieņēmumu proporciju pret citiem ieņēmumiem, bet gan organizācijas aktivitātes un darbību kopumā.
Manuprāt, nedrīkst skatīties uz SLO organizāciju saimniecisko darbību ļoti šauri, respektīvi, nosakot kādus finansiālos griestus, kuru pārsniegšana var radīt smagas sekas.
Turpretim organizācija, kur visi darbinieki sniedz maksas pakalpojumus un nedarbojas statūtos noteikto mērķu sasniegšanā, bet papildus tam strādā ar vienu apjomīgu finansētu projektu, SLO statusu organizācijai var saglabāt.
Tāpat jānorāda, ka lielākā daļa sociālo uzņēmumu strādā, izvēloties nevalstiskās organizācijas juridisko formu, jo Latvijā nav radīts normatīvais ietvars sociālo uzņēmumu darbībai. Saimnieciskā darbības elements ir būtisks sociālās uzņēmējdarbības nodrošināšanā, veicot sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes jeb risinot sabiedrībai aktuālas problēmas.
Es aicinu lēmuma pieņēmējus nesteigties ar pārsteidzīgiem un neizvērtētiem risinājumiem, jo Finanšu ministrijas piedāvātie grozījumi SLO likumā, kas ietverti Ziņojumā, var būtiski kaitēt un mazināt nevalstisko organizāciju lomu un darbību Latvijā.
Tāpat jāatzīmē, ka valstīs, kur ziedojumu kultūra nav plaši attīstīta (vai attīstīta šaurās iedzīvotāju grupās) un valstī nav ilgtermiņa risinājumi nevalstisko organizāciju atbalstam, tieši saimnieciskā darbība ļauj realizēt daudzus labus un sabiedrībai noderīgus pasākumus.
Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.