Foto: Dace Akule

Jaunā Rīgas Teātra izrāde ļāva redzēt ne tikai traģikomiskumu par pagātni, bet arī dziļas atsauces tagadnē, kur vēl daudz darāmā korupcijas izskaušanai.

Vakar LTV Teātris.zip un Borisa un Ināras Teterovu fonds deva lielisku iespēju noskatīties Jaunā Rīgas Teātra izrādi “Revidents”. To esmu redzējusi vairākkārt, bet šoreiz šis teātris – tāpat kā citi kultūras pieminekļi (izrādes, skaņdarbi, filmas, grāmata, u.c.) – deva iespēju tajā saskatīt kaut ko jaunu tagad, ko neredzēju vai nespēju redzēt pirms desmit vai pieciem gadiem, jo esmu mainījusies.

Tagad teātrī redzu ne tikai traģikomiskumu par pagātni, bet arī dziļas atsauces tagadnē. Par gadījumiem, kad pērkam sliktas kvalitātes preces, izpatīkot ražotājam. Par gadījumiem, kad izvēlamies pakalpojumu no drauga, nevis to, kas piedāvā labāko kvalitātes un cenas attiecību tieši man vajadzīgajam. Par gadījumiem, kad lēmumus politikā pieņemam, jo tie ir partiju vai politiķu atbalstītāju interesēs. Par gadījumiem, kad amatos ieceļam pazīstamos, nevis atklātā konkursā ar skaidri noteiktiem kritērijiem kandidātiem. Par gadījumiem, kad darbu vērtējam nevis pēc rezultatīvajiem rādītājiem, bet pēc tā, kam cilvēks tic, kā izskatās vai kādas izvēles īsteno privātajā dzīvē.

Korupcija profesionālajā dzīvē

“Revidents” parāda, cik daudzveidīgās šķautnēs korupcija var izpausties gan izvēloties darba darītājus vai pretendējot uz darbu, gan strādājot, gan vērtējot savu un citu padarīto.

Izvēloties darītājus vai pretendējot uz darbu, korupcija ļauj par mazāk svarīgu uzskatīt to, vai cilvēkam ir vislabākās zināšanas un pieredze, lai veiktu konkrēto darbu. Korupcija ļauj izvēlēties un uz darbu cerēt mazāk kompetentajiem, jo konkurence nav vai konkursos izvēlas “lielāko muļķi”. Korupcija arī ļauj nepārbaudīt pieredzi, bet akli ticēt teiktajam vai šķietami acīmredzamajam. Ka cilvēks ir revidents. Ka ārsts spēs nodrošināt kvalitatīvu veselības aprūpi, lai gan nerunā tādā valodā, ko saprot slimnieki.

Korupcija ļauj darbu darīt nekvalitatīvi, bez atbildības. Izrādes varoņi tikai šķietamajam revidentam gatavi izrādīties – lielā steigā organizē acu piemālēšanu, tēlo labu strādāšanu, gaidot iespēju atgriezties pie patiesās dabas: korupcijas. Tā neveicina mācīšanos par sevi un pasauli, cilvēka attīstību, lai darītu vēl labāk. Tā liek izmisīgi turēties pie statuss quo, jo tā ir vieglāk. Ja uznāks revidents, jācer uz izķepurošanos, nevis kļūdu atzīšanu, kas liek vai motivē mainīties. Tā vietā fokuss uz nodevēja atrašanu un vēstījuma kontroli – pārbaudīt pastu un revidentam teikt, ka baznīca nodegusi, lai gan patiesībā tās celšanai paredzētā nauda ielikta savās kabatās.

Korupcija arī apgrūtina darba rezultātu vērtēšanu vai nu tāpēc, ka nav noteikti darba rezultāti vai tos īpatnēji interpretē pats darītājs, vai arī neskaidri vai nepareizi definē darbu vadītājs.

Ja nav skaidra darba rezultāta, tad arī grūti vērtēt tiesneša darbu, lai gan viņš 15 gadus nav lietas izskatījis, jo “tur jau pats Zālamans netiks gudrs, kuram taisnība, kuram nē”. Turklāt tas viss veicina fokusu uz nesvarīgo vai mazāk svarīgo. Svarīgāks, kādu “mūli skolotājs savilcis” vai kādus uzskatus paudis skolas pārvaldnieka klātbūtnē, nevis viņa kvalitatīvais darbs – mācīt skolēniem domāt un zināt. Svarīgāks drauds ir revidenta ierašanās, nevis kara drauds.

Korupcija privātajā dzīvē

Izrādē lieliski arī parādīts, cik daudzveidīgi negatīva ietekme korupcijai var būt arī privātajā dzīvē. Neveselīgas izvēles un attiecības gan ģimenē, gan draugu un paziņu vidū, jo viss pakārtots savu vajadzību un taisnības pārākumam. Saruna nevis kā patiesa interese par otru cilvēku, bet kā veids, kā iegūt labumu. Nevis vienam otra atbalstīšana, bet pamācīšana un skaudība cīņā par šķietamā revidenta un viņa drauga labvēlību. Melošana un savu kļūdu neatzīšana, kā arī izlikšanās par labākiem cilvēkiem, nekā patiesībā. Līdzšinējo sasniegumu un vides noniecināšana, skrienot pēc citiem labumiem, pāri savām iespējām. Tiešā kontaktā izpatikšana un jokos ietērpas īstās domas, kamēr aiz muguras – vienam otru nodošana, ieskaitot laulībā solītās uzticības pārkāpšana. Daļāšanās ar saviem un šķietami saviem resursiem, lai tiktu pie labuma sev, tai skaitā savas meitas izprecināšana, lai tikai īstais cilvēks – šķietamais revidents – būtu ģimenē, jo tad piesegtu korupciju. Pat, ja šad un tad ir cīņa “kurš par kuru tīrāks”, kas varētu mainīt statuss quo, tad mīļā miera labad tomēr jāsamierinās, jo uz konfliktu iziet nevar – tad roka roku nemazgās.

Tagadne

Pirms 12 gadiem, kad sāka rādīt “Revidentu”, Latvijā laba pārvaldība bija pavisam citā attīstības fāzē. Par pozitīvajām izmaiņām liecina sabiedrības attieksmes un rīcības izmaiņas. Esam daudz netolerantāki pret korupciju – uzskatām, ka tā kļūst par mazāk izplatītu problēmu, un arī mazāk to atbalstām pašu rīcībās (salīdzinot ar 2005.gadu, kukuļus vai kontaktus saskarsmē ar ceļu policistiem 2012.gadā izmantojuši mazāk cilvēku). Tomēr vēl daudz darāmā, un politikā aktuālu piemēru nav tālu jāmeklē.

Valsts un kapitālsabiedrību pārvaldības likums tiko pieņemts, bet Rīgas lidostas valde tik un tā iecelta bez konkursa uz vakanto valdes locekļu darbu.

Viņa (pašu traģēdijā cietušo vārdiem) ir bijis virzītājspēks, lai rastos Biedrība “Zolitūde 21.11.” un caur šo organizāciju tiktu atrasti risinājumi gan konkrētām cietušo problēmām, gan palīdzēts meklēt risinājumus sistēmiskajām kļūdām, ko izgaismoja traģēdija (esmu piedalījusies premjeres tikšanās ar cietušajiem, tāpēc spēju vērtēt Ločmeles-Luņovas darbu ne tikai analizējot to, kas redzams vai tiek pasniegts medijos).

Visunobeidzot, par korupcijas apkarošanu un novēršanu Latvijā atbildīgā centrālā institūcija – KNAB – tiek vājināta. Lēmumu pieņēmēji runā par KNAB reoganizāciju kā vienīgo risinājumu KNAB vadības konfliktam, lai gan ilgstpējīga risinājuma viens no elementiem būtu apsvērt atkal vērtēt Streļčenoka kompetenci, jo jau vasarā veiktais viņa darba izvērtējums nevarēja ņemt vērā vairākos tiesu spriedumos atzītos viņa darba kvalitātes trūkumus (KNAB darbinieku paveikto vērtēt, izmantot normatīvajos aktos noteikto saturu un kārtību). Tā kā korupcija skar gan profesionālās, gan personīgās attiecības, Latvijas ilgtspējīgai attīstībai nepieciešami spēcīgi apkarotāji korupcijai visos līmeņos (gan sīkā kukuļdošana, gan valsts nozagšana). Tāpat nepieciešami arī spēcīgi korupcijas novērsēji – izglītotāji, lai cilvēki izvēlas par labu pārvaldību ne tikai tāpēc, ka tas ir pareizi (apelējot pie sirdsapziņas), bet gan tāpēc, ka, pieņemot lēmumus, balsoties nevis uz skaidriem kvalitātes kritērijiem, bet kontaktiem, traģiskas sekas var būt pašam lēmējam (ja ne tūlīt, tad vidējā vai ilgtermiņā).

Pēdējā jomā tikai laba pārvaldība, nevis korupcija, ļauj mums visiem ievērot likumos jau nostiprinātās normas un demokrātisku procesu rezultātā vēl nostiprināmās mainīgās normas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību – sabiedrības resursu iegūšanu un ieguldīšanu sabiedrības (ne konkrētu cilvēku) labumam, vienlīdzīgas tiesības un iespējas ikvienam (ne tikai vairākumam vai turīgajiem).

P.S. Interaktīvo televīziju abonenti pēdējo “Revidenta” izrādi vēl var paspēt noskatīties (LTV1 22.novembra vakarā).