Foto: webulb.net
Es esmu uzņēmusies vadīt* Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna projekta izstrādes (īsumā – reemigrācijas plāna) darba grupu, lai līdz decembra vidum izstrādātu priekšlikumus, kā palīdzēt emigrējušajiem atgriezties Latvijā.
Vakar notika pirmā darba grupas tikšanās, tāpēc šajā blogā padalīšos ar dažiem iespaidiem un manu sākotnējo skatījumu par to, kam būtu jābūt plānā.
Mūsu darba uzdevums ir nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai palīdzētu reemigrēt jeb atgriezties tiem, kuri vēlētos Latvijā strādāt vai dibināt savu uzņēmumu. Tie var būt cilvēki, kuri tikko ieguvuši izglītību ārzemēs, pagaidām tur nav iesakņojušies un izveidojuši ģimenes, līdz ar to viņus varētu salīdzinoši vieglāk atsaukt atpakaļ, ja vien būtu interesantas darba vietas vai vide, lai attīstītu savu uzņēmējdarbību, piemēram, ienest Latvijā ko tādu, kas iedvesmojis ārzemēs, vai nu tie būtu lavandas lauki vai kūku cepšana vai kas cits. Tie var būt arī cilvēki, kuri ārpus Latvijas jau vairākus gadus dzīvo ar savu ģimeni – vai nu to, kas pievienojusies no Latvijas, vai arī to, kas izveidota, dzīvojot emigrācijā. Protams, ka viņu gadījumā atgriešanās nav iespējama, ja savu vietu – savu vajadzību, mērķu un sapņu piepildījumu – Latvijā nevar iedomāties visi ģimenes locekļi.
Protams, ka runa nav tikai par interesantu piedāvājumu Latvijā, bet arī par konkurenci par piedāvājumu un apstākļiem ārpus Latvijas. Ir naivi cerēt, ka visi ārzemēs labu izglītību ieguvušie jaunieši rausies uz Latviju, lai gan savas izglītības iegūšanas izmaksas (kredītus) varētu ātrāk dzēst, strādājot ārzemēs. Skaidrs, ka daļai ir bažas par iespējām ar Latvijas atalgojumu spēt uzturēt ģimeni un veikt regulāros maksājumus par hipotekāro kredītu. Tāpat skaidrs, ka ne visos gadījumos runa ir tikai par ienākumu atšķirībām, bet arī par saturiski interesantām specializētām darba vietām.
Tāpat kā iemesli, kāpēc cilvēki ir emigrējuši, ir dažādi, arī lēmumu atgriezties viņi nepieņems, vadoties pēc vienādiem apsvērumiem. Arī viņu pieredzes ārpus Latvijas ir dažādas – daļa tur ir iedzīvojušies un jūtas laimīgi, daļa – nē. Visi šie (un vēl citi) apsvērumi ir jāpatur prātā, strādājot pie reemigrācijas plāna, ko varētu iedarbināt ar 2014.gadu, cerot līdz 2030.gadam uz Latviju atsaukt vismaz 120 tūkstošus emigrējušo un viņu piederīgo.
Kam, manuprāt, ir jābūt plānā? Konkrētiem pasākumiem, kas palīdzēs lēmumu par atgriešanos pieņemt gan tā saucamajām atslēgas personām – cilvēkiem, kuri grib strādāt vai dibināt uzņēmumu Latvijā – gan viņu ģimenēm. Te varētu būt runa par iespējām uzzināt par interesantām vakancēm – arī valsts iestādēs un kapitālsabiedrībās – lai tām pieteiktos. Tā varētu būt ideja izveidot vienu kontaktpunktu, kur emigrācijā esošais vai jau reemigrējušais var uzzināt sev neskaidros jautājumus un atrast risinājumu savām problēmām, piemēram, dibinot uzņēmumu. Te varētu būt runa par praktisku atgriešanās palīdzību, piemēram, muitas atvieglojumiem iedzīves pārvešanai un atbalstu latviešu valodas apguvei, piemēram, laulātajam ārzemniekam un bērniem. Tas varētu būt atbalsts, lai bērniem palīdzētu adaptēties skolās un bērnudārzos.
Kam, manuprāt, nav jābūt plānā? Šis nevar būt plāns, kas apraksta sadarbību ar diasporu, piemēram, saiknes uzturēšanu, līdzdalības nodrošināšanu vēlēšanās vai latviešu valodas mācību materiālu nodrošināšanu latviešu skoliņām ārzemēs. Tas jau ir Kultūras ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Ārlietu ministrijas darbs, kas, protams, ir jāizmanto, piemēram, par reemigrācijas plāna pasākumiem stāstot diasporas saietos, koru mēģinājumos vai portālos.
Tāpat reemigrācijas plāns, manuprāt, nevar pārvērsties par emigrācijas prevencijas plānu ar idejām, kā noturēt cilvēkus Latvijā. Ja labumu varēs gūt visa Latvijas sabiedrība, piemēram, no labākas izglītības kvalitātes un saskaņotības ar darba tirgus vajadzībām, tad pasākumiem, kas to veicinās, nav jābūt aprakstītiem plānā. Plānā, manuprāt, nebūtu jābūt arī idejām par labvēlīgākiem nosacījumiem pirmā mājokļa kredīta ieguvei vai subsidētu dzīvokļu īres iespējām reģionos, bērnu dārzu rindu samazināšanu, tieslietu sistēmas vai vispārējiem uzņēmējdarbības uzlabojumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka vispārējās vides uzlabošana Latvijā ir mūsu katra ikdienas darbs – vai valdībā, Saeimā, pašvaldībā, nevalstiskā organizācijā, uzņēmumā vai kā indivīdiem, dodot savu ieguldījumu, neatkarīgi no tā, kur mēs dzīvojam.
Ceru, ka savu ieguldījumu reemigrācijas plāna izstrādē būs gatava dot arī plašāka sabiedrība, ne tikai darba grupas locekļi un citi pieaicinātie eksperti. Tāpēc mēs domāsim, kā visefektīvāk interneta vidē (piemēram, portālā Mūsu valsts) dot iespēju darba grupas idejas komentēt un nākt ar saviem priekšlikumiem visiem interesentiem – arī tiem, kuri šobrīd dzīvo ārpus Latvijas un tiem, kuri nesen atgriezušies, un arī tiem, kuri atgriezušies un emigrējuši vēlreiz.
*Darba grupas vadīšana notiek sabiedriskā kārtā. PROVIDUS par to nesaņem atlīdzību.