Raksts

Par plaģiātismu


Datums:
28. maijs, 2010


Autori

Dace Akule


Es ilgi domāju, vai vajadzētu rakstīt blogu par plaģiātismu, ar ko pēdējos gados esmu saskārusies dažādās formās dažādu institūciju pārstāvju izpildījumos. Domāju, ka savu cīņu pret plaģiātismu varu izvērst maziem solīšiem. Domāju, ka pietiek ar savu piemēru – korekti atsaucoties uz citu autoru darbiem savā darbā. Skaidroju studentiem, kā vajag strādāt, lai neradītos aizdomas par nekorektu cita autora darba izmantošanu vai pat zagšanu. Skaidroju, ka, ja cilvēks reiz ir pieķerts plaģiātismā un pats nelabo savas kļūdas, tad nav garantijas, ka viņš zags ne tikai tekstu, bet arī idejas, un varbūt kādreiz arī taustāmas lietas. Jo zagšana ir zagšana.

Manis piedzīvotie plaģiātisma gadījumi, kad zog manu darbu, ir bijuši dažādi. Piemēram, studenti ir nodevuši manus rakstus, kas publicēti Politika.lv, bez kādas atsauces un izmantojot manu tekstu vārds vārdā. Piemēram, kāds Saeimas deputāts pavisam nesen kādā laikrakstā pārtulkoja nodaļu no PROVIDUS darba, bez kādas atsauces uz to. Bet vissmagākie ir tie gadījumi, kuros nekorekti manu autordarbu ir izmantojuši cilvēki, kas saucas par pētniekiem – tātad, cilvēki, kas gūst atalgojumu par autordarbiem un cilvēki, kurus plašākajā vārda nozīmē varētu saukt par maniem kolēģiem.

Viens tāds gadījums bija pirms pāris gadiem, kad kādā starptautiskā pētniecības projektā manis ieteikts pētnieks savā pētījuma daļā nodeva vairākas lappuses vārds vārdā kopēta teksta no manas agrākas publikācijas. Toreiz man nācās klausīties, ka, protams, stulbi esot sanācis, bet es jau droši vien zinot, kā tas ir, kad strādā ar daudz dažādiem tekstiem pētījuma melnraksta stadijā, kad varot aizmirsties rūpe par autortiesībām. Protams, es zinu, kā tas ir strādāt ar ļoti daudz dažādiem tekstiem pētījuma tapšanas stadijā. Bet es arī zinu, kā pavisam vienkārši ir iespējams nodrošināties no cita autora darba nejaušas vai jaušas nozagšanas – pie katra cita autora darba pievienojot atsauci uz avotu, kas tad arī nepazudīs darba procesā. Un es tiešām nevaru iedomāties situāciju, kad darba dunas karstumā man kā autoram nav sajūta, kurā vietā beidzas manis radīts teksts, un kur sākas cita autora darbs. To taču katrs autors jūt – kas ir savs teksts, ir savs teksts, jo autoriem ir sava valoda, iecienītas teikuma formas, uzsvari.

Toreiz bija arī piedāvājums kļūt par šī pētījuma daļas līdzautoru – vienojoties, ka šīs daļas paliek pētījumā, bet uz tā būtu arī mans vārds. Taču arī tas nevarēja būt risinājums, jo – kā var kādā pētījumā vienkārši nopublicēt vairākas lapas no jau agrāk publicēta autordarba, pat ar paša autora piekrišanu? Tad jau pētnieki varētu uzdrukāt vienu darbu, un tad štancēt ar šī viena darba vai tās daļēju „copy paste” pārdošanu vairākiem pasūtītājiem.

Toreiz konkrētajam autoram tika dotas vairākas iespējas pašam labot kļūdas – uzlabot sava pētījuma kvalitāti, nodrošinot korektas atsauces uz visiem avotiem (runa nebija tikai par mana darba nekorektu izmantošanu). Tas arī būtu ļāvis pašam autoram atgūt reputāciju ne tikai konkrētā pasūtītāja, bet arī citu iesaistīto acīs – jo cilvēks, kas labo savas kļūdas ir gluži citā kategorijā nekā cilvēks, kas kļūdās un neizmanto doto iespēju laboties. Tomēr kļūdas netika izlabotas pietiekami labi, un beigās pasūtītājam nācās lauzt līgumu ar šo autoru.

Otrs tāds gadījums ir noticis pavisam nesen. Otro reizi manā pētnieces mūžā salīdzinošo tabulu starp „jaunrades” un PROVIDUS darbu es gatavoju vakar. Šoreiz runa nav par vairāku lappušu darba uzdošanu par savu, bet vairāku rindkopu pārkopēšana vārds vārdā gan. Trūkst arī atsauces pie secinājumiem, kas izdarīti PROVIDUS darbā. Ir arī teksti, kuros pamainīti daži vārdi, bet paturētas visas atsauces uz avotiem, kas izmantoti PROVIDUS darbā, tādā pat secībā kā PROVIDUS darbā.

Šī gadījuma risinājums šobrīd tiek meklēts, lai arī teksts jau esot nodots tipogrāfijā. Cerot, ka šo konkrēto problēmu mēs atrisināsim visām pusēm labākajā veidā, kas nu ir iespējams, es tomēr vēlos pateikt divas lietas.

Pirmkārt, man kā autorei ir ārkārtīgi nepatīkama visa komunikācija ar mana darba ļaunprātīgu izmantotāju. E-pasti un zvani ar atvainošanos, aicinājumi tikties, lai pārrunātu risinājumus – tas viss man ir ļoti nepatīkami, jo man pretī sēž cilvēks, kas no manis ir nozadzis manu darbu. Pat aizmirstot manu personīgo emociju, man ir pilnīgi nepieņemami piedalīties diskusijās par labākajiem veidiem, kā šo problēmu risināt, jo, manuprāt, problēmu risinājums ir jāpiedāvā pašam problēmas radītājam. Mani interesē tikai viens – korektas atsauces uz manu darbu. Kā tas tiek nodrošināts, vairs nav mans jautājums. Man arī nav jātērē laiks un enerģija, lai nodarbotos ar audzinošo darbu pētniecības pamatos, skaidrojot, ka:

    nav OK pamainīt mana teksta teikumā pāris vārdus, neatsaucoties uz manu pētījumu, bet pārkopējot atsauci uz manā pētījumā izmantoto avotu;

    nav OK pie vārds vārdā pārkopētas mana pētījuma rindkopas vai lappuses vienkārši pielikt atsauci uz manu pētījumu;

    nav OK uzdot par saviem secinājumus, pie kā nonākuši citi pētnieki.

Otrkārt, acīmredzot cieņas pret autora darbu trūkums ir plaši izplatīta problēma – ja jau autordarbu neprot novērtēt students, pasniedzējs, Saeimas deputāts, pētnieks… Tāpēc es ļoti aicinu skolās un augstskolās ne tikai mācīt, bet arī īstenot pilnīgu neiecietību pret plaģiātismu. Lai aug paaudze, kas cer uz lauriem par citu autordarbu kopēšanu, bet gan savu vietu zem saules iegūst ar savu padarīto.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!