Raksts

Par noslēguma koncertu


Datums:
08. jūlijs, 2013


Autori

Dace Akule


Foto: Valsts kanceleja

Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta ilgums man radīja divas praktiskas un vienu identitātes dilemmu.

Esmu Dziesmu un deju svētku cilvēks. Bērnībā piedalījos kā kora un sarīkojumu deju dalībniece, kā arī jutu līdz tēta vadītajam pūtēju orķestrim, un pēc vidusskolas pabeigšanas katros svētkos esmu bijusi vismaz uz gājienu un noslēguma koncertu. Šī minimālā programma bija ieplānota arī šoreiz, tikai tam nopietnus šķēršļus lika grūtības iegādāties biļeti. Kā daudzi, arī es nebiju gaidījusi, ka jau pirmajā dienā tās tiks izpārdotas, turklāt man arī nepaveicās tikt pie kādas no biļetēm, kas tika spontāni palaistas pārdošanā vēlāk. Uz šī fona kā milzīgu dāvanu uztvēru veiksmi, kas piektdienas (5.jūlija) vakarā man ļāva tikt pie savas vietas noslēguma koncertā (paldies Martai un Mārai, kura biļeti pārdeva bez uzcenojuma!). Kad biļete bija manās rokās, no prieka pat apraudājos, jo biju jau mentāli sākusi gatavoties tam, ka svētku noslēguma kulminācija būs jāķer caur televizoru.

Tātad, uz koncertu es devos aizkustināta par iespēju būt absolūti izredzēto vidū (kā arī jutu līdz un vēlēju veiksmi tiem cilvēkiem, kuri uz biļetēm cerēja vēl pie Meža parka estrādes vārtiem). Šī sajūta ir ar mani arī šodien, kad Dziesmu svētki turpina atbalsoties sarunās, medijos, sociālajos tīklos, kur daudzi dalās ar saviem ‘greatest hits’ video un foto formātos.

Jūtos ļoti bagāta, ka man bija iespēja izbaudīt svētku kulmināciju dzīvajā.

Priecājos kopā ar dalībniekiem, organizatoriem un skatītājiem. Augsti vērtēju koncerta programmu, kurā, manuprāt, tikai viens skaņdarbs (Līgo – Jāņu nakts mistērija) nebija izdevies, jo izrādījās pārāk sarežģīts, lai viens diriģents spētu vienotā ritmā noturēt gan mūziķus, gan dziedātājus. Visā kopumā koncerts bija lielisks, tāpēc liels paldies visiem, kas šo brīnumu veidoja!

Bet ir viens „BET”, ko vēlos izteikt kā savu pienesumu diskusijām, ar cerību, ka Dziesmu svētku organizatoriem tas noderēs. Runa ir par koncerta ilgumu.

Neesmu no tiem jaunās paaudzes pārstāvjiem, kuru uzmanības noturība (attention span) jauno tehnoloģiju ietekmē ir radījusi nespēju kādai tēmai veltīt vairāk nekā stundu laika. Taču oficiālā, koncerta programmā ierakstītā daļa, noslēdzās plkst. 1:20, tātad koncerts ilga gandrīz 6 ar pusi stundas. Tas man radīja sekojošas dilemmas:

• Praktiskā dilemma Nr.1: Skaidrs, ka tiem, kuri vēlējās svētkus paildzināt vēl arī ar līdzdalību sadziedāšanās noslēguma koncerts noslēdzās daudz vēlāk nekā plkst. 1:20. Bet arī man nākamā darba diena bija visai smaga pārāk īsā miega dēļ, un es zinu cilvēkus, kuri bija spiesti svētkus saīsināt – doties prom ātrāk, jo nākamā bija darba diena. Saprotu, ka koncertu paildzināja atkārtojumi, sveicieni autoriem un diriģentiem, varbūt vēl kādi skatītājam nezināmi faktori, jo plānots bija koncerts uz aptuveni 5 stundām. Bet tad jāvaicā, vai koncerta programmas veidotāji šajās stundās bija ieplānojuši laiku vismaz 5 dziesmu atkārtojumiem, kā arī laiku, kas vajadzīgs tūkstošu dalībnieku pārkārtošanās? Vai varbūt programmas ilgums bija saistīts ar cerību jau šajos svētkos likumdošanā ieviest tiesības arī skatītājiem pēc-svētku dienā paņemt brīvdienu, to atstrādājot citreiz, un koncerta programmu vairs nevarēja saīsināt tad, kad šīs tiesības izdevās izcīnīt tikai dalībniekiem?

•Praktiskā dilemma Nr. 2: Uzpildīties vai nē, tāds ir jautājums. Viens no iemesliem, kāpēc koncertu tik ilgi bija grūti izturēt bija fakts, ka es visu koncertu paliku savā vietā, jo es nevaru iet ēst, kad dziesmu dzied, pūš vai dejo. Pēc novērojumiem zinu, ka daudzi skatītāji ‘uzpildās’ posmos, kad viņuprāt ir mazāk saistošs repertuārs vai izpildītāji. Bet es nevaru diskriminēt kādus dziedātājus, dejotājus vai pūtējus, jo viņi visi ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai sagatavotos priekšnesumam, kas tobrīd tiek nodots skatītāju vērtēšanai un līdzdalībai.

Es nevaru sadalīt koncertu tajā daļā, kuru baudīju skatītāju rindās, un tajā daļā, kad ēdu šašliku Dziesmu svētku noslēguma koncerta fonā.

Varbūt es pārāk nopietni šim pieeju, un man vajadzēja pārkāpt pāri šim principam, bet es nevarēju, varbūt arī tāpēc, ka piekrītu Ziedoņa vārdiem – bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Koncerta ilgums lika uzsākt iekšēju diskusiju „izdzīvošana (ēšana) vs. izbaudīšana (neēšana)”, kas beidzās ar otro variantu, tāpēc nonācu pie mirkļa, kad saskaitīju vēl gaidāmo dziesmu skaitu, jo palika grūti izturēt. Atzīšos, ka neliels kreņķis bija atklājums, ka koncerta programmas noslēguma lappusē ir aprakstīti 8 nevis 7 priekšnesumi („Līgo saule vakarā” un „Augu nakti” tekstā salikušies vienotā sadaļā). Atzīšos, ka skaļi noteicu „Nekāda atkārtošana!”, kad daļa dalībnieku sauca „Atkārtot!” pēc kādas Līgo bloka dziesmas. Un mājupceļā ar pēdējiem spēkiem un maz prieka piedziedāju tautas dziesmām tramvajā, kurā dziedāja absolūtais mazākums. Jo ne tikai manas neuzpildītās baterijas bija nosēdušās (kad kāda kundze lūdza sēdvietu, viena pasažiere (skatītāja) teica, ka viņai sāp kājas no stāvēšanas, kamēr otra (dalībniece) atzinās nogurumā, kas bija acīmredzams arī viņas nevēlēšanās izrādīt pretimnākšanu).

•Identitātes dilemma. Iepriekšējo faktoru rezultātā nonācu pie pārdomām par savu izvēlēto latvietes identitāti, ko pastiprināja arī dažu paziņu neizpratne – kā es atļaujos ‘kasīties’, kad tik daudziem nebija iespējas būt noslēguma koncertā, un ko es kasos, jo es varēju izvēlēties uz koncertu neiet. Šo neizpratni es izprotu, un tāpēc arī jūtos vainīga par to, ka man ir šāds kreņķis – viedoklis, ka noslēguma koncerts bija pārāk garš. Bet ko tas nozīmē? Ka neesmu pietiekami latviska? Ka nespēju novērtēt kultūras mantojumu un tā attīstību? Ka manas baterijas nepietiekami uzpildās no koncertā sniegtajām emocijām?

Ka esmu vārgule – jo mūsu senči ierakumos, deportācijās un citās grūtībās cīnījās par Latviju, bet es nevaru miera un labklājības apstākļos Meža parka estrādē nosēdēt?

Vai tas bija koncerta organizatoru mērķis – pārbaudīt izturību un testēt identitātes spēku?

Mans lūgums svētku organizatoriem – izvērtēt iespēju noslēguma koncertu veidot kompaktāku, lai skatītāji varētu izbaudīt visu koncertu un nākamajā dienā strādāt, lai koncertu varētu izturēt, paēdot pirms dziesmām, un lai prieks par svētkiem ir netraucēts.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!