Raksts

Par nesadegšanu


Datums:
12. decembris, 2012


Autori

Dace Akule


Jaunākās ziņas par Izglītības ministra nopietnajām veselības problēmām mani mudināja beidzot uzrakstīt par sadegšanu, par ko esmu aizdomājusies vairāk kārt, regulāri dzirdot par sabiedrībā redzamāku cilvēku, tai skaitā politiķu un valsts vīru un sievu, veselības problēmām. Vēlot viņiem un mums visiem labu veselību, manas pārdomas ir par katra cilvēka atbildību pašam par sevi rūpēties.

Es uzskatu, ka veselības problēmas nerodas ne no kā. Tās parasti ir sekas tam, ka dažādu iemeslu dēļ cilvēks nav bijis spējīgs par sevi parūpēties. Bieži vien ir bijis pārāk maz laika, lai par sevi rūpētos, jo cilvēks ir iegrimis rūpēs par citiem cilvēkiem (piemēram, rūpējoties par bērniem, ģimenes locekļiem, draugiem) vai cilvēks pārāk daudz strādā (savā uzņēmumā, nevalstiskajā organizācijā vai valsts pārvaldē) vai trakas idejas vārdā aizmirst par sevi parūpēties (piemēram, neizvērtējot spēkus, skrienot maratonu). Dažādi iemesli un rīcības izpausmes, bet tas viss sākas ar nespēju par sevi parūpēties.

Taču diemžēl vai par laimi vairākumam cilvēku (ja vien viņiem nav īpaša vajadzības) par sevi ir jābūt spējīgiem parūpēties pašiem. Mums katram pašam ir jānodrošina, ka mēs ievērojam tādu diētu, kas mums vajadzīga – ēdam tik bieži un tik veselīgi, cik mums katram vajag. Mums katram pašam ir jāzina un jānodrošina tik daudz miegs, cik mums katram nepieciešams. Mums katram pašam ir jāzina un jānodrošina tik daudz fiziskās aktivitātes, cik mums katram nepieciešamas, lai mēs justos labi.

Mums katram pašam jāseko līdz, lai mēs atrodam laiku par sevi parūpēties saskaņā ar to dzīves veidu, kādu mēs esam izvēlējušies. Lai mums ir laiks saviem hobijiem. Lai mums ir laiks sev svarīgākajiem cilvēkiem. Lai ir laiks sev.

Tikai mēs katrs zinām, kas mums ir vajadzīgs, lai mēs justos labi, tāpēc tas ir mūsu mājas darbs – parūpēties par sevi.

Kad dzirdu vai vēroju situācijas, kurās cilvēki acīmredzot par sevi nav spējuši parūpēties, es vienmēr domāju, kāpēc. Kas ir novedis cilvēku pie secinājuma, ka par savām vajadzībām (veselīgā apjomā) ir jāaizmirst? Vai tā ir atsaukšanās spiedienam – jo darba ir tik daudz, un tas ir jāizdara? Vai tas ir lielāks mērķis, piemēram, reformas? Vai tā ir cerība, ka ieguldītais darbs drīz nesīs augļus, un tad par sevi būs laiks padomāt? Vai tā ir cerība, ka pārpūli kāds novērtēs un apbalvos?

Atbildes uz šiem jautājumiem ir individuālas izvēles. Mēs katrs izvēlamies, cik daudz iegrimstam darbos un cik daudz aizmirstam par sevi parūpēties. Jā, priekšā var būt darbu kalni. Jā, darbu izdarīšanu var gaidīt pasūtītāji, priekšnieki, sabiedrība. Mēs paši varam būt tik aizrauti, entuziastiski, ka vēlamies strādāt, lai redzētu darbu augļus. Taču mēs visi esam cilvēki, kuru dienā ir 24 stundas. Protams, ka ikvienā darbā un ikviena dzīvē ir situācijas, kas prasa papildus noslogojumu – sesijas, bērnu dzimšana, darbu nodošana, utt. tāpēc šad un tad ļoti iegrimt rūpēs par darbu vai citiem sanāk, un tas ir normāli. Bet, kad cilvēkam sākas veselības problēmas, tad tas bieži vien norāda uz to, ka cilvēks par sevi nav parūpējies regulāri un pārāk ilgi. Taču mēs visi esam cilvēki, kuru dienā ir 24 stundas.

Arī politiķiem, valsts vīriem un valsts sievām, nevalstisko organizācijās un privātajā sektorā strādājošajiem un arī nestrādājošajiem – mums visiem ir 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā.

Tāpēc mums nav jākļūst par pārcilvēkiem, bet jāatceras: mums katram pašam – vienalga kādu darbu mēs esam izvēlējušies darīt – par sevi ir jāparūpējas, jo neviens cits to labāk par mums nevarēs izdarīt.

Manuprāt, pārāk daudz strādāt un to darīt regulāri arī nav profesionāli, jo, strādājot pārāk daudz, cilvēks pārdeg un viņa perspektīva par to, kas dzīvē ir svarīgs, mainās – un ne uz to labāko pusi, jo cilvēks aizmirst padomāt par ēšanu, miegu, kā arī laiku sev svarīgākajiem cilvēkiem un nodarbēm. Vērojot citus, normāli strādājošus cilvēkus, pārdegušais cilvēks var pat sākt domāt, ka citi strādā pārāk maz, vai, ka viņš uzņemas bīdīt tādus kalnus, par kuru bīdīšanu viņš būtu pelnījis pārējo uzslavas, apbalvojumus un citus bonusus. Aizmirstot par sevi parūpēties, sākas veselības problēmas, arī problēmas attiecībās ar tuvākajiem (jo pārdegušajam ir cita pasaules uztvere), un beigu beigās cilvēks riskē nonākt situācijā, kad veselības vai citu problēmu dēļ pārdegšana viņam neļauj būt par tādu cilvēku, kāds viņš vēlas būt un darīt to darbu, ko ne tikai viņš vēlas, bet ko no viņa arī sagaida pasūtītāji, priekšnieki, sabiedrība.

Skaidrs, ka daļai sabiedrības ir ļoti lielas prasības pret tiem, kas strādā valsts pārvaldē, un, iespējams, ka daļa sabiedrības pat gribētu, lai šie cilvēki strādā daudz ilgākas stundas nekā citi un atņem sev laiku par sevi, sev svarīgākajiem un svarīgāko parūpēties.

Iespējams, ka kāds pat uzsvērs – viņi taču paši izvēlējās strādāt sabiedrības labā, tad lai strādā bez brīvdienām!

Taču arī politiķi, valsts vīri un valsts sievas ir tikai cilvēki, un arī viņiem ir jābūt spējīgiem vispirms parūpēties par sevi, lai arī viņi tad varētu darīt to darbu, ko viņi ir izvēlējušies. Bet mums – sabiedrībai – ir jāpalīdz ikvienam, arī politiķiem un valsts vīriem un valsts sievām, neaizmirst par sevi parūpēties, neprasot no citiem cilvēkiem vairāk nekā iespējams.

Vēlreiz vēlu mums visiem labu veselību un spēju par sevi parūpēties!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!