Daudziem migrācijas politika šobrīd šķiet neaktuāla tēma, jo šobrīd situācija ir diametrāli pretēja tai, ko piedzīvojām 2006.-2007.gadā. Atcerēsimies, ka toreiz trūka darba spēka, jo daudzi emigrēja. Bija milzīgas darba sludinājumu kampaņas – ar mega vides reklāmu un televīzijas klipu palīdzību tika meklēti darbinieki! Ieteikmes svari nosvērās par labu darba ņēmējiem, kas izmantoja situāciju, lai ne tikai nostiprinātu savas likumā paredzētās darba tiesības, bet arī pieprasītu visādas ekstras (piemēram, man nācies dzirdēt par gadījumiem, kad nedēļas nogalē strādājošie no darba devēja sagaida klātu galdu).
Nu situācija ir krasi mainījusies. Bezdarba līmenis kāpis pa aptuveni 10% (svārstās ap 16%), darba devējs var izvēlēties labāko darbinieku. Ietekmes svari atkal novērsušies no darba ņēmējiem. Kur nu vēl tagad domāt, ko mainīt striktajā valsts migrācijas politikā?
Skaidrs, ka uzreiz migrācijas politiku mainīt nevajag un nav arī iespējams daudzu iemeslu dēļ – galvenokārt tāpēc, ka lēmumu pieņēmējiem un ietekmētājiem ir jānobriest argumentētai diskusijai, un jāsagatavo sabiedrība izvēlēties starp „viss pa vecam” vai „citādu” migrācijas politiku, izvērtējot Latvijas nākotnes attīstības perspektīvas.
Bet tikpat skaidrs, ka nedomāt par šo tēmu jau šobrīd nevar – jo demogrāfiskās tendences zīmē viennozīmīgu Latvijas nākotnes vīziju. Zema dzimstība, augsta emigrācija un sabiedrības novecošanās nenovēršami ved pie nepietiekama iedzīvotāju skaita, lai šajā teritorijā (Latvijā) nodrošinātu tos sabiedriskos pakalpojumus, kurus attīstītā valstī mēdzam uzskatīt par pamatnormu (ceļi, skolas, veselības aprūpe, utt.). Un tad nu mums ir jāizvēlas, ko darīt – kaut ko darīt, vai tomēr tikai vērot, kā Latvija kļūst par nacionālo parku (neapdzīvotu teritoriju) ar pāris aktivitāšu centriem, kuros dzīvo tie laimīgie, kas tiek pie visiem labumiem, tai skaitā vasaras mājas nacionālā parka teritorijā?
Piederu pie tiem, kas domā, ka kaut kas ir jādara, un es nebaidos no imigrācijas, ja mēs ieviešam līdz detaļām pārdomātu politiku.
Nezinu, vai pārdomāta vai nejauša ir patreizējā politika, kas aizsargā vietējos zemas kvalifikācijas strādniekus, jo likumdošana nosaka, ka darba devējam imigrantam ir jāmaksā vismaz vidējā strādājošo darba alga, kas šobrīd ir aptuveni 460 lati pēc nodokļu nomaksas. Tas ir pārāk augsts slieksnis, piemēram, lai nodarbinātu lauka strādniekus, tāpēc mēs arī redzam ļoti zemu nodarbināto imigrantu skaitu lauksaimniecībā, bet arī citās jomās.
Nezinu, vai pārdomātas ir ilgās gaidīšanas sekas, kad darba devēji aicināja valdību atvieglot noteikumus imigrantu nodarbināšanai, bet tas notika tikai 2008.gada vidū, un līdz ar to tā arī nepalīdzēja darba devējiem nodrošināt labāku līdzsvaru starp algu un produktivitātes kāpumu.
Nezinu, vai migrācijas politika ir pārdomāta Latvijas attīstības kontekstā, un te es nedomāju tādu Latviju, kur visi staigā ar prievītēm un auseklīšiem.
Šīs pārdomas manī raisīja piektdien notikusī ļoti interesantā diskusija par migrācijas politiku valsts attīstības kontekstā. Tika runāts par to, ka pārdomātas migrācijas politikas trūkums Latvijā radīja attīstības nevis finansu krīzi, jo naudas bizness ir nogalinājis attīstību. Tika runāts par to, ka, citām valstīm aktīvi meklējot kvalitatīvus cilvēkresursus, tādu valsti kā Latvija varot no cilvēkiem izsusināt dažu gadu laikā. Tika runāts, ka bez imigrantiem te nebūs arī latviešu, un ka imigranti ir ne tikai darba rokas, bet ģimenes, kuru labklājībai arī nepieciešamas preces un pakalpojumi, kas savukārt palielina vietējās ekonomikas apjomu. Tika runāts arī par migrācijas ceļiem un iespējamiem kritērijiem imigrantiem, kurus varbūt būtu Latvijai jāpiesaista (pēc iespējas jaunāks, augsti izglītots, bez plašas ģimenes, kas gribētu pievienoties).
Starp citu, pēdējos gados Latvijā visvairāk iebrauc imigranti no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Moldovas. „Baltie imigranti” ir skaidra prioritāte arī sabiedriskās domas aptaujās (mēs nevēlamies imigrantus no Ķīnas, Āfrikas valstīm, utt). Ja Latvijas migrācijas politika nemainās, un patreizējā realitāte turpinās, tad noteikti ir jādomā vismaz par imigrantu integrācijas politiku, lai mudinātu patreizējos jaunos šīs sabiedrības locekļus mācīties latviešu valodu, nevis integrēties uz krievu valodas bāzes.