2004.gada 3.martā Spriedumā prasībā par goda uz cieņas aizskaršanu, Augstākā tiesa piemērojusi un interpretējusi Satversmes 95. un 100.pantu.
Par Latvijas Republikas Satversmes 95. un 100. panta piemērošanu
Augstākās tiesas Senāta spriedums
Lieta Nr. SKC-102
2004.gada 3.martā
Godu un cieņu aizskarošu ziņu patiesumu var pārbaudīt
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā: sēdes priekšsēdētājs senators R.Krauze, senatori R.Saulīte, R.Zaķe, piedaloties zvērinātiem advokātiem E.Kalniņam, A.Bitānam un J.Marinam, 2004. gada 3. martā Rīgā izskatīja atklātā sēdē civillietu sakarā ar atbildētāja Viļa Selecka kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2003. gada 21. oktobra spriedumu Andra Šķēles prasībā pret Vili Selecki par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un mantiskās kompensācijas piedziņu.
Noklausījies senatora R.Krauzes ziņojumu, atbildētāja Viļa Selecka pārstāvja zvērināta advokāta A.Bitāna un a/s “Preses nams” pārstāvja zvērināta advokāta J.Marina paskaidrojumus, ka kasācijas sūdzība apmierināma un prasītāja Andra Šķēles pārstāvja zvērināta advokāta E.Kalniņa paskaidrojumu, ka spriedums atstājams negrozīts, Senāts
k o n s t a t ē j a:
Laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” (SIA “NC”) no 1998. gada 17. augusta līdz 19. septembrim publicēta Viļa Selecka rakstu sērija “Andris Šķēle – leģendas un patiesība”. Vēlāk šie raksti apkopoti grāmatā. Andris Šķēle 1998. gada 9. novembrī iesniedza tiesā prasību pret Vili Selecki un SIA “NC” par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un Ls 10000 mantiskas kompensācijas piedziņu. Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 1999. gada 24. marta lēmumu atbildētāja SIA “NC” aizstāta ar a/s “Preses nams”, bet ar 2001. gada 16. februāra lēmumu lietā par līdzatbildētāju atkal pieaicināta SIA “NC”.
Andris Šķēle 2001. gada 3. septembrī iesniedza pieteikumu Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā un lūdza uzlikt par pienākumu Vilim Seleckim rakstveidā atsaukt šādas nepatiesas, prasītāja godu un cieņu aizskarošas ziņas, kas izplatītas Viļa Selecka grāmatā “Andris Šķēle – leģendas un patiesība”: a) viņš bija parazītiskās, noziedzīgās jaunbagātnieku daļas pārstāvis; b) izvirzīdams A.Šķēli par premjera amata kandidātu, Valsts prezidents netiešā veidā signalizēja – dzīvojiet mierīgi, blēži, zagļi un koruptanti. Mēs jūs netraucēsim, mēs ļausim valdīt vienam no jūsu vidus. Pieteikumā lūgts uzlikt par pienākumu Vilim Seleckim piecu dienu laikā pēc sprieduma spēkā stāšanās nosūtīt prasītājam Andrim Šķēlem uz prasības pieteikumā norādīto adresi iepriekš minēto ziņu rakstveida atsaukumu un piedzīt no viņa par labu prasītājam mantisko kompensāciju Ls 10000. Prasība pamatota ar Civillikuma 2352a. pantu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 220. panta 1. punktu prasītājs lūdza atstāt bez izskatīšanas prasību daļā pret atbildētājiem SIA “NC” un a/s “Preses nams”.
Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2001. gada 28. septembra spriedumu prasība apmierināta.
Izskatījusi atbildētāja Viļa Selecka apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2003. gada 21. oktobra spriedumu prasību apmierināja un uzlika par pienākumu Vilim Seleckim rakstveidā atsaukt Andra Šķēles godu un cieņu aizskarošas ziņas, kas izplatītas V.Selecka grāmatā “Andris Šķēle – leģenda un patiesība”: 1) viņš bija parazītiskās, noziedzīgās jaunbagātnieku daļas pārstāvis; 2) izvirzīdams A.Šķēli par premjera amata kandidātu, Valsts prezidents netiešā veidā signalizēja – dzīvojiet mierīgi, blēži, zagļi un korumpanti. Mēs jūs netraucēsim, mēs ļausim valdīt vienam no jūsu vidus. Atbildētājam uzlikts par pienākumu nosūtīt rakstveidā šo ziņu atsaukumu Andrim Šķēlem viena mēneša laikā no sprieduma pasludināšanas. No Viļa Selecka par labu Andrim Šķēlem piedzīta mantiskā kompensācija Ls 10000. Tiesvedība prasības daļā pret a/s “Preses nams” un SIA “NC” par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu izbeigta.
Apelācijas instances tiesa atzina, ka nav strīda par to, ka Viļa Selecka grāmatā “Andris Šķēle – leģendas un patiesība” ir publicēti prasītāja norādītie citāti.
Spriedumā norādīts, ka kritika nevar būt neierobežota, kaut arī politiķa vērtējumam tā pieļaujama lielāka. Svarīgi ir tas, lai fakti būtu patiesi, uz kuriem pamatojoties attiecīgais novērtējums ir dots. Kā redzams no iepriekšminētajiem citātiem, tad Andris Šķēle tiek apvainots prettiesiskā un amorālā rīcībā, atzīstot viņu par blēžu, zagļu un korumpantu aizstāvi, pašu nodēvējot par parazītiskās, noziedzīgās jaunbagātnieku daļas pārstāvi.
Kā norādīja prasītāja pārstāvis, būtībā minētās grāmatas publikācija ietekmēja sabiedrisko domu pirms 7. Saeimas vēlēšanām, jo šis sacerējums sabiedrībai tika nodots neilgi pirms tām. Izvērtējot lietas materiālus kopumā, Civillietu tiesas kolēģija atzinusi, ka atbildētājs nav pierādījis savu izteikumu pamatotību un patiesumu un pēc būtības publicējis informāciju, kas aizskar prasītāja kā indivīda – arī politiķa, amatpersonas – godu un cieņu.
Apelācijas instances tiesa nav piekritusi prasītāja apgalvojumam, ka viņš tikai vēlējies pateikt, ka Andris Šķēle ar savu darbību nav rīkojies valsts interesēs un viņš, būdams augsta ranga valsts amatpersona, ir ieguvis ļoti lielu bagātību, nesniedzot skaidru atbildi sabiedrībai par tās izcelsmes likumību un godīgumu, jo šādai informācijai bija jābūt pamatotai ar patiesiem, objektīviem faktiem, paustiem tādā izteiksmes formā, kas neaizskar prasītāja godu un cieņu.
Pie šādiem apstākļiem Civillietu tiesas kolēģija atzinusi, ka šīs patiesībai neatbilstošās publikācijas mērķis un izteiksmes forma ir pretrunā ar Civillikuma 2352a. pantu un atzīstama par prasītāja godu un cieņu aizskarošu. Vērtējot likumā paredzētās atlīdzības apmēru par goda un cieņas aizskārumu (mantisko kompensāciju), tiesa norādījusi, ka kritērijs apmēra noteikšanai ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šī aizskāruma smagums pret personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c.
Viļa Selecka grāmatas “Andris Šķēle – leģendas un patiesība” tirāža ir 10000 eksemplāri, tās fragmenti publicēti vienā no lielākajiem rīta laikrakstiem un šo publikāciju rezultātā ir mainījusies cilvēku attieksme pret prasītāju, līdz ar to arī mazinājies viņa gods un cieņa atsevišķas sabiedrības daļas acīs. Turklāt noteiktajai mantiskajai kompensācijai ir jābūt tādai, lai atturētu citas personas no līdzīgu tiesību aizskārumu izdarīšanas nākotnē, kā arī jādod likumīgs apmierinājums cietušajam.
Pie šādiem apstākļiem Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti noteikusi materiālās kompensācijas apmēru Ls 10000. Personas godu un cieņu aizskarošas ziņas, kas neatbilst patiesībai, publicētas grāmatā un pirmās instances tiesa pilnīgi pamatoti noteikusi, ka šīs ziņas ir atsaucamas ar atvainošanās vēstuli.
Kasācijas sūdzībā Vilis Seleckis lūdz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2003. gada 21. oktobra spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai. Kasācijas sūdzībā norādīts, ka apelācijas instances tiesa nepareizi iztulkojusi un piemērojusi Civillikuma 2352a. pantu, bet nav piemērojusi Latvijas Republikas Satversmes 1. un 100. pantu, ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 19. pantu un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu, Civillikuma 5. un 1635. pantu, kurus tai vajadzēja piemērot. Tiesa nedrīkstēja atzīt grāmatas autora uzskatu vai vērtējumu paušanu par nepatiesu, jo tā patiesums nav pierādāms. Kasators savu atzinumu pamato ar atsaucēm uz Latviešu literārās valodas vārdnīcu (Rīga: Zinātne 1996, 8. sēj., 425. un 647. lpp.). Līdz ar to kasators secina, ka tiesa autoru ir sodījusi par viņa uzskatiem un viedokli, tādējādi ierobežojot Satversmē noteiktās cilvēktiesības uz domas, apziņas, vārda un savu uzskatu paušanas brīvību. Tāpat tiesa nav konstatējusi ziņu nepatiesumu un to, kādā veidā alegorisks prezidenta darbības vērtējums ir ziņa, ar kuru tiek aizskarts Andra Šķēles gods un cieņa.
Nedz Civillikums, nedz kāds cits normatīvs akts neparedz tādu darbību veikšanu kā atvainošanās vai atsaukuma vēstules nosūtīšana uz prasītāja norādīto adresi. Tiesai jārūpējas, lai atsaukums pildītu taisnības principu, t.i., atsaukumam ir jābūt tādam pašam, kādā notika nepatiesas ziņas izplatīšana. Ja tas nav iespējams, tas ir ņemams vērā, nosakot kompensācijas apmēru. Sākotnēji kompensācija tika prasīta par 19 it kā nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu teikumu atsaukumu. Beigās prasītājs par tādiem atzina tikai divus teikumus. Līdz ar to atsaucamo ziņu apjoms ir kļuvis vairāk nekā 8 reizes mazāks.
Tiesas kolēģija sprieduma rezolutīvajā daļā pārkāpusi Civilprocesa likuma 192. panta un 193. panta sesto daļu. Lai gan tā nospriedusi prasību apmierināt, salīdzinot nolēmumu un prasījumu, var secināt, ka tiesa ir noteikusi citu formu un termiņu ziņu atsaukumam. Apelācijas instances tiesa pieļāvusi arī Civilprocesa likuma 156. panta, 193. panta piektās daļas, 209., 210. panta un 426. panta pirmās daļas pārkāpumus. Tiesa nepareizi iztulkoja Civilprocesa likuma 19. panta pirmās daļas 4. apakšpunktu, kā arī nepiemēroja 21. panta pirmo daļu. Tāpat tiesa nav nosūtījusi pavēsti par tiesas sēdi kasatora advokātam atbilstoši Civilprocesa likuma 54. un 56. pantam. Līdz ar to tas ir atzīstams par tādu procesuālo pārkāpumu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas saskaņā ar Civilprocesa likuma 452. panta trešās daļas 2. apakšpunktu.
Senāts, pārbaudot lietas materiālus un apsverot kasācijas sūdzības motīvus, a t z ī s t, ka Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedums atbilst likuma prasībām un atstājams negrozīts. Civillietu tiesas kolēģija pareizi iztulkojusi un piemērojusi Civillikuma 2352a. pantu.
Piemērojot Civillikuma 2352a. pantu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, nepieciešams konstatēt, ka ziņas aizskar cietušā godu un cieņu, un ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Likums goda un cieņas aizskārumu saista ar ziņu izplatīšanu, kas konstatēta likumā paredzētā kārtībā ar tiesas spriedumu. Apelācijas instances tiesa ir konstatējusi, ka atbildētājs Vilis Seleckis ir publicējis informāciju (ziņas), kas aizskar prasītāja Andra Šķēles godu un cieņu. Jēdziens “ziņas” ietver sevī arī identisku jēdzienu “informācija” vai “informācijas kopumu” (Latviešu literārās valodas vārdnīca, Rīga, “Zinātne”, 1996. gads, 8. sēj., 647. lpp.).
Atbildētājs Vilis Seleckis kasācijas sūdzībā norāda, ka šīs lietas ietvaros iztirzātie citāti no grāmatas “Andris Šķēle – leģendas un patiesība” satur nevis ziņas, bet atbildētāja Viļa Selecka viedokli un tas saprotams kā uzskatu, izpratnes attieksme (Latviešu literārās valodas vārdnīca, 8.sēj. 425. lpp.), par ko civiltiesiskā atbildība neiestājas. Kā kritērijs “ziņu” un “viedokļa” nošķiršanai kasācijas sūdzībā tiek norādīts, ka izteiktā viedokļa pamatotība nav pierādāma un tādēļ apelācijas instances tiesa nedrīkstēja atzīt, ka atbildētājs vainojams par sava viedokļa izteikšanu, jo viedokļa patiesums nav pierādāms. Šādas norādes kasācijas sūdzībā atzīstamas par nepamatotām, jo citāti no minētās grāmatas, proti, ka “Andris Šķēle bija parazītiskās, noziedzīgās jaunbagātnieku daļas pārstāvis” un ka “izvirzīdams A. Šķēli par premjera amata kandidātu, Valsts prezidents netiešā veidā signalizēja – dzīvojiet mierīgi, blēži, zagļi un koruptanti, mēs jūs netraucēsim, mēs ļausim valdīt vienam no jūsu vidus”, sniedz informāciju (ziņas), ar kurām prasītājs Andris Šķēle atzīts par vainojamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kuri ir Latvijas Kriminālprocesa kodeksā paredzētā kārtībā pārbaudāmi fakti un kuru izplatīšana vērtējama kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpums. Šādu ziņu izplatīšana ir LR Satversmes 92. panta pārkāpums, jo ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Atzinums noziedzīga nodarījuma izdarīšanā nedrīkst būt izteikts nekādā formā, ja to nav konstatējušas kompetentās tiesību sargājošās institūcijas.
No tā, ka apelācijas instances tiesas konstatētās ziņas (informācija) kasācijas sūdzībā deklarētas kā viedoklis, izdarāms secinājums, ka kasācijas sūdzības argumentācija faktiski neattiecas uz apelācijas instances tiesas spriedumu, jo šādai argumentācijai nav kopsakara ar apstrīdēto tiesas spriedumu. Strīds nav par to, ka atbildētājam Vilim Seleckim ir tiesības uz savu viedokli, kā to nosaka LR Satversmes 100. pants, pasludinot tiesības uz vārda brīvību, bet gan par to, ir vai nav atbildētāja Viļa Selecka publicētā informācija godu un cieņu aizskarošas ziņas.
Senāts atzīst par nepamatotu norādi kasācijas sūdzībā, ka prasītājs Andris Šķēle ir politiķis un viņa darbības vērtējums varēja izpausties arī tādā aizskarošā formā, kā tas ticis izteikts minētajos grāmatas citātos. Apelācijas instances tiesas konstatējums šajā sakarībā atbilst nostādnei, kas izteikta Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 1. jūlija spriedumā “Oberšlika lietā pret Austriju” un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2002. gada spriedumā lietā Nr. SKC- 604, I.Strujēviča prasībā pret a/s “Diena” un A. Ozoliņu, atzīstot, ka, lai arī politiķa novērtējumam pieļaujama lielāka kritika, tā tomēr nedrīkst būt neierobežota. Apelācijas instances tiesa pamatoti atsaukusies uz LR Satversmes 95. panta noteikumiem, atzīstot, ka vārda brīvības īstenošana nav atdalāma no valsts pienākuma aizsargāt cilvēka godu un cieņu un tas nav pretrunā ar LR Satversmes 100. panta noteikumiem par tiesībām uz vārda brīvību. LR Satversmes 116. pantā, atsaucoties uz Satversmes 100. pantu, noteikts, ka personas tiesības likumā paredzētos gadījumos var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Apelācijas instances tiesa pareizi tulkojusi Satversmes 100. un 116. panta nosacījumus, atzīstot, ka personu tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu personas konstitucionālās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību, kas deklarēts Satversmes 95. pantā. Senāts atrod, ka LR Satversmes 95. pants un 100. pants tulkojams un piemērojams savstarpējā sakarībā un tāpēc noraidāms kasācijas sūdzības motīvs, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti nav piemērojusi LR Satversmes 100. pantu.
Apelācijas instances tiesas spriedums atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Latvija konvenciju ratificējusi 1997. gada 4. jūnijā) 10. pantam, kur noteikts, ka tiesības brīvi izteikties ir saistītas ar pienākumiem un atbildību, ka šo brīvību īstenošana var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu cilvēku godu un cieņu. Šai konvencijas prasībai atbilst LR Civillikuma 2352a. pants. No tā secināms, ka apelācijas instances tiesas spriedums Andra Šķēles prasības lietā pret Vili Selecki, kurā atbilstoši izvērtēti konkrētie atbildētāja izteikumi par prasītāju un kuri aizskar prasītāja godu un cieņu, ir pamatots un likumīgs.
Kā norādīts Civillikuma 2352a. panta pirmajā daļā, atbildētājam Vilim Seleckim kā aizskarošo ziņu izplatītājam bija jāpierāda izplatīto ziņu atbilstība īstenībai, jo pierādījumu nasta šajā gadījumā gulstas uz atbildētāju. Tāpēc kļūdaina ir atsauce kasācijas sūdzībā uz Civillikuma 1635. pantu, kas ir vispārēja norma, kura regulē zaudējumu atlīdzību, ja veikta neatļauta darbība, un kura neietver sevī likuma nosacījumu (prezumpciju) par pierādīšanas pienākumu. Šāda prezumpcija par pierādīšanas pienākumu paredzēta Civillikuma 2352a. panta pirmajā daļā. Apelācijas instances tiesa izvērtējusi pierādījumus, kas attiecas uz ziņu atbilstību īstenībai, un tiesas secinājums, ka atbildētājs šo ziņu patiesumu nav pierādījis, atbilst lietas materiāliem.
Nepamatota ir atsauce kasācijas sūdzībā uz ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantu, jo šādā traktējumā kasators cenšas attaisnot jebkuru goda un cieņas aizskārumu, atzīstot par tiesisku jebkuru šāda veida tiesību aizskārumu.
Saskaņā ar Civillikuma 2352a. panta otro daļu, ja ziņas nav izplatītas presē vai nav ietvertas kādā dokumentā, tad ziņu atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Tiesa noteikusi, ka tas izdarāms rakstveidā. Ja atbildētājam nav skaidrs, kā tas izdarāms, viņš var prasīt, lai tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 202. pantu ar savu spriedumu to izskaidro.
Nosakot kompensācijas apmēru, apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi materiālo tiesību normu pārkāpumu, pareizi pamatojusies uz Civillikuma 2352a. panta trešo daļu un pareizi to tulkojusi. Kā norādīts šajā likumā, atlīdzības apmēru nosaka tiesa, ko tā arī ir darījusi.
Nav pieļauts Civilprocesa likuma 209. panta pārkāpums. Tiesas pienākums atlikt lietas izskatīšanu likumā noteikts gadījumā, ja kāds no lietas dalībniekiem, kam paziņots par tiesas sēdes laiku un vietu, neierodas tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kuru tiesa atzīst par attaisnojošu. Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka atbildētāja Viļa Selecka neierašanās uz tiesas sēdi nav atzīstama par attaisnojošu, tāpēc bija tiesīga lietu izskatīt.
Norādes kasācijas sūdzībā uz 1. instances tiesas procesuālo tiesību normu pārkāpumiem nav pamats apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai, jo pirmās instances tiesas spriedums, kas pārsūdzēts apelācijas kārtībā, nav stājies likumīgā spēkā un Senāts pārbauda apelācijas instances tiesas sprieduma atbilstību likuma prasībām.
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 1. punktu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts
n o s p r i e d a:
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2003. gada 21. oktobra spriedumu atstāt negrozītu, bet atbildētāja Viļa Salecka kasācijas sūdzību noraidīt.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators R.Krauze
Senatori: R.Saulīte, R.Zaķe