Foto: justmakeit

Kāpēc Latvija pētījumā par ieguldījumu ES kopējā ārpolitikā, līdztekus Grieķijai, Rumānijai un Spānijai, izcelta kā viens no lielākajiem slaistiem?

Gada sākumā tika publicēts kārtējais Eiropas Ārlietu padomes (European Council on Forreign Relations – ECFR) pētījums par Eiropas Savienības ārpolitiku – European Foreign Policy Scorecard 2013. Marta vidū arī Latvijā notika diskusija par šī pētījuma rezultātiem, kurā līdztekus komentētājiem no Baltijas valstīm piedalījās viena no pētījuma autorēm Sūzija Denisone. Ir patīkami, ka Latvijā šāds pasākums notiek jau otro gadu pēc kārtas, un arī pētījuma kopējais noskaņojums ir visai pozitīvs – ES ārpolitika 2012. gadā ir spērusi soli uz priekšu, taču lielākās diskusijas, protams, izraisījās par to, kāpēc Latvija šajā pētījumā ir līdztekus Grieķijai, Rumānijai un Spānijai izcelta kā viens no lielākajiem slaistiem. Par to arī šis komentārs.

Man pret šādu Latvijas ieguldījuma kopējā ES ārpolitikā novērtējumu ir vairāki iebildumi. Daļa no tiem izriet no ECFR pētījuma metodoloģijas un daļa ir saturiski. Iesākumam atgādināšu, kādos jautājumos – kopumā piecos – Latvija ir atzīta par slaistu: ES stratēģiskā dialoga veidošana ar Ķīnu; cilvēktiesību aizstāvība Ķīnā; līdzdalība kopīgajos NATO un ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas projektos; spiediena izdarīšana uz Baltkrieviju ar mērķi sekmēt Lukašenko režīma liberalizāciju; atbalsts kopīgai nostājai attiecībā pret marķējuma ieviešanu Izraēlas okupētajās teritorijās ražotajiem produktiem. ECFR pētījuma autori uzskata, ka piecos nosauktajos jautājumos Latvija ir kavējusi ES kopējo ārpolitiku.

Slaistīšanās metodoloģija

Vispirms par metodoloģiju. ECFR pētījums balstās uz ļoti sarežģītu metodoloģiju. Pozitīvi ir tas, ka ECFR pētnieki ir daudz diskutējuši par metodoloģijas jautājumiem. ECFR mājas lapas sadaļā, kas veltīta pētījuma metodoloģijai patiešām ir atrodamas atsauces uz nozīmīgākajām metodoloģiskajām problēmām, ar kurām autori ir saskārušies pētījuma veidošanas procesā. No vienas puses, piedāvātās ES ārpolitikas vērtēšanas kategorijas ir vienkāršas: vienotība, resursi, iznākums. Vienotība, jo ir svarīgi saprast, kuras valstis sniedz, veicina vai kavē vienotu ārpolitikas nostāju. Resursi, jo ir svarīgi novērtēt, vai ES valstis ir atbalstījušas kopīgās nostājas ar atbilstošiem resursiem. Iznākums, jo svarīgi ir ne tikai piedalīties, bet arī uzvarēt. Tomēr, no otras puses, pētījuma autoru darbu ir apgrūtinājis lielais valstu un ES ārpolitikas aspektu skaits, kā arī neskaidrības par to, kā interpretēt atšķirības starp ES un tās dalībvalstu ārpolitikas prioritātēm. Piemēram, nav iespējams vienlaicīgi dot priekšroku ES ārpolitikas vienotībai un tajā pat laikā atzīt, ka valstu nacionālās intereses vēl joprojām ir ne tikai nozīmīgas, bet arī leģitīmas.

Nosauktā problēma uzskatāmi parādās vienā no kategorijām, kurā Latvija ir tikusi atzīmēta kā slaists. 2012. gada sākumā un pavasarī ES ietvaros notika diskusijas par ekonomisko sankciju ieviešanu pret Baltkrieviju, un Latvija šajā kontekstā ir tikusi nodēvēta par slaistu. Šāds novērtējums izraisa smaidu, jo nav saprotams, kāpēc Latvijai vajadzētu atbalstīt sankcijas pret Baltkrieviju, kas nekādā veidā nesekmēs Lukašenko režīma politisko liberalizāciju, taču vistiešākajā veidā Latvijai radīs zaudējumus. Ir absurdi pieņemt, ka dažām ES dalībvalstīm, kuras sankciju pieņemšanas rezultātā cietīs zaudējumus, vajadzētu upurēt savas nacionālās intereses par labu citu dalībvalstu, kuras nekādus zaudējumus necietīs, kopīgajam viedoklim. Pagaidām ES vēl ir valstu savienība, nevis valsts, tāpēc nevajadzētu kaunināt (lasi, dēvēt par slaistiem) valstis, kuras cenšas aizstāvēt savas intereses.

Ņemot vērā, ka nopietnās metodoloģiskās problēmas, ar kurām ir saskārušies ECFR ziņojuma autori, nav saprotams, kāpēc valstis ir tikušas novērtētas izmantojot tik provokatīvu kategoriju kā „slaisti”. Vai tiešām tā ir normāla prakse, ka valstu centieni aizstāvēt savas intereses tiek novērtēti kā slaistīšanās? Manuprāt, tai nevajadzētu kļūt par ierastu praksi. Ir saprotami, ka dalījums „līderos” un „slaistos” ir garantija, ka ziņojumu pamanīs masu mediji, tomēr centieniem pievērst žurnālistu uzmanību un tādējādi veicināt pētījuma atpazīstamību nevajadzētu gūt virsroku pār atbildīgu attieksmi pret saturiskiem jautājumiem.

Ne mazāk apšaubāms ir arī pētījuma autoru lēmums pilnīgi visas ES dalībvalstis no Centrāl- un Austrumeiropas (CAE valstis) pieskaitīt pie slaistiem jautājumā par ES stratēģiskā dialoga veidošanu attiecībās ar Ķīnu. Tam par iemeslu ir 2012. gada pavasarī Polijā notikušais Ķīnas–CAE valstu samits un tam sekojušās atsevišķas CAE valstu nodaļas izveidošana Ķīnas ārlietu ministrijā ar nolūku veicināt Ķīnas ekonomiskās intereses šajā reģionā. Īsāk sakot, Latvija ir kļuvusi par slaistu tikai tāpēc, ka Latvijas premjerministrs ir apmeklējis šo pasākumu, un ka Latvijai ir interese nostiprināt ekonomiskās attiecības ar Ķīnu (ieskaitot veicināt Ķīnas investīciju ieplūšanu Latvijā). Protams, pastāv iespēja, ka nākotnē, pastiprinoties ekonomiskajai sadarbībai starp Ķīnu un CAE valstīm, varētu palielināties Ķīnas iespējas manipulēt ar savstarpējās atkarības attiecībām sev par labu, taču šajā gadījumā nudien nav skaidrs, kāpēc vesela valstu grupa tiek pieskaitīta pie slaistiem tikai tāpēc, ka rūpējas par savu labklājību.

Kā netikt pieskaitītam pie slaistiem

Tagad par vienu pretēju piemēru. 2012. gada sākumā izdotajā ECRF pētījumā Latvija tika ierindota starp slaistiem attīstības sadarbības kategorijā. Stāsts par to, cik lielus līdzekļus Latvija kopš krīzes sākuma ir atvēlējusi divpusējās attīstības sadarbības politikai, ir labi zināms un skumjš. Traģiska kulminācija tika sasniegta 2011. gadā, kad divpusējai attīstības sadarbībai Latvija atvēlēja 269 latus, par ko pilnīgi pamatoti tika ieskaitīta slaistu kategorijā. Ironiskā kārtā slaistu kategorijai tika pieskaitīta arī, piemēram, Nīderlande.

Gadu vēlāk Latvijas pienesums divpusējai attīstības sadarbībai palielinājās par 50 000 latiem, kā rezultātā šī gada sākumā iznākušajā ECFR ziņojumā Latvija slaistu kategorijai šajā jautājumā vairs netiek pieskaitīta. Tiesa gan, tie, kuri pārzina attīstības sadarbības nozari, zina, ka 50 269 lati tāds sīkums vien ir. Savukārt sekojot ziņojuma loģikai iznāk, ka skopi esam vēl joprojām, taču slaisti vairs neesam. Manuprāt, loģiku šeit ir lieki meklēt, taču ECFR pētījuma metodoloģija paredz, ka valsts tiek izņemta ārā no slaistu kategorijas, ja salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir vērojama pozitīva tendence.

Par ārpolitiku – ar izpratni

Iepriekšējās sadaļās pamanāmā ironizēšana varētu radīt priekšstatu, ka ECFR ziņojums nav izdevies. Manuprāt, tik traki tomēr nav. Pirmkārt, metodoloģiskie jautājumi ir sarežģīti, un atrast neitrālu pozīciju attiecībā pret kuru novērtēt ES ārpolitiku un ikvienas dalībvalsts pienesumu vienotai ES ārpolitikai ir teju neiespējami. Piemērojot „one size fits all” pieeju var gadīties, ka novērtējumam iebilst lielākā daļa dalībvalstu. Un klaji aizvainojošu vērtējuma kategoriju – slaisti – piemērošana noteikti nepalīdz, tomēr saprātīgāks izvērtējums ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams. Otrkārt, visaptverošs ES ārpolitikas varējuma izvērtējums ir vajadzīgs, jo ir svarīgi saprast ES kopējās ārpolitikas tendences no gada uz gadu. Šie ikgadējie ziņojumi var kļūt par bagātīgu materiālu cilvēkiem, kurus interesē ES ārpolitika.

Treškārt, par iemeslu kritiskajai attieksmei pret ECFR pētījumu ir problēmas, kas saistītas ar pētījuma pasniegšanu. Šī pētījuma tapšanā ir piedalījušies vairāk kā 40 pētnieki no visām ES dalībvalstīm. Tas aptver lielāko daļu ES ārpolitikas aspektu, un tajā tiek izvērtēts visu 27 dalībvalstu pienesums kopējai ārpolitikai. Tas apgrūtina pētījuma prezentēšanu. Viss ir kārtībā, kamēr runa ir par kopējiem secinājumiem, taču tiklīdz rodas jautājumi par kādu specifisku ES ārpolitikas aspektu un atsevišķu dalībvalstu nostāju šajā jautājumā, tad rodas situācija, kad pētījuma autori nespēj sniegt sakarīgas atbildes. Vienīgais veids, kā novērst šo problēmu, ir uz katru pētījuma prezentāciju uzaicināt visus autorus, taču tas saprotamu iemeslu dēļ nav iespējams.

Visbeidzot, vēlos atzīmēt, ka Latvijas iekļaušana slaistu kategorijā šķiet atrauta no pēdējo gadu konteksta. Vai tad tas ir kāds brīnums, ka starp lielākajiem slaistiem ir valstis, kuras ekonomiskā krīze ir skārusi vissmagāk? Latvijā finansējums ārlietām ir samazinājies par vairāk kā trešdaļu, savukārt aizsardzības nozarei atvēlētais finansējums ir samazinājies gandrīz uz pusi. Neraugoties uz to, Latvija nav atteikusies no uzstādītajiem mērķiem. Dalība misijā Afganistānā tika turpināta iepriekšējā līmenī. Pamazām Latvija gatavojas 2015. gada prezidentūrai ES Padomē. Krīzes laikā tika meklētas ciešākas sadarbības iespējas ar Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm. Tiek veikti pakāpeniski uzlabojumi, lai Latvija varētu veiksmīgāk ārvalstīs pārstāvēt savas ekonomiskās intereses. Latvijas interese par Austrumu partnerības valstīm nav mazinājusies. Ir palielinājusies Latvijas interese par Centrālāzijas valstīm. Diskusijās par ārpolitiku vairāk tiek iesaistīta Saeima. Citiem vārdiem sakot, samazinoties ārpolitikas finansiālajam pamatam, nav samazinājusies tās kvalitāte un spēja sasniegt izvirzītos uzdevumus. Manā skatījumā Latvijas ārpolitika pēdējos gados ir bijusi diezgan veiksmīga. Tieši tāpēc pretestību izraisa tādi pētījumi kā ECFR ziņojums, kur vietējam kontekstam netiek pievērsta gandrīz nekāda uzmanība.

Marta vidū Rīgā notikusī diskusija par ECFR pētījumu apliecināja, ka es neesmu vienīgais, kuram Latvijas pieskaitīšana slaistu kategorijai šķiet bezjēdzīga un pat aizvainojoša. Tāpēc nav brīnums, ka jau otro gadu pēc kārtas šajā pasākumā galvenās diskusijas notiek par metodoloģijas jautājumiem. Dalījums līderos un slaistos ir veicinājis ECFR pētījuma publicitāti, tomēr tas ir kavējis diskusijas par ES ārpolitiku pēc būtības. Lai atgrieztos pie kvalitatīvas diskusijas par ES ārpolitiku, būtu nepieciešams ar lielāku pietāti izturēties pret dalībvalstu individuālajām interesēm. Atteikšanās no slaistu kategorijas, manuprāt, būtu solis pareizajā virzienā.