Raksts

Par kompensācijas piedziņu, konstatējot dzimuma diskriminācijas faktu darba tiesībās. Augstākās tiesas Senāta spriedums Lieta Nr. SKC-297


Datums:
12. novembris, 2002


Autori

Providus


Rīgā 2002. gada 8. maijā[i]Tiesas spriedumu, ar kuru konstatēta diskriminācija,[/i][i]var atzīt par pietiekamu kompensāciju[/i]

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā: sēdes priekšsēdētājs senators M.Dudelis, senatori R.Krauze, I.Šepteris 2002. gada 8. maijā Rīgā atklātā sēdē izskatīja civillietu sakarā ar prasītājas Ingas Muhinas kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002. gada 18. februāra spriedumu Ingas Muhinas prasībā pret Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes Centrālcietumu par kompensācijas piedziņu Ls 600 apmērā par goda un cieņas aizskārumu.

Noklausījies senatora R.Krauzes ziņojumu, prasītājas Ingas Muhinas pārstāves L.Fjodorovas paskaidrojumu, ka kasācijas sūdzība apmierināma, un atbildētāja pārstāvja V.Brunera paskaidrojumu, ka kasācijas sūdzība noraidāma, Senāts

k o n s t a t ē j a:

Izdevumā “Latvijas Reklāma” 2000. gada 29. jūlijā tika ievietots sludinājums par darba piedāvājumu uzraugiem dienestam Centrālcietumā, prasībās norādot, ka jābūt Latvijas Republikas pilsonim, vīrietim līdz 35 gadu vecumam ar vidējo izglītību.

Latvijas Republikas Ieslodzījuma vietu pārvaldes Centrālcietuma priekšnieks ar 2000. gada 3. augusta rakstu paziņoja Ingai Muhinai, ka viņai tiek atteikts pieņemt darbā par uzraudzi, jo Centrālcietuma administrācija iebilst pieņemt dienestā sievietes.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks 2000. gada 31. augustā, atbildot uz Ingas Muhinas iesniegumu, informēja viņu, ka Centrālcietuma administrācija atteikumu pieņemt darbā pamato ar smagajiem darba apstākļiem iestādē un specifiskajām prasībām pret personālu, kas saistīti ar apcietināto un tiesāto personu (vīriešu) uzraudzību un apsardzi.

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Ģenerālinspektora biroja ģenerālinspektors 2001. gada 18. janvārī, atbildot uz Ingas Muhinas sūdzību, darīja viņai zināmu, ka Centrālcietuma apsardzi, kratīšanu un uzraudzību veic personas, kurām saskaņā ar likuma “Par policiju” un “Iekšlietu sistēmas iestāžu darbinieku ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas reglamentu” jānodrošina personiskās īpašības, fiziskā sagatavotība un veselības stāvoklis atbilstoši dienesta pildīšanas noteiktajām specifiskajām prasībām.

Inga Muhina, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 91., 92., 95. un 106. pantu, konvencijas “Par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijās” (Nr. 111) 1. panta 1. (a) punktu, konvencijas “Par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu” ievaddaļu, 2. panta c) daļu, 10. panta a) daļu, 11. panta b) daļu, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 3. pantu un 6. panta pirmo daļu, deklarācijas “Par sieviešu diskriminācijas izskaušanu” ievaddaļu, 1. pantu, Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 2. un 23. pantu, Eiropas sociālās hartas papildprotokola II sadaļas 1. pantu, Latvijas un Eiropas kopienas asociācijas līguma 69. pantu, Latvijas Darba likuma kodeksa 1. un 216. panta otrās daļas 4. punktu, Civillikuma 4., 5. un 2352a. pantu, 2001. gada 24. aprīlī iesniedza prasības pieteikumu pret Latvijas Republikas Ieslodzījuma vietu departamenta Centrālcietumu par kompensācijas piedziņu Ls 600 apmērā par prettiesisku goda un cieņas aizskārumu.

Ar Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas 2001. gada 22. oktobra spriedumu prasība apmierināta.

Izskatot atbildētāja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2002. gada 18. februāra spriedumu atzina, ka Latvijas Republikas Ieslodzījuma vietu departamenta Centrālcietuma administrācija, atsakot 2000. gada 3. augustā pieņemt darbā par uzraudzi Ingu Muhinu, ir pārkāpusi Latvijas Darba likumu kodeksa 15. pantu, bet prasību daļā par kompensācijas piedziņu noraidīja.

Apelācijas instances tiesa atzina, ka lietā netiek apstrīdēti pirmās instances tiesas secinājumi, izvērtējot prasītājas profesionālo sagatavotību un atbilstību uzraudzes amatam Centrālcietumā.

Saskaņā ar konvencijas (Nr. 111) “Par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā” (ratificēta 1992. gada 17. janvārī) 1. pantu termins “diskriminācija” ietver jebkāda veida atšķirību, izslēgšanu vai priekšrocību, kas noteikta, pamatojoties uz … dzimumu, … kas atņem vai ierobežo vienlīdzīgas iespējas vai attieksmi nodarbinātībā vai amatā. Vienlaikus minētais pants paredz attiecīgās Dalībvalsts iespēju noteikt atšķirības, izslēgšanu vai priekšrocības noteiktā darbā, kas balstīts uz tam piemītošajām prasībām, norādot, ka tas netiks uzskatīts par diskrimināciju.

Minētie vispārējie principi izriet no Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas, Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, konvencijas “Par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu”, Deklarācijas par sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kā arī Latvijas Republikas Satversmes normām. No tā secināms, ka arī Latvijā ir tiesības noteikt atsevišķus ierobežojumus pieņemšanai darbā konkrētajās profesijās vai amatos.

Atbildētājs nav iesniedzis tiesā pierādījumus, ka attiecībā uz amatu “Centrālcietuma uzraugs” ir likumdošanā paredzētā kārtībā noteikti ierobežojumi, atšķirības vai izslēgšana.

Līdz ar to, ievietojot laikrakstā “Latvijas Reklāma” sludinājumu par darba piedāvājumu, norādot, ka darbā tiek aicināti vīrieši, un atsakot prasītāju pieņemt darbā šajā amatā, Ieslodzījuma vietu pārvaldes Centrālcietuma administrācija ir pārkāpusi Latvijas Darba likumu kodeksa 1. un 15. pantu.

Vienlaikus Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka Ingas Muhinas tiesību pārkāpuma konstatēšana un atbildētāja pārstāvja atvainošanās prasītājai tiesas zālē par nekorekto atbildi pati par sevi ir pienācīga atlīdzība un nav pamata kompensācijas piedzīšanai.

Prasītājas atsauce uz Civillikuma 2352a. pantu un pirmās instances tiesas atsauce uz minētā panta trešo daļu, nosakot kompensāciju konkrētajā gadījumā, ir nepamatota, jo prasītājas tiesību aizskārums izriet no darba tiesību normu pārkāpuma no atbildētāja puses, nevis no prasītājas goda un cieņas aizskāruma minētās likuma normas izpratnē. Turklāt ņemams vērā arī tas apstāklis, ka prasītāja, piesakoties darbā pēc sludinājuma, kurā konkrēti norādīts, ka darba piedāvājums tiek izteikts vīriešiem, pati ar savu rīcību apzināti ir izraisījusi viņas diskriminācijas iespējamību.

Kasācijas sūdzībā prasītāja Inga Muhina lūdz atcelt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002. gada 18. februāra spriedumu noraidītajā daļā par kompensācijas piedziņu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā. Kasatore norāda, ka apelācijas instances tiesa sašaurināti iztulkojusi Civillikuma 2352a. pantu, kas novedis pie nepareizas lietas izspriešanas par kompensācijas piedziņu. Šī panta norma paredz, ka personai, kas prettiesiski aizskar citas personas godu un cieņu ar darbiem, ir jādod atlīdzība — mantiska kompensācija. Diskriminācija ir atzīstama par darbību, ar kuru ir aizskarts personas gods un cieņa, norādot uz prasītājas personisko un fizisko īpašību trūkumu tāpēc, ka viņa ir sieviete, ir radīts viņas vērtības nepamatots samazinājums. Civillikuma 2352a. pants jātulko kopsakarā ar citās normās noteikto — diskriminācija pārkāpj līdztiesības un cilvēka cieņas respektēšanas principu (konvencijas “Par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu” ievaddaļas septītā rindkopa), diskriminācija nav savienojama ar cilvēcisko cieņu, tā ir netaisnīga pašos pamatos un veido pārkāpumu pret cilvēcisko cieņu (deklarācijas “Par sieviešu diskriminācijas izskaušanu” ievaddaļas piektā rindkopa, 1. pants).

Civillikuma 2352a. panta atbildības sastāvu veido morālā kaitējuma esamība, t.i., personisko nemantisko tiesību aizskārums, kas šajā gadījumā ir personas diskriminācija, ar kuru ir nodarīts kaitējums personas morālai autoritātei. Turklāt pastāv cēlonisks sakars starp prettiesisku rīcību — diskrimināciju — un morālo kaitējumu. Tādējādi diskriminācija ir atzīstama par godu un cieņu aizskarošu. Civillietu tiesas kolēģija nepamatoti uzskatījusi, ka atbildētāja pārstāvja atvainošanās ir pienācīga atlīdzība un tāpēc nav pamata mantiskai atlīdzībai.

Senāts a t z ī s t, ka Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedums atstājams negrozīts.

Civillietu tiesas kolēģijas spriedums atbilst Latvijas Darba likumu kodeksa 15. panta noteikumiem un tas savukārt atbilst 1958. gada 25. jūnija Konvencijas par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā 1. panta 1.a punkta, 1967. gada 7. novembra Deklarācijas par sieviešu diskriminācijas izskaušanu 1. panta, 1979. gada 18. decembra Konvencijas par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu 2. panta c punkta, 1948. gada 10. decembra Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 2. panta pirmās daļas un Latvijas Republikas Satversmes 91. un 96. panta noteikumiem.

Apelācijas instances tiesas spriedums daļā, ar kuru atzīts diskriminācijas fakts, kas izpaudies, atsakot pieņemt prasītāju Ingu Muhinu darbā Centrālcietumā par uzraudzi, netiek pārsūdzēts.

Kasācijas sūdzības motīvs, ka tiesai bija jāpiemēro Civillikuma 2352a. pants (šī panta trešā daļa), kas regulē tiesības uz atlīdzību no nodarījumiem pret godu un cieņu, ir kļūdains šādu apsvērumu dēļ.

Pirmkārt, minētais Civillikuma 2352a. pants ir vispārēja materiālo tiesību norma, kura regulē civiltiesiskās attiecības, kas izriet no goda un cieņas aizskārumiem personai. Tiesiskās attiecības, kuras izriet no dzimuma vienlīdzības, pieņemot darbā, regulē Latvijas Darba likumu kodeksa 15. pants. Latvijas Darba likumu kodeksa 15. pants attiecībā pret Civillikuma 2352a. pantu ir speciāla tiesību norma. Saskaņā ar likuma “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 8. panta trešo daļu, ja tiesisko attiecību regulē vispārēja materiālo tiesību norma un speciālā tiesību norma, tad piemērojama ir speciālo tiesību norma. Tāpēc apelācijas instances tiesa pareizi ir piemērojusi Latvijas Darba likumu kodeksa 15. pantu. Bez tam, kā norādīts iepriekš, tieši šī materiālo tiesību norma pilnā mērā atbilst iepriekš minētajām deklarācijām un konvencijām, kuras pasludina dzimuma vienlīdzību darba tiesisko attiecību jomā.

Otrkārt, Civillikuma 2352a. pants paredz personas goda un cieņas aizsardzību, ja tiek izplatītas godu un cieņu aizskarošas ziņas. Atteikums pieņemt prasītāju darbā izsniegts prasītājai un to nevar uzskatīt par ziņu izplatīšanu. Tas skaidrots arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu” 1. punktā. No tā secināms, ka apelācijas instances tiesa pamatoti noraidījusi iespēju šajā lietā atsaukties un piemērot Civillikuma 2352a. panta noteikumus. Goda un cieņas aizskārums ar darbībām nav konstatēts.

Treškārt, atteikums pieņemt darbā prasītāju Ingu Muhinu nesatur personas godu un cieņu aizskarošas ziņas, kas attiektos tieši uz prasītājas personu. Centrālcietuma administrācijas atteikumu apelācijas instances tiesa kvalificējusi kā dzimuma diskriminācijas aktu. To apstiprina publikācija izdevumā “Latvijas Reklāma”, kas vērtējama kā uzaicinājums iestāties darbā par Centrālcietuma uzraugu vīriešiem. Civillikuma 2352a. pants kā materiālo tiesību norma aizsargā katru konkrētu personu no goda un cieņas aizskārumiem, kas tieši izteikti tai.

Atteikums pieņemt darbā prasītāju Ingu Muhinu motivēts ar smagiem darba apstākļiem un specifiskām prasībām pret personālu uzraudzības un apsardzes veikšanai, ko nevar uzskatīt par goda un cieņas aizskārumu prasītājai personiski. Vairāk diskriminējoša šajā ziņā ir Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas ģenerālinspektora 2001. gada 11. janvāra atbilde uz prasītājas sūdzību, kur tiek apšaubītas prasītājas personiskās īpašības, fiziskā sagatavotība un veselības stāvoklis, bet šajā lietā Tieslietu ministrijas Ģenerālinspektora birojs nav atbildētājs un ģenerālinspektora atbilde nevar ietekmēt atbildētāja Centrālcietuma atbildību par pieļauto diskriminācijas faktu.

Motivācija atteikumam pieņemt darbā prasītāju Ingu Muhinu, kas satur norādi uz smagiem darba apstākļiem un specifiskām prasībām pret personālu, kas saistīts ar pretējā dzimuma apskati, kratīšanu, norāda uz tā sauktās pozitīvās diskriminācijas faktu, kas ņemams vērā, izlemjot jautājumu par atlīdzību. Apelācijas instances tiesa norādījusi, ka attiecīgs normatīvais akts par izņēmumiem Latvijas Republikā nav pieņemts, tādēļ diskriminācijas akts kā tāds tiesas spriedumā ir atzīts.

Apelācijas instances tiesas spriedums daļā, ar kuru noraidīta prasība par kompensācijas piedziņu, ir pamatots un atbilst 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 41. panta noteikumiem. Konstatējot, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums (Konvencijas 14. pants deklarē diskriminācijas aizliegumu neatkarīgi no dzimuma), tiesa var piešķirt taisnīgu kompensāciju, ja tas nepieciešams. Apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietas konkrētos apstākļus un to, ka atbildētājs Centrālcietums tiesā atvainojies, atzinusi, ka nav nepieciešams noteikt kompensāciju. Šāds tiesas vērtējums atbilst arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei konkrētajās lietās. Tā, piemēram, izskatot Abdallaha Džamila (Francija, 1995. gada 8. jūnijs) sūdzības lietu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka jau tas vien, ka tiek atzīts pārkāpums, ir taisnīga kompensācija par jebkuru morālo kaitējumu. Izskatot Kamencinda (Šveice, 1997. gada 16. decembris) sūdzību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka pats tiesas spriedums pēc būtības rada pietiekamu prasītāja nemantisko zaudējumu kompensāciju. Tādējādi apelācijas instances tiesas spriedums atbilst iepriekš minētajām deklarācijām un konvencijām, Eiropas Cilvēktiesību praksei arī jautājumā par kompensācijas piedziņas atteikumu prasītājai Ingai Muhinai.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 1. punktu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

n o s p r i e d a:

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002. gada 18. februāra spriedumu atstāt negrozītu, bet Ingas Muhinas kasācijas sūdzību noraidīt.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators M.Dudelis,

Senatori: R.Krauze, I.Šepteris


Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošana Senāta spriedumā: Augstākās tiesas Senāta spriedums Ingas Muhinas lietā

Seminārs "Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izmantošana Latvijas tiesās"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!