Foto: Dace Akule
Es pieprasu cieņu pret cilvēku izvēļu - ar kādu saturu mēs katrs izvēlamies piepildīt savu privāto un profesionālo dzīvi - daudzveidību likuma varas, cilvēktiesību un pamatbrīvību rāmjos.
Vakar nejauši biju lieciniece konfliktam starp autobusa šoferi un vienu pasažieri, kas no kliegšanas pārgāja kautiņā, ar policijas un (nevajadzīgas) ātrās palīdzības izsaukšanu, un rezerves šofera piesaisti, lai autobuss varētu pārējos pasažierus nogādāt Ķelnes lidostā. Gadījums izsauca ļoti nepatīkamas sajūtas, pat apdraudējumu šāda konflikta telpā esot, diviem emocionāli negatīvi uzlādētiem cilvēkiem uzsākot karu.
Konflikta cēlonis – nesaprašanās par 2.80 EUR, ko šoferis uzskatīja, ka pasažierei ir jāpiemaksā pie viņas mēnešbiļetes, kamēr pasažiere bija citās domās. Šoferis darīja savu darbu, bet bija aizvainots, kad to apgrūtināja pasažieres necienīgā attieksme, runājot pa mobilo telefonu un nedzirdot viņa atkārtoto lūgumu uzrādīt biļeti un samaksāt papildus maksu. Pasažiere bija aizvainota, jo nekad agrāk papildus samaksa neesot prasīta (pietiek ar mēnešbiļeti), un nevēlējās izprast šofera nevēlēšanos pagaidīt, kamēr viņa beidz – iespējams, ļoti svarīgu vai emocionāli grūtu, lai arī publiskā vietā veiktu – telefonsarunu. Jāpiebilst, ka telefona saruna notika ne vācu valodā, kas ierobežoja pārējiem iespēju piespiedu kārtā saprast, vai tā varētu būt viens no iemesliem pasažieres emocionālajai reakcijai.
Pirms autobusā ieradās izsauktie tiesībsargi un Bonnas centrālās stacijas kārtības uzraugs, kurš konfliktu pamanīja no sava kontroles torņa, situācijā iejaucās divi pasažieri, tai skaitā es. Centāmies abus konfliktā iesaistītos cilvēkus nomierināt un neieņemt neviena pozīciju, jo acīmredzot atbildība bija abās pusēs, un vainīgo meklēšana ir policijas un tiesnešu darbs, ja gadījums aizies līdz tiesai. Mēs – divi pilsoniski aktīvi pašu iniciatīvas rezultātā tapuši mediatori – darījām visu, lai mazinātu konflikta tālāku eskalāciju, par spīti iesaistīto cilvēku nevēlēšanās vai nespējai pakāpties atpakaļ, nolaist emociju tvaiku un izvēlēties konstruktīvu ceļu. Viņi sāka ievākt liecinieku, kas apliecinātu viņu taisnību tiesā, kontaktus. Viņi turpināja verbāli viens ar otru karot, cenšoties pārkliegt vienam otru, cīnoties par savu taisnību.
Mūsu iesaiste bija nepieciešama arī tāpēc, ka citi pasažieri izvēlējās notiekošo tikai vērot vai vēl ļaunāk – piemest pagali konflikta ugunskuram, ieņemot viena vai otra cilvēka pozīciju un nepieklājīgos vārdos apsaucot, viņuprāt, lielāko vainīgo. Mūsu iesaiste bija arī nepieciešama, lai atbalstītu stacijas kārtības uzraugu, lai – gaidot policiju – viņam nebūtu vienam jātiek galā ar vairāku konfliktējošu cilvēku izpausmēm, tai skaitā viena kunga palīdzības piedāvājumu, lai gan uz viņa spējām konstruktīvi iesaistīties paļauties nevarējām dēļ viņa rokās esošajām atvērtajām alkohola pudelēm.
Kas bija konfliktā iesaistītie? Šoferis ar 25 gadu stāžu šajā profesijā. Pasažiere – jaunāka gada gājuma stuarte ar ārzemju (ne-vācu) izcelsmes uzvārdu. Abi pašpasludinātie mediatori ar ārzemju izcelsmi – es un tumšādains vietējais iedzīvotājs, kurš daudz ceļojot (jo teica, ka nezina, vai tiesā varēs liecināt). Cita pasažiere, kas aktīvi piemete pagales konfliktam – 30 gadus dzīvo Bonnā.
Ja kārtības sarga attieksme ir profesionālā darbā apstiprināta cilvēka izvēle būt konflikta risinātājam, nevis konflikta radītājam, tad kāpēc mēs izvēlējāmies mediatora lomu?
Lai gan man ļoti interesē mana kolēģa-mediatora motivācija un redzējums par notikušo, man diemžēl nebija iespēja ar viņu aprunāties, tā kā viņš ar šo autobusu tālāk nebrauca. Tāpēc varu tikai pateikt savu motivāciju – apzinātu izvēli būt atvērtai abu pušu argumentiem par viņu tiesību un situācijas redzējumu, un atvērtai redzēt arī abu pušu līdzatbildību. Izvēlējos būt iecietīga, nenosodīt, kamēr nav pierādīta – šajā gadījumā, acīmredzot, caur tiesu – viena vaina (kurš sita pirmais) vai rasts mierizglīgums, abām pusēm uzņemoties savu līdzatbildību. Izvēlējos arī būt iecietīga pret citas pasažieres vēlmi nolikt jau ievainotu cilvēku “uz lāpstiņām un izsmērēt pa sienu”, ieņemt skaidru vienas vai otras puses pozīciju, pasliktinot situāciju.
Tomēr, ja arī tā nenotiks, es no sevis un pārējiem pieprasu cieņu pret cilvēku izvēļu – ar kādu saturu mēs katrs izvēlamies piepildīt savu privāto un profesionālo dzīvi – daudzveidību likuma varas, cilvēktiesību un pamatbrīvību rāmjos. Rāmjos nozīmē nevis likuma burtā, bet garā – īpaši gadījumos, kad likumos vēl jānostiprina cilvēktiesības, kas jau ir pieejamas citos reģionos vai valstīs.