Par aptauju par kopdzīvi

Šis gadījums parāda, ka mūsu mazajā valstī rīcības koordinācija un sadarbība var būt liels izaicinājums.

Pagājušonedēļ izlasot par Labklājības ministrijas veikto aptauju par kopdzīves jautājumiem, domāju, ka aptauja ir sastāvdaļa lielākā pētījumā, kura mērķis būtu izzināt Latvijas sabiedrības attieksmi pret partnerattiecību reģistrāciju. Kā zināms, 2013.gadā aptuveni katrs otrais bērns Latvijā nāca pasaulē vecākiem, kuri nav laulājušies. Turklāt nereģistrētās attiecībās dzīvojušo aizsardzības trūkumu spilgti izgaismoja arī Zolitūdes traģēdija, kurā bojā gājušā glābēja dzīvesbiedri tiesa neatzina kā faktu.

Tāpēc es palaidu tautās (Twitterī) ministrijas aicinājumu aizpildīt anketu, un arī to aizpildīju pati. Mūžu dzīvo, mūžu mācies atziņa – neuzticēties it kā uzticamam avotam. Vajadzēja tomēr vispirms aizpildīt Labklājības ministrijas veidoto anketu pirms ieteikt tās aizpildē laiku ieguldīt citiem. Kāpēc?

Pirmkārt, anketas jautājumi un piedāvātie atbilžu varianti neatstāja profesionālu iespaidu, jo dažos jautājumos sajaukts mērķis izzināt cilvēka viedokli par viņa motivāciju sakārtot attiecības ar cilvēka skatījumu par sabiedrībā notiekošo (piemēram, jautājumā par galveno iemeslu, kāpēc cilvēki nelaulājas ir gan atbilžu variants „sagaida lielāku atbalstu laulātajiem no valsts un / vai pašvaldības”, gan „otrs cilvēks to nevēlas, pat ja es to vēlos”).

Turklāt trūka līdzsvars starp vēlmi izzināt viedokļus par kopdzīvi un vēstījumu „pareizā atbilde ir laulāties”.

Lai arī (kā mums bieži atgādina) Latvijas Satversmē ir noteikts, ka laulība ir savienība starp sievieti un vīrieti, un valsts politikas (Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu 2011. – 2017.gadam) mērķis ir stiprināt laulību, aptaujā par kopdzīvi prasījās demokrātiskai valstij piemērotāka vēlme ļaut anketas aizpildītājiem izteikt savus daudzveidīgos viedokļus, kas var atšķirties un – kā rāda dzimstības dati – reāli atšķiras no Satversmē 2006.gadā ierakstītā.

Otrkārt, anketas jautājumu mērķis – uzzināt personiskos viedokļus – negāja kopā ar Labklājības ministrijas paziņojumā teikto, ka „aptauja organizēta, lai noskaidrotu ekspertu un jauniešu” viedokli. Kā tieši eksperti varētu izteikt savu vērtējumu par situāciju un iespējamiem risinājumiem, ja liela daļa aptaujas dod iespēju izteikt savu personisko viedokli par sev pieņemamāko attiecību sakārtotības formu?

Treškārt, anketas pildītāju uzrunāšanas metode – sociālie tīkli – lika uzdot jautājumu, vai iegūtos datus varēs vispārināt? Kā teikts ministrijas paziņojumā, „aptaujas laikā iegūto informāciju LM izmantos arī politikas veidošanai, rakstot Rīcības plānu 2015. – 2017.gadam, lai īstenotu Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011. – 2017.gadam.”

Ja aptaujas rezultātus plānots izmantot valsts politikas veidošanā, rūpīgi jāpiestrādā, lai aptauju neaizpilda tikai, piemēram, augsti izglītotas Rīgā un ārpus laulības dzīvojošas sievietes, kuru vecāki dzīvo laulībā.

Situācijas skaidrojums

Lai iegūtu skaidrību, uzrakstīju Labklājības ministrijai (LM) 3 konkrētus jautājumus par anketas sagatavošanā iesaistītajiem profesionāļiem, ekspertu viedokļu iegūšanu ar šīs anketas palīdzību, kā arī aptaujas pildītāju sasniegšanas veidiem. Lejā (ar ministrijas atļauju) publicēju manus jautājumus un ministrijas atbildes.

DA: Kas ir atbildīgs un bijis iesaistīts anketas jautājumu un atbilžu sagatavošanā – vai notikušas konsultācijas ar sociologiem, kas varbūt ļautu daļu jautājumu/ atbilžu variantus formulēt līdzsvarotāk, bez lielā fokusa uz “pareizā atbilde ir laulāties”?

LM: Jautājumus un atbildes sagatavoja LM Bērnu un ģimenes politikas departaments, saskaņojot tos ar LM Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamentu, biedrību “Asociācija Ģimene”, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociāciju “Papardes zieds”, biedrību “Resursu centrs sievietēm “Marta” ” un Latvijas Sistēmisko un ģimenes psihoterapeitu biedrību.

DA: Ja viedokļi tiks iegūti arī no ekspertiem, vai viņi arī tiek aicināti aizpildīt šo pašu anketu ar jautājumiem par privātajiem viedokļiem, nevis eksperta vērtējumu?

LM: Šīs aptaujas ietvaros nav plānots iegūt viedokļus arī no ekspertiem.

Ņemot vērā to, ka jautājums ir sensitīvs, LM rīcībā nav informācijas par ekspertiem, kas varētu sniegt atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar laulību.

LM iepriekš ir apzinājusi lielākās Latvijas augstskolas par laulību jautājumiem un no saņemtām atbildēm secināms, ka arī augstskolas nevar nodrošināt neatkarīgus ekspertus un attiecīgi arī viedokļus minētā jautājuma analīzei.

DA: Vai datu iegūšanai tiks izmantoti arī citi veidi, kā uzrunāt cilvēkus (ne tikai caur sociālajiem tīkliem, kas sasniedz daļu iedzīvotāju un līdz ar to dati nav vispārināmi?)

LM: Pašlaik Labklājības ministrija nav plānojusi veikt papildus aptauju caur citiem kanāliem, ņemot vērā, ka šai aptaujai finanšu līdzekļi nav paredzēti. LM var izvērtēt iespēju nākotnē veikt plašāku aptauju un analīzi, aptaujājot cilvēkus ne tikai sociālajos tīklos. Vienlaikus, ja Jūsu organizācija vēlas nodrošināt šādas aptaujas veikšanu plašākā mērogā bez LM finansējuma piesaistes, LM noteikti atbalsta šādu iniciatīvu un tas nodrošinās plašākas informācijas iegūšanu. Vienlaikus gan gribētos uzsvērt, ka LM mājas lapa, visidati.lv un vadošie ziņu portāli nav uzskatāmi par sociālajiem tīkliem.

Mūsdienās ir ļoti neliela sabiedrības daļa, kas neizmanto elektronisko informācijas apmaiņas vietni, līdz ar to nav pamats uzskatīt, ka liela sabiedrības daļa netiek aizsniegta.

(CITĒTĀS SARAKSTES BEIGAS)

Papildus sīkumiem, kuros nevēlos iedziļināties, šīs atbildes un plašāka informācija, ko LM pārstāvji man sniedza, sazinoties telefoniski, rosināja meklēt atbildi uz jautājumu: vai aptauja par kopdzīves jautājumiem ir plānota kā sastāvdaļa vai priekšdarbs plašākajam pētījumam par partnerattiecību regulējumu? Izrādās, ka nē. Tāpat kā līdzīga aptauja 2012.gadā, arī šī ir bijusi paredzēta Labklājības ministrijas rīcības plānā, tāpēc tā palaista 2014.gada 16.decembrī. Ironiskā kārtā 2014.gada 17.decembrī Saeimas balsojumā par 2015.gada budžetu tika atbalstīts finansējums plašākam pētījumam par partnerattiecību regulējumu. Labklājības ministrijas atbildīgā departamenta pārstāve man arī skaidroja, ka par iecerēto partnerattiecību regulējumu pētījumu nemaz neesot zinājusi, bet, ja šī informācija ministrijai būtu bijusi, šī aptauja, protams, netiktu palaista.

Saprotot, ka mums visiem diennaktī ir tikai 24 stundas un neviens nevar zināt visu, atļaušos tomēr izteikt aktīva pilsoņa nožēlu, ka atbildīgie ierēdņi bija palaiduši garām 2014.gada decembra diskusiju LTV Sastrēgumstundā, kur visi klātesošie koalīcijas partiju pārstāvji vienojās apņēmībā atbalstīt šāda pētījuma veikšanu.

Turklāt informācija par (steigā veidoto?) valsts budžeta ietvaros virzīto partnerattiecību regulējuma pētījumu arī nenonāca no koalīcijas partneriem līdz Labklājības ministram un/ vai ministrijas vadībai.

Secinājumi

Šis gadījums parāda, ka mūsu mazajā valstī rīcības koordinācija un sadarbība var būt liels izaicinājums. Tāpēc rīcībpolitikas veidošanā un īstenošanā ir piemēri par nepārdomātu rīcību, kas (no vienas puses) dod vērtīgas iespējas mācīties nākamreiz darīt labāk, bet (no otras puses) arī liek šķērdēt mūsu resursus.

Pozitīvi, ka ministrijas pārstāvji ir ieguvuši vērtīgu mācību, tai skaitā no daudzveidīgas sabiedriskās rezonanses uzzinājuši par jautājumā ieinteresētām nevalstiskajām un akadēmiskajām organizācijām, kas varētu palīdzēt veidot līdzsvarotāku anketu, palīdzēt analizēt situāciju un meklēt rīcībpolitikas risinājumus.

Negatīvi, ka šajā gadījumā sanācis tā – anketa radījusi nodarbinātību ne tikai ierēdņiem, bet arī ikvienam, kas aizpildīja anketu vai izteica par to savu viedokli.

Ne īpaši lietderīgi ir ieguldīti ne tikai iesaistīto cilvēku atjaunojamie resursi (cilvēku enerģija) un neatjaunojamie resursi (laiks), bet arī visas sabiedrības (nodokļu maksātāju) neatjaunojamie valsts budžeta līdzekļi.

Ja mēs – visi iesaistītie ierēdņi, mediji, NVO pārstāvji, u.c. – nebūtu aizņemti ar šo aptauju, ko varēja neveidot vai varēja atlikt uz vēlāku laiku, mēs varbūt būtu spējuši laicīgi plānot un īstenot plašāku sadarbību partiju, ministriju, pilsoniskās sabiedrības un akadēmisko ekspertu vidū. Tad mēs varbūt arī varētu uzlabot anketas saturu vai nepieļaut steigā radušās kļūdas, sakoordinēt aptauju ar citiem darbiem, lai panāktu iespējami labāko rezultātu: vērtīgu datu iegūšanu, lai veidotu un īstenotu rīcībpolitiku.