Raksts

Pamesti pie sasistas siles


Datums:
23. maijs, 2006


Autori

Providus


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Kāpēc mēs runājam par bērna tiesībām un par laulāto tiesībām, bet nerunājam tieši par bērnu un sieviešu diskrimināciju? Brīžiem novērojams elementāras loģikas trūkums. Abstrahēsimies no strikti juridiskām normām un iedomāsimies, kā bērns var izdzīvot par 27 latiem mēnesī!

Diskusijā par bērnu un sieviešu tiesībām piedalās Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Inga Liepa, Valsts cilvēktiesību biroja Diskriminācijas novēršanas daļas vadītāja Līga Biksiniece, zvērināta advokāte Anita Rektiņa, UNICEF Nacionālās komitejas izpilddirektore Ilze Doškina.

Inga Reine, Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās: Pētījumā Sieviešu un bērnu tiesību īstenošana laulības šķiršanas gadījumos Latvijas tiesu praksē izskanējušas bažas, ka Latvijā nespēj piemērot starptautisko līgumu normas. Bet, manuprāt, nav jārunā pat par to, jo brīžiem novērojams elementāras loģikas trūkums. Abstrahēsimies no strikti juridiskām normām un iedomāsimies, kā bērns var izdzīvot par 27 latiem mēnesī! Bērna uzturēšanai piespriestās summas, manuprāt, ir atrautas no realitātes. Par šo naudu jānodrošina bērna tiesību ievērošana. Es nesaku, ka visos gadījumos jāpiespriež astronomiskas summas, taču aicinu uz šo jautājumu paskatīties nedaudz globālāk, ne tikai no likuma burta viedokļa.

Kāpēc mēs runājam par bērna tiesībām un par laulāto tiesībām, bet nerunājam tieši par bērnu un sieviešu diskrimināciju? Nezinu, kādi ir spriedumi gadījumos, kad sievietes nestrādā un prasa piedzīt uzturlīdzekļus. Uzturlīdzekļi piedzenami tikai bērniem vai arī sievietei? Latvijas tiesu praksē tas ir nākotnes jautājums. Tā kā mājsaimnieces darbs netiek apmaksāts, tas ir jautājums par sieviešu diskrimināciju. Daudzās valstīs ieviesta iespēja, ka laulātais, kurš strādā un labi pelna var maksāt nodokļus arī par otru laulāto, lai tam vecumdienās būtu iespēja saņemt pensiju. Līdz ar to gadījumos, ja tiek šķirta laulība un paliek bērni, tas ir zināms nodrošinājums.

Runājot par piespriestajām summām, ir jautājums, kam un kādā veidā jāpierāda ienākumu un īpašumu esamība. Gadījumos, kad cilvēki iesniedz prasības par bezmaksas juridisko palīdzību, mēs pieprasām informāciju no Valsts ieņēmuma dienesta, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Zemesgrāmatas un Ceļu satiksmes drošības departamenta. Tā mēs uzzinām par cilvēka ienākumiem un viņa finansiālo stāvokli. Vai to pašu nevarētu ieviest laulības šķiršanas procesos? Informācija tiek apkopota un ir pieejama.

Inga Liepa, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas valsts sekretāra vietniece: Minimālie uzturlīdzekļi piesaistīti minimālajai algai. Tādēļ rodas jautājums: kādēļ minimālā alga ir mazāka par iztikas minimumu? Ja šis jautājums būtu sakārtots, mums nebūtu jārunā par šādu neatbilstību. 27 lati kā minimālais uzturlīdzekļu apjoms noteikts, ņemot vērā vairākus aspektus: uzturēt bērnu ir abu vecāku pienākums, ģimenē var būt vairāki bērni. Ir arī citas formas, kā valsts nodrošina atbalstu – tajā skaitā ar bērnu kopšanas pabalstiem, ģimenes pabalstiem. Protams, valsts atbalsts ģimenei būtu jāpārskata, bet tas prasa politisko gribu un finansiāla rakstura prioritātes noteikšanu.

Runājot par citiem jautājumiem, mēs redzam, ka bieži trūkst izpratnes par emocionālas vardarbības un cietsirdības jēdzienu. Diemžēl īpaši šeit varam likt akcentu uz policiju, kur joprojām valda klaja neizpratne par to, kas ir vardarbība. Esam saskārušies ar lēmumiem, kuros pat ir fiksēts fakts – bērns ir sists vai kaut kādā citā veidā ietekmēts – bet tā netiek atzīta par vardarbību.

Vēl viens aspekts ir civilprocesā paredzētais sacīkstes princips. Tas diemžēl neparedz objektīvo izmeklēšanu kā tas ir Administratīvajā un Satversmes tiesā.

Jārunā arī par atbalsta sistēmu. Mēs nevaram runāt par palīdzību sievietei, ja viņa klusē par ģimenē notiekošo. Tādēļ mūsu mērķis ir katrā reģionā vismaz viens liels krīzes centrs, kurā būtu iespējams gūt patvērumu, psiholoģisku atbalstu un cita veida palīdzību. Tāpat mūsu mērķis ir no 2008.gada kā prioritāti izvirzīt jautājumu par jaunu varmākas rehabilitācijas programmas izstrādi un vardarbībā cietušo sieviešu rehabilitācijas programmu, jo šobrīd no valsts budžeta diemžēl tiek finansēta tikai vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācija.

I.Reine: Atgriežoties pie jautājuma par minimālajiem uzturlīdzekļiem, es domāju, ka būtu jānodala politika no reālās dzīves. Jā, valdība, pieņemot šos noteikumus ir ņēmusi vērā vairākus aspektus, bet galvenā doma ir, ka uzturlīdzekļi nedrīkst būt mazāki par valsts noteiktajiem, bet tie vienmēr var būt arī lielāki. Nekas netraucē piešķirt vairāk. Tas ir praktiskās piemērošanas jautājums.

Līga Biksiniece, Valsts cilvēktiesību biroja Diskriminācijas novēršanas daļas vadītāja: Ar uzturlīdzekļu piedziņu saistītos jautājumos pagājušajā gadā esam saņēmuši 77 sūdzības. Attiecībā uz personām, no kurām piedzen uzturlīdzekļus, vajadzētu veidot nostāju, ka tas ir viņu pienākums uzturēt savu bērnu. Ja nav darba, tas jāmeklē; ja ienākumi ir zemi, jācenšas tos palielināt, lai varētu uzturēt bērnu. Pēdējā laikā tiesas šajā jomā strādā labāk un arī Uzturlīdzekļu garantiju fonds darbojas veiksmīgi. Pie mums birojā vēršas arī atbildētāji, kuri nereti uzskata, ka no viņiem tiek piedzīts nepamatoti daudz. Mēs skaidrojam, ka katram ir savi pienākumi un tā nav netaisnība.

Savukārt par vardarbību ģimenē Valsts cilvēktiesību birojs pērn saņēmis 67 sūdzības, visbiežāk par vardarbību pret sievietēm un bērniem. Pirmkārt, mēs sniedzam juridisko atbalstu un mēģinām sievieti pārliecināt, ka viņa rīkojās pareizi, ka tā nav lieta, ar kuru jāsamierinās. Ja tā ir fiziskā vardarbība, kur ir arī policijas pienākumi, tad birojs seko līdzi arī policijas darbam. Visbiežāk ir tā, ka tad, ja tas ir pirmais šāds gadījums ģimenē, policija reaģē adekvāti. Bet ja konkrētajā ģimenē vardarbība ir regulāra, nereti policija atsakās iejaukties, uzskatot, ka tā ir ģimenes iekšējā lieta un ka viņiem tur visu laiku nav jābrauc. Diemžēl kāds no šiem gadījumiem var izrādīties liktenīgs.

Būtiski ir sociālie un ekonomiskie apstākļi, kas traucē novērst vardarbības gadījumus, jo sievietes un bērni bieži ir atkarīgi no varmākām. Tādēļ ir vajadzīgi atbalsta centri, lai nebūtu situācija, kad vardarbības gadījumā policija aiztur varmāku uz trīs stundām vai trīs diennaktīm un pēc tam viņš atgriežas mājās un iespējams ir vēl agresīvāks, jo tika izsaukta policija.

Anita Rektiņa, zvērināta advokāte: Nevaru piekrist, ka uzturlīdzekļu lietās un laulības šķiršanas lietās tiek piemērots minētais sacensību princips. Civilprocesa likums nosaka, ka laulības šķiršanas lietās tiesa pēc savas iniciatīvas izprasa pierādījumus. Uzturlīdzekļus piedzen divās situācijās: šķirot laulību, kad klasiskais sacensības princips nedarbojas, vai uzturlīdzekļus piedzen ar atsevišķas prasības palīdzību. Šajos gadījumos tiesām būtu jāpiemēro Eiropas bērnu tiesību konvencija, kurā melns uz balta rakstīts, ka visos tiesas procesos, kuros tiek skartas bērnu intereses, tiesai pirms nolēmuma pieņemšanas jāpārliecinās, vai tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai pieņemtu lēmumu bērna interesēs. Tātad nevar teikt, ka prasītājai būtu tikai vienai pašai jāiesniedz visi pierādījumi.

Prakse liecina, ka ir gadījumi, kad viss notiek, pamatojoties uz pierādījumiem, ko iesniedz prasītāja. Bet ir arī gadījumi, kad tiesas pēc savas iniciatīvas izprasa pierādījumus – izziņas no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Valsts ieņēmumu dienesta, CSDD, Valsts zemes dienesta par atbildētāja mantisko stāvokli. Ir gadījumi, kad tiesas rīkojas pavisam labi un uzliek atbildētājam par pienākumu noteiktā termiņā iesniegt visus šos dokumentus.

Taču ir arī biedējoša tendence, kad mātei pieprasa iesniegt konkrētus čekus, lai pierādītu savus izdevumus bērna uzturēšanai. Ja sieviete iesniedz čekus par 50 latiem, tad atbildētājs vai atbildētāja advokāts saka: “Tam bērnam 150 lati mēnesī taču netiek tērēti, ir tikai 50 lati. Tos 100 latus tā sieviete grib sev iztērēt, nopirkt kādu kleitiņu vai solārijam”. Uzturlīdzekļi būtu jāaprēķina, ņemot vērā ne tikai minimālās bērna vajadzības, bet arī viņa talantu izkopšanai, veselībai u.c. vajadzībām nepieciešamos līdzekļus.

Mani iepriecina pētījumā dotais cietsirdības interpretējums, jo tiesa nereti dažādas normas tulko gramatiski. Paņem vārdnīcu, paskatās, kas ir cietsirdība, kas ir morālas ciešanas, bet tā nav pareizā pieeja, jo mēs katrs esam citādāks. Manuprāt, vērtējot ciešanas un nežēlību, būtu jāvadās arī no sabiedrībā pieņemtajām morāles normām. Piemēram, konkrēta lieta. Nevaram taču uzskatīt par cietsirdību šādu situāciju – veselai sievietei piedzimst vesels bērns, bet viņa saka, ka vīrs ir ļoti cietsirdīgs, jo lika pašai zīdīt bērnu un arī to apkopt. Šī sieviete pieprasīja diennakts aukli, kuru vīrs nenodrošināja, jo nevarēja saprast, kādēļ.

Ilze Doškina, UNICEF Nacionālās komitejas izpilddirektore: Statistika ir un paliek būtiskākais jautājums, kas Latvijai tiek pārmests ikvienā starptautiskās institūcijas rekomendācijā. Es gribētu atgādināt divus skaitļus. Latvijā vidēji 50 procenti no visām laulībām tiek šķirtas. Tas nozīmē, ka laulību šķiršanas lietas ir aktuāls jautājums. Puse no visiem Latvijā dzimušajiem bērniem (aptuveni desmit tūkstoši gadā) piedzimst ģimenēs, kur vecāki savas attiecības nav juridiski nokārtojuši. Tas nozīmē, ka šie bērni piedzimst bez pamattiesībām, kas viņiem pienāktos. Jādomā arī par šiem jautājumiem.

I.Liepa: Saistībā ar paternitātes problēmām ministrija strādā pie grozījumiem, lai, pirmkārt, atslogotu tiesas no laulības šķiršanas lietām, kurās nav strīda, risinot tās ārpustiesas kārtībā un, otrkārt, novērstu divu procesu nepieciešamību, nodrošinot iespēju par paternitāti vienoties ārpus tiesas.

Pētījumā minēto problēmu novēršanai varētu līdzēt mediācijas pielietošana. Šobrīd strādājam pie pilotprojekta, kas ļautu saskaņot abu pušu intereses, kā prioritāti ņemot bērnu. Ja tas izdosies tiesas procesa ietvaros vai pirmstiesas procesā, varētu novērst pušu savstarpējās negācijas, kā arī nodrošināt to, lai bērni saņemtu adekvātus uzturlīdzekļus.

I.Reine: Mediācija kā viens no palīglīdzekļiem, kas tiek izmantots laulības šķiršanas procesā? Jautājums: cik tas ir efektīvi, ja runa ir par vardarbību ģimenē, ko tur samierināt?

I.Liepa: Arī krimināltiesību jomā tiek izmantota mediācija. Šī metodika ir universāla un daudzveidīga.

Viedoklis no zāles*: Esmu tiesnese Rīgas Apgabaltiesā. Uzskatu, ka mediāciju vajadzētu nozīmēt obligāti ģimenēm, kurās starp vecākiem ir strīds par bērna audzināšanu. Tas dotu ieguvumu vecākiem, bet galvenokārt bērnam turpmākajā dzīvē, kad vecāki šķiras. Bet šāds risinājums bez likumdošanas izmaiņām nav panākams. Šeit tika mesti akmeņi tiesas dārziņā attiecībā par uzturlīdzekļu apmēriem. Latvijas Civillikuma 179. pantā ir noteikts, ka katra vecāka pienākums ir samērā ar savu mantisko stāvokli nodrošināt savu bērnu. Vārds samērā nenozīmē, ka, ja tēvam ir 1000 lati, puse jāatdod bērnam. Samērīgumam jābūt proporcionālam ar bērna vajadzībām. Tiesas vadās no tā, kādas ir šīs vajadzības. Mēs visi dzīvojam Latvijā un labi zinām, cik kas maksā. Taču otra problēma ir tā, ka tiesa jau var nolemt, kāda naudas summa bērnam vajadzīga, bet mātei nereti ir problēmas ar uzturlīdzekļu piedzīšanu. Ja mātes pieprasa daudz lielākus uzturlīdzekļus, kuros it kā ietver arī sev domāto, es teiktu, ka uzturlīdzekļi ir bērna uzturēšanai, nevis laulātā uzturēšanai. Likumā ir noteikts, kad šķirtais laulātais var saņemt uzturlīdzekļus. Taču, nosakot uzturlīdzekļu apjomu, tiesa nevar pārkāpt prasījuma robežu. Tiesa ir sasaistīta, jo pastāv likumos un pastāvošajā tiesu praksē noteiktais. Mēs varam lemt, bet Augstākā tiesa vai rajona tiesām apgabaltiesa var izlemt citādāk. Neviens tiesnesis nav pašnāvnieks, un viņš nelems pretēji, zinot, ka augstākā tiesa var lemt citādāk.

Viedoklis no zāles*: Strādāju par tiesnesi ārpus Rīgas. Laukos situācija ir citādāka. 99 procentos gadījumu bērna uzturēšanai tiek piedzīti minimālie 27 lati. Tā bērna vecākam ir vismaz kaut kāda iespēja, ja ne no tēva, tad vismaz no Uzturlīdzekļu garantijas fonda kaut ko saņemt. Līdz 2003.gada 1.janvārim bija jāņem vērā materiālais stāvoklis un stāvoklis sabiedrībā, neko citu tiesa nevarēja vērtēt. Gadījumos, kad sieviete strādāja, viņa bija materiāli labāk situēta, jo laukos lielākā daļa vīriešu nestrādā. Mēs mēģinājām piedzīt kaut tos piecus, desmit latus, kaut faktiski nedrīkstējām prasīt neko. Šobrīd, vismaz ir iespēja, ka māte saņems 27 latus.

Viedoklis no zāles*: Strādāju bāriņtiesā Varakļānos. Tas nav nekāds noslēpums, ka pie mums sievietes strādā un saņem ļoti zemu atalgojumu, bet vīrieši nestrādā un nodzeras. Tām nabaga sievietēm ir bērni jāpalaiž uz skolu, jāapģērbj, jābūt smaidīgām un vēl jāmāk sadzīvot ar vīriem, kuri pret viņām izturas gan emocionāli, gan fiziski negatīvi. Beidzot ir pienācis laiks, kad laukos sievas ir saņēmušās un sākušas šķirties, protams, vīriem tas ir šausmīgs šoks. Tiem, kas nestrādā nekur, tiem tas ir murgs. Tādēļ tas, par ko jūs te runājat, mums vēl ir tāla nākotne.

I.Reine: Gribu vērst Jūsu uzmanību uz būtisku problēmu – tiesas spriedumu motivējošā daļa nereti ir vāja un nepilnīga. Tiesa nespēj motivēt, kāpēc lēmusi tā vai citādāk. Tiesneši paši izņem ieročus no savām rokām, jo gadījumos, kad jautājums paceļas starptautiskajā līmenī un Latvijas valdību iesūdz – mēs neko nevarēs darīt, jo sprieduma motivējošās daļas vājums ir tiesību normu pārkāpums.

Būtiska mūsu valsts problēma ir arī statistikas acīmredzamais trūkums. Mēs nevaram apkopot esošās tendences, analizēt pieļautās kļūdas, kā arī identificēt pozitīvo praksi un mācīties no tās.

_________________________

* Šī bija publiska diskusija, kurā piedalījās daudzi interesenti – tiesneši, advokāti, juristi u.c.


Sieviešu un bērnu tiesību īstenošana laulības šķiršanas gadījumos Latvijas tiesu praksē

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!