Raksts

Pakustināt pirkstu: pārdomas pēc 4.maija


Datums:
08. maijs, 2008


Autori

Dace Akule


Es saulaino 4.maija rītu pavadīju dārzā, dzerot kafiju šūpuļtīklā zem plūmēm, klausoties, kā apkārtējo dārzu īpašnieki pļauj zāli. Šad tad dūca viens pļāvējs, citreiz paralēli dudināja vairāki. Pilnīgs miers ar putnu dziedāšanu iestājās pēc pāris stundām. Domāju, cik tas ir jauks veids, kā atzīmēt neatkarības deklarācijas pieņemšanas gada dienas rītu nevis ar pompu piedalīties pasākumos (kas, jāatzīst, vismaz no medijos atziņotā, bija izdevušies visai sirsnīgi un interesanti), bet pavisam konkrēti parādīt savu pozitīvo attieksmi pret vidi, kuru mēs veidojam. Pļaujot zālienu.

Domāju arī par 3.maija LTV Panorāmā dzirdēto kāda 1990.gada maija pasākumu dalībnieka citātu, ka viņš toreiz esot bijis gatavs aizstāvēt Latviju ar savu dzīvību. Bet tagad diezin vai pat pirkstu pakustinātu.

Mani šis paziņojums skumdina, jo šķiet, ka šī emocija vieno daudzus Latvijas iedzīvotājus. Tos, kuri jūtas šīs valsts nodoti, nesaprasti, neatbalstīti, piekrāpti. Piemēram, cilvēki, kas atmodas laikā staigāja pa mājām, aicinot cittautiešus atbalstīt neatkarības ideju, šodien ir pensionāri ar nožēlojamu pensiju. Piemēram, tie, kas turpina protestēt pret valdības politiku, paliekot emigrācijā Īrijā vai citās valstīs. Piemēram, Latvijas cittautieši, kuriem atmodas laikā tika solīta automātiska pilsonība, bet tad nodomi mainījās un atvainošanās vietā par šī solījumu nepildīšanu politiķi vēl joprojām mētājas ar paziņojumiem, kas cittautiešiem justies negaidītiem valstī, kas ir viņu mājas.

Es saprotu šīs emocijas, bet nevaru nedomāt, kā šie cilvēki dzīvo ikdienā. Vai viņi aktīvi mēģina uzlabot vidi, kurā dzīvojam? Vai viņi savu sašutumu izsaka aktīvi, lai panāktu izmaiņas sev un citiem?

Un te nu es nonāku pie Kaspara, viena ļoti aktīva Latvijas iedzīvotāja, par kura varoņdarbiem nesen laimējās dzirdēt. Kaspars, tāpat kā daudzi citi, uzskata, ka daudz ko ir iespējams panākt, neklusējot un neciešot, sakostiem zobiem, aizmirstoties patēriņā vai dejā un dziesmā ar zvaigzni.

Ko Kaspars ir darījis? Kad pārdevēja veikalā atteicās pārdot maizi, kurai nebija svītrkods, un slēdza ciet kasi, viņš neaizgāja, dusmās sprāgstot, bet gan mēģināja argumentēt, kas gan noveda pie konflikta, kas, savukārt, beidzās policijas iecirknī, jo veikals viņu apsūdzēja zādzībā, lai gan naudu par maizi negribēja pieņemt, jo nebija taču svītrkoda, un tā, protams, ir pircēja problēma, jo citu maizi ar svītrkodu pārdevēja nevarēja sadabūt. Beigās, laimīgā kārtā, veikals pratās un apsūdzību pret Kasparu necēla, un Kaspars arī, noguris pēc stundām ilgā maizes pirkšanas procesa, kas beidzās policijā, vairs nevēlējās celt apsūdzību pret veikala apsargu, kas pat Kasparu iekaustīja, jo redz’ viņš taču zaglis.

Kad cita pārdevēja veikalā atteicās sagriezt desu, jo tas netiekot darīts pēc desmitiem vakarā, Kaspars nesamierinājās, bet gan gāja aiz letes un desu sagrieza pats. Kad to novērošanas kamerās ieraudzīja veikala vadītāja un nāca noskaidrot situāciju, “pa ausīm” dabūja nevis Kaspars, bet gan pārdevējas.

Kad Kaspars, cerot saņemt sūtījumu, kārtējo dienu pastā satikās ar garām rindām, viņš uzstāja, ka sūtījumu izsniegšana ir pasta pamatpakalpojums, un tāpēc viņam būtu jābūt prioritāram klientam, salīdzinot, piemēram, ar līzinga vai elektrības rēķinu maksāt-gribētājiem. Un Kaspars saņēma savu sūtījumu bez rindas, rindā stāvētājiem sakot, ka viņi ar savu klusēšanu šo valsti ir noveduši tur, kur tā ir.

Kaspars ir cīnījies arī pret nepamatotām ārsta apmeklējumu izmaksām, pret agresīviem autovadītājiem, kas brauc virsū motociklistiem, kā arī panācis labāku apgaismojumu tilta nobrauktuvēs, un tā tālāk.

Kaspars par šo valsti ik dienu kustina ne tikai vienu pirkstu, tādējādi panākot rezultātu, no kura iegūst ne tikai viņš, jo – es ceru – ka visi, kas Kasparu satiek, iegūst iespēju pārdomāt savu attieksmi pret darbu, vai savu vietu un atbildību šajā zemē, un – es ceru – ka tikšanās ar Kasparu ir laba mācība, kam seko pozitīvas izmaiņas.

Kasparam gribu teikt paldies par iedvesmu un vēlēt izturību, jo viņš (un viņam līdzīgie) cīnās arī par tiem, kuri šobrīd vairs vai vēl nav gatavi šīs valsts labā pakustināt pirkstu. Bet, ai, kā vajag…

P.S. Starp citu, šķiet, ka 4.maija svinēšana, pļaujot zālāju, bija masu pasākums, vismaz Rūjienā, jo tur 5.maijā nevienā no veikaliem un benzīntankiem nebija iespējams nopirkt pļāvējiem vajadzīgo eļļu. Bet Kasparu šodien viņa veikalā pazīst, pat jokojot vaicā, vai viņš desu negrib griezt pats!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!