Raksts

Pakts par kopā-dzīvošanu


Datums:
06. aprīlis, 2008


Autori

Dace Akule


Šodien gribu rakstīt par pilsonisko aktivitāti un Latvijā šķiet nepastāvošu visas sabiedrības vienošanos par kopā dzīvošanu šajā vidē. Domu izraisītājs šoreiz nav viens notikums. Drīzāk vairāki nelieli notikumi aktualizējuši tēmu, par ko jau ilgi esmu domājusi. Nu laikam ir pienācis laiks, ka tā jāuzliek uz papīra.

Sākumā vairāki novērojumi par mūsu vidi plašākajā kontekstā:

Taksometra šoferis sāk smēķēt, nepavaicājot, vai pasažierim nav iebildumu.
Kaimiņš aizcērt dzelzs sētas durvis.
Taksometra šoferis uzliek drošības jostu, kad mana policijas mašīnu.
Veikala stendos stāvošam sieram jau beidzies derīguma termiņš.
Garām gājējam izkrīt cigarešu paciņa, apkārtējie noskatās.
Cilvēku pārpildītā trolejbusā vidus daļā ir daudz vietas, bet daži pasažieri paliek uz ielas, jo pa durvīm neizdodas iespraukties.
Atkritumi uz ielām un mežos.
Lavierēšana uz ietves, lai neiekāptu spļaudekļos.
Pārvietošanās sabiedriskās vietās tā, it kā viens būtu svarīgāks par pārējiem, nedodot priekšroku viens otram, bet gan sagaidot, ka sev – kundziņam – visi pārējie dod zaļo gaismu un pielāgojas mūsu rīcībai.
Mobilo tālruņu neizslēgšana teātros, kino, lidmašīnās.
Ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas.
Nodokļu nemaksāšana.
Neatvainošanās, ja gadās iebraukt cita cilvēka personiskajā zonā – uzkāpt uz kājas, nejauši (ja šoferis strauji bremzē, vai kāds cits pasažieris pagrūž) iedunkāt vai pieskarties svešiniekam.
Paldies nepateikšana veikalniekam, šoferim, oficiantei, skolotājam, utt.
Kautiņi un uzbrukumi publiskās vietās, kur ir apkārtējie, kas noskatās.
Sabiedrība, kurā daudziem negatīvas ziņas par politiku ir apgrūtinājums, bet savs ieguldījums politikas procesos izpaužas tikai balsojumā Saeimas vēlēšanās.
Sabiedrība, kurā daudziem šķiet, ka te nepastāv rasisms, neiecietība, homofobija…

Man liekas, ka liela daļa šo mūsu sabiedrības realitāšu ir izskaidrojamas ar to, ka ļoti daudz šīs sabiedrības locekļu nav pievienojušies nerakstītam kopā-dzīvošanas paktam ar pārējo sabiedrību par to, ka šajā vidē dzīvojam un to veidojam kopā, apzinoties, ka ikviena mūsu darbība sabiedriskās vietās – gan negatīva, gan pozitīva darbība – ietekmē citus sabiedrības locekļus, ikvienu, kas šeit dzīvo. Viena spļaudīšanās otram rada sliktu dūšu un citiem liek lavierēt pa ietvēm, lai spļaudekļos neiekāptu. Bet viena palīdzība, piemēram, norādot, ka izkritusi cigarešu paciņa, vai, ka sieram ir izbeidzies derīguma termiņš, dod labumu citiem sabiedrības locekļiem – smēķētājs būs laimīgs, ka nebūs jāpērk jaunas cigaretes, bet citi pircēji, kas varbūt tik rūpīgi nelasa produkta informāciju un paļaujas, ka veikals to ir pārbaudījis, nenopirks vecu mocarellas sieru. Durvju pievēršana, nevis aizciršana, nerada troksni, kas arī ir vides piesārņojums, jo traucē apkārtējos. Atkritumu izmešana tiem paredzētās vietās nozīmē, ka nevienam citam tie nebūs jāsavāc, jo pēc sevis savākt ir mūsu pašu uzvedums. Bet, ja aptuveni 25% Latvijā strādājošo ir nelegāli nodarbināti – bez rakstiska līguma vai daļu algu saņem aploksnēs – tad šie cilvēki ir free-riders jeb sabiedrības zaķi, kas dzīvo vidē, par kuras veidošanu un uzturēšanu daudz vairāk maksā tie, kas neizvairās no nodokļu maksāšanas.

Vērojot iepriekšminētās situācijas, rodas daudz jautājumi. Piemēram, ja paši esam egoistiski un patmīlīgi, atbalstām vai neiebilstam pret egoismu un nepareizībām, kas izpaužas sabiedriskā vidē, ja paši pārkāpjam un noskatāmies kā citi pārkāpj noteikumus, piemēram, satiksmes noteikumus, tad, vai esam pārliecināti, ka mēs rīkosimies pareizi krīzes situācijās? Vai kundziņi, kas domā, ka noteikumi un likumi ir domāti citiem, piemēram, taksometra šoferis, kas drošības jostas uzskata par dekorācijām, krīzes situācijā palīdzēs apkārtējiem? Vai tiešām mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur uzvar spēcīgais un populārais, bet šķietami atšķirīgais tiek apmētāts ar dubļiem, atgrūsts? Kā varam ar mierīgu sirdsapziņu noskatīties, kā vienu piekauj? Ja nu tādā situācijā kādu dienu nonāksim paši? Ja vienā dienā mēs kļūstam par šķietami atšķirīgo? Ja mēs paši Īrijā, Lielbritānijā un citās ES valstīs sagaidām, ka pret mums attiecas kā pret līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem, tad vai mums nav jāuzņemas arī sava atbildība, lai pēc iespējas pozitīvāku un iekļaujošu vidi radītu visiem tiem, kas dzīvo šeit, tai skaitā imigrantiem?

Lai mēģinātu mainīt pasauli ap sevi, gan savā darbā, gan privāti es mēģinu tiešā veidā to uzlabot ar savu pilsonisko aktivitāti. Iebilstu pret nepareizībām, adresējot iebildumus un rekomendācijas tiešajiem atbildīgajiem (ne tikai “cepoties” šeit blogos vai sevī), mēģinu būt pēc iespējas izpalīdzīga, saku paldies, finansiāli neatbalstu vietas, kurās acīmredzami tiek atbalstītas citas vērtības, un brīdinu, ja pati grasos ietekmēt apkārtējo vidi, piemēram, brīdinu kaimiņus, ka gaidāma dzimšanas dienas pasākumā skaļāk skanoša mūzika līdz nakts vidum. Zinu, ka ir daudzi, kas rīkojas līdzīgi, plašāk un labāk. Turpināsim, lai vairotu to mūsu sabiedrības locekļu rindu, kas ir parakstījuši kopā-dzīvošanas (nevis eksistēšanas) paktu un uzlabotu vidi, kurā visi dzīvojam!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!