Raksts

No Austrijas ķirbjiem līdz Latvijas zaļumam


Datums:
03. septembris, 2012


Autori

Dace Akule


Foto: Dace Akule

Nedēļas nogalē biju komandējumā Austrijas laukos - Altenburgā aptuveni 100 km no Vīnes un salīdzinoši netālu no Čehijas robežas.

Pa nevainojamiem asfaltētiem ceļiem braucu caur ciematiem, kuros nemanīju nevienu cilvēku, jo viņu dzīve iekārtota tā, ka tā notiek otrpus mājām, prom no satiksmes. Braucu caur saulespuķu, kukurūzas un ķirbju laukiem, un sakārtotām pļavām. Baudīju skaistas ainavas, dabas un cilvēka radītu dizainu.

Domāju par to, kā tas radies. Domāju, kāpēc dažviet asfaltētie ceļi atrodas tikai pusmetru no kartupeļu vagām un kāpēc tik sakopts ir katrs pusmetrs. Noteikti, ka daļa skaidrojuma ir vietējās lauksaimniecības tradīcijas, bet man šķiet, ka savu ietekmi atstājusi arī ES kopējā lauksaimniecības politika, kas veicina zemju apsaimniekošanu, pat, ja runa ir tikai par pļavas nopļaušanu vienu reizi gadā (šie ir tā saukto ‘dīvāna zemnieku’ obligātie uzdevumi, par ko viņi saņem tiešos maksājumus; es to zinu, jo arī esmu ‘dīvāna zemniece’).

Informācijai – Austrija par ES dalībvalsti kļuva 1995.gadā, dažus gadus pēc tam, kad ES ieviesa tiešos maksājumus lauksaimniekiem, kompensējot to, ka ES samazināja garantēto lauksaimniecības produkcijas cenu un līdz ar to samazinājās arī lauksaimnieku garantētie augstie ienākumi. Kopš 1992.gadā ES atbalsts lauksaimniekiem izpaužas tiešo maksājumu veidā. Sākotnēji tas bija atbalsts katrai saimniecībai, atkarībā no apsaimniekotajās platībās saražotā apjoma un dzīvnieku skaita. Bet kopš 2005.gada tiešie maksājumi palīdz stabilizēt zemnieku ienākumus , jo lielākā daļa tiek maksāti par apsaimniekoto platību, nevis par saražoto produkciju – lauksaimnieks var ražot to, ko vēlas vai pat vispār neražot (tā saucamais ‘dīvāna zemnieks’). Tiešo maksājumu apjoms ir atkarīgs arī no vides, pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku labturības normu ievērošanas – ja tās netiek ievērotas, maksājums tiek samazināts (piemēram, vides normu pārkāpums ir kūlas dedzināšana, tāpēc ik gadu interesenti var veikt savdabīgu pētījumu par tiešo maksājumu saņēmēju zemēm Latvijā – tur, kur dedzina kūlu, nedzīvo cilvēki, kas pretendē uz ES atbalstu).

Visticamāk, ka Latvijā neatradīsies gandrīz neviens cilvēks, kas nebūs dzirdējis, ka Latvijas zemniekiem pienākas zemākie tiešie maksājumi visu 27 ES valstu vidū (2013.gadā tie būs aptuveni 68 LVL par vienu hektāru). Protams, ka tas ir netaisnīgi, un šobrīd turpinās nopietns darbs, lai 2014.-2020.gadā ES atbalsts zemniekiem ES būtu vienlīdzīgāks. Taču, vērojot Austrijas lauku ainavu un atceroties kopējās ES lauksaimniecības pamatprincipus, es nevarēju atturēties no cerības, ka tiešie maksājumi Latvijas ainavu nekad nepadarīs tādu. Intensīvi izmantotu, mazliet sterilu un parkiem līdzīgu. Cerēju, ka intensīvā lauksaimniecība un patērētāju sabiedrības izplatība ar Latvijas cilvēkiem neizdarīs to, ko tā spējusi paveikt citur – ka cilvēki nepazīst meža ogas un sēnes; ka viņi zivis iepērk veikalā un nezina, kā garšo tikko noplūkts tomāts. Mums tik tiešām ir ļoti zaļa valsts, ko ir vērts attīstīt un saudzēt, jo daudzviet citur tas jau ir aizmirsts luksus.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!