Latvijas Ekonomikas ministrija saka — būs elektrības piegādes pārrāvumi. Kā tad tā? Jūs esat 15 gadus sēdējuši krēslos, zinādami, ka Ignalinas slēgšana tuvojas, un pilnīgi neko neesat darījuši?
Jūs plānojat apmeklēt Latviju regulāri un savā dienas kārtībā esat iekļāvis tikšanās ar Latvenergo prezidentu Kārli Miķelsonu. Ar kādu ziņu pie viņa dodaties?
Ja mēs vēlamies apturēt klimata izmaiņas, tad mums ir nepieciešama paradigmas maiņa sabiedrisko pakalpojumu un enerģijas plānošanas institūcijās. Zinātnieku vidē kopš IPCC[1] ziņojuma pastāv konsenss — lai novērstu plašu un nelabojamu ekosistēmu bojājumu, mums būtu šajā gadsimtā jācenšas noturēties zem 2 grādu [temperatūras pieauguma] līmeņa. Pastāv arī plaša saskaņa jautājumā par to, ka, ja mēs gribam to sasniegt, tad Eiropas Savienībai (ES) būs jāspēlē sava loma. Skaitlis, kas ir vistuvāk saprātīgam iespējamajam līmenim, ir 30% emisiju samazinājums līdz 2020.gadam. Pagājušajā gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu plānu, kurā teikts, ka 30% ir zinātnieku mērķis, pret kuru mums nav iebildumu, taču, ja dažas valstis tam nepievienosies, mēs joprojām darīsim, ko varēsim, bet mēs nevaram cīnīties ar pasauli, kas neuzņemas atbildību. Un tādā gadījumā mūsu mērķis būs 20%. Tas, kas mūs patlaban satrauc, ir ES nemitīgās runas par 20%. Ja mērķējam uz 20%, tad izredzes sasniegt līmeni zem 2 grādiem ir tikai kādi 40%.
Cik liels ir bijis temperatūras palielinājums līdz šim brīdim?
Kopš industriālās revolūcijas sākuma palielinājums ir bijis 0,7%. Un mēs jau tagad varam novērot izmaiņas mūsu ikdienas dzīvē. Tendences ir pamanāmas — šī nebija pirmā siltā ziema Ziemeļeiropā. Astoņi no pēdējiem deviņiem gadiem ir sasnieguši siltāko gadu rekordus ziemeļu puslodē. Un tā ir nepārprotama, skaidra tendence, mēs konsekventi labojam rekordus.
Divu grādu paaugstinājums nozīmēs, ka būs jauni rekordi un jaunas problēmas. Bet, ja mēs pārsniegsim divu grādu līmeni, tad mūs gaida īstas nepatikšanas. Piemēram, Sibīrijas sasalušie kūdras purvi sāks kust, izmetot atmosfērā vēl papildu CO2. Tātad, es gribētu, lai enerģijas uzņēmumi uzņemtos atbildību tā vietā, lai savu īstermiņa interešu vārdā cīnītos par katru soli. Viņiem būtu jāplāno un jāīsteno plāni, uzmanības degpunktā paturot reālo lietu stāvokli.
Vai enerģijas uzņēmumi joprojām atsakās atzīt realitāti?
Tie nenoliedz, ka klimata izmaiņas ir realitāte, bet neatzīst savu lomu tajā. Viens uzskatāms piemērs — ir projekts Latvijā būvēt lielas vēja turbīnas. Taču projekta autori nevar vienoties ar Latvenergo par pieslēgšanos tīklam. Gribētos, lai Latvenergo katru iniciatīvu uztvertu kā iespēju, nevis kā draudu no konkurenta puses. Uzskatīt citus par konkurentiem ir īstermiņa skatījums. Latvenergo dara visu iespējamo, lai neļautu viņiem pieslēgties tīklam.
Jūsuprāt, tā ir apzināta šķēršļu likšana?
Jā, bez šaubām. Viņi domā, ka, ielaižot citus ražotājus tirgū, viņi zaudēs savu tirgus daļu.
Latvijas apstākļos — diezin vai, jo Latvenergo kontrolē tirgu.
Jā, bet tādā gadījumā kādi 0,003% nāks no ārējā ražotāja un uzņēmums, iespējams, domā, ka, iedodot mazo pirkstiņu, tiks paņemta visa roka. Nezinu, no kā viņi baidās. Pašreizējajā Eiropas Komisijas [klimata] paketē teikts, cik daudz atjaunojamās enerģijas Latvijai būtu jāsaražo līdz 2020.gadam. Un tā vietā, lai teiktu — labi, slieksnis izskatās augsts, bet mēs apzināmies, ka klimata izmaiņas ir svarīga lieta, un tādēļ mēģināsim to sasniegt, valdība jeb, šajā gadījumā, Ekonomikas ministrija, Latvenergo spiediena ietekmē saka — nē, mēs to nevaram, tas nav iespējams. Viņi ir atraduši kaut kādu kļūdu aprēķinos vai saka, ka ir atraduši. Eiropas Komisija datus ņēmusi no Eurostat, kas parasti tos iegūst no Ekonomikas ministrijas, tāpēc nezinu, kur tad tā kļūda ir radusies. Dokumentā teikts, ka patlaban Latvijā aptuveni 35% enerģijas tiek iegūts no atjaunojamiem resursiem, lielākoties tā ir hidroenerģija. Ministrija saka — nē, nav taisnība, mums ir tikai 31,4% atjaunojamās enerģijas. Un tādēļ, ja mērķis ir līdz 2020. gadam panākt 42%, tad mēs to nevaram sasniegt. Bet es iebilstu — uzskatiet to par augstāko latiņu un centieties to sasniegt. Ja pārsniegsit, varēsit būt lepni bērnu priekšā, sasodīts!
Problēma ir nevis apstāklī, ka tas nav iespējams, bet gan tajā, ka nepieciešama cita veida domāšana. Viņi tagad domā par to, kā novērst elektrības trūkumu pēc Ignalinas [AES] slēgšanas. Tātad, viņi neko nav darījuši kopš 1992.gada… Pēkšņi iestājusies panika. Ministrija saka — būs elektrības piegādes pārrāvumi. Kā tad tā? Jūs esat sēdējuši savos krēslos, zinādami, ka slēgšana tuvojas, un pilnīgi neko neesat darījuši? Tagad viņi saka — jāatrod ātrs risinājums un tādēļ mums jābūvē gāzes koģenerācijas stacija Rīgā. Ļoti laba ideja, efektīvs risinājums. Bet viņi grib būvēt arī ogļu staciju. Kāpēc ogļu?
Varbūt tāpēc, ka tā ir pazīstama teritorija?
Jā, tas ir kaut kas zināms. Un tas ir kaut kas liels, nevajadzēs noņemties ar dažādiem maziem projektiem. Taču Latvijai nav iemeslu būvēt ogļu staciju, vienīgais iemesls ir, ka tas ir pazīstami un vienkārši. Bet par to pašu naudu var būvēt selgas vēja ģeneratorus, parastos vēja ģeneratorus, vairāk mazu koģenerācijas staciju u.t.t. Mēs vairs nedzīvojam pasaulē, kurā varējām izvēlēties “vienkāršos un pazīstamos” risinājumus. Klimata izmaiņas ir visaptverošas. Kad mēs runājam ar Latvenergo, mēs viņiem sakām — lūdzu, uztveriet to nopietni.
Vai jūs plānojat paturēt Latvenergo redzeslokā arī turpmāk?
Manos pienākumos ietilpst vērot procesus Baltijas valstīs. Un, tā kā manas uzmanības centrā ir “netīrā enerģija”— ogles un īpaši atomenerģija —, tad Baltijai tiek pievērsta arvien lielāka vērība. Citiem vārdiem, es vēl atgriezīšos.
Latvenergo ir bijušais valsts uzņēmums, kurš veidots uz centralizētu struktūru pamatiem. Mums ir pieredze darbā ar līdzīgiem uzņēmumiem un mums ir izdevies ietekmēt, piemēram, finansējumu. Bankas arvien vairāk domā par ilgstpējīgākām investīcijām. Tas notiek vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas nozīmē lielāku peļņu. Otrkārt, bankas satraucas par savu tēlu. Kaut kādā brīdī Latvenergo būs jāfinansē līdzdalība Ignalinas projektā. Latvenergo ir ļoti ierobežotas ķīlas iespējas, ko piedāvāt bankām. Uz Eiropas fona tas nav liels uzņēmums, bet viņi grib aizņemties no viena līdz diviem miljardiem eiro. Tā ir liela naudas summa tik nelielam uzņēmumam.
Atšķirība starp vecajiem laikiem un šodienu ir tā, ka regulētā tirgus laikos valsts uzņēmums nolēma, ko pārdos un kam būs priekšroka elektrības tīklā, bet pārējos izslēdza. Tagad uzņēmumiem jāienāk tirgū un jāpiedāvā cena. Un investori grib, lai nauda, kuru viņi ieguldījuši, nes peļņu, turklāt pēc 15, nevis pēc 50 gadiem. Bulgārija tagad nevar atrast finansētāju savam Belene [AES] projektam. Tā ir realitāte.
Vai domājat, ka līdzīgs scenārijs gaidāms Latvijā?
Esmu par to pārliecināts. Belene gadījumā mēs runājām ar 13 bankām. 12 no tām mums izdevās atrunāt [no projekta finansēšanas]. Mēs piedāvājām informāciju, kuru Bulgārija nekad nebija sniegusi — par dizaina problēmām, ilgtermiņa riskiem. Tikai viena no 13 bankām gatava dot papildu finansējumu un ļoti nelabprāt runā par lielākām summām. Nedomāju, ka situācija ar Ignalinu atšķirsies.
Starp citu, nevalstiskās organizācijas ir izrēķinājušas, ka Latvija spēj pāriet uz 100% atjaunojamo enerģiju[2]. Tas ir ambiciozi un nemaz nav nepieciešams, bet tas ir iespējams. Tātad, sistēmā pastāv fleksibilitāte!
Gribētu sarunas nobeigumā uzdot vienu amatierisku jautājumu. Kādēļ kodolenerģija ir slikta? CO2 emisiju ziņā tā nav lielāko grēkotāju sarakstā.
Emisiju ziņā tā atrodas tajā pašā līmenī, kur gāzes koģenerācijas stacijas. Vējš ir daudz labāks, biomasa atrodas nedaudz zemāk par atomu. Vienīgā problēma, ka kopumā kodolenerģija var nodrošināt tikai bāzes jaudas. Tā nav fleksibla, šādi var saražot tikai daļu no enerģijas. Ja jūs parēķināt, cik jums ir jāinvestē un cik lielu CO2 emisiju samazinājumu jūs rezultātā iegūsit, tad cipars sanāks neliels. Un tad būs jājautā — vai tad mēs nevaram panākt tādu pašu samazinājumu, to pašu naudu iztērējot efektīvāk? Ja vēlaties strādāt efektīvi, tad kodolenerģija nav atbilde, jo tā ir pārāk dārga. Tātad, emisiju arguments nav gana spēcīgs. Turklāt ir vēl arī citi trūkumi. Kodolatkritumu problēmai nav risinājuma — jā, mēs varam tos kaut kur iebāzt uz 3000 gadiem. Bet es nezinu, ko cilvēki pēc 30 000 gadu varētu izdomāt darīt ar granītu vai meklēt pazemē, un tad viņi uzdurtos koncentrētiem kodolatkritumiem, kuri joprojām būs nāvējoši! Nav tehnoloģisku iespēju šo problēmu atrisināt.
Otra problēma ir vietas, kur reaktori tiks būvēti. Lietuva ir relatīvi stabila valsts, bet tai ir robeža ar divām mazāk stabilām. Citas kodolspēkstacijas patlaban aug kā sēnes pēc lietus Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos. Ieskatieties vēsturē — Izraēla uzbūvēja atombumbu, liekot lietā civilās tehnoloģijas, Indija un Pakistāna tāpat. Saraksts ir diezgan garš. Ja mēs dubultosim reaktoru skaitu, tie netiks vis uzbūvēti tikai ASV vai ES, un noplūdes draudi būtiski palielināsies. Citiem vārdiem, pamata problēmas ar kodolenerģiju ir tās, ka tā ražo par maz un rada problēmas ar atkritumiem un noplūdi. Turklāt jebkurā kodolspēkstacijā jebkurā mirklī kaut kas var saiet greizi.
_____________________
[1] Intergovernmental Panel on Climate Change jeb ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome 2007.gadā laida klajā ziņojumu par klimata pārmaiņām, kura pamata atziņas bija šādas: Zemes klimata sistēmās notiek nepārprotama sasilšana; Zemes klimata sistēmās pēdējo desmitgažu laikā palielinājies sasilšanas līmenis; Sasilšana ietekmē visus klimata sistēmas aspektus (gaisu, zemi, ūdeņus); cilvēku darbības izraisītā globālā sasilšana ietekmē visus kontinentus, izņemot Antarktiku; sasilšanai 21.gasimta laikā ir tendence paātrināties, ja vien nekas netiks darīts, lai samazinātu siltumnīcas efekta gāzu emisijas.
[2] Skat. ‘Sustainable Energy Strategy for Latvia’s: Vision 2050’, http://www.politika.lv/index.php?id=14757
In graphics: The EU and emissions
Innovation and technological development in energy
Intergovernmental Panel on Climate Change
Pirmais novērtējums par nacionālajiem energoefektivitātes rīcības plāniem