Raksts

Nepolitiska reformas ideja: ātrā palīdzība pārprodukcijai


Datums:
06. septembris, 2011


Autori

Dace Akule


Droši vien, ka ne tikai mūsu birojā jau pāris nedēļas ir manāms ražas laiks. Kolēģi nesavtīgi dalās vai ir laimīgi, ka var ‘atkratīties’ no pārprodukcijas dārzos. Ābolu kastes, kabaču un gurķu maisiņi, tomātu bļodas... Pusdienās daudzi ļoti aktīvi likvidē’ vietējos ekoloģiskos dārzeņus un augļus. Arī šajā nedēļas nogalē es ar baudu nodevos tiem priekiem, kas diez vai būtu iespējami kaut kur citur – sēņošana, ogošana, riekstu lasīšana, dārza ražas ievākšana – un tiku pie tāda ekoloģisko produktu klāsta, ka trūkst vārdu, lai aprakstītu savu sajūsmu.

Tajā pat laikā šo dabas velšu pilnvērtīga izmantošana prasa visai rūpīgu saimnieciskumu. Ir jāpiedomā un jāpiestrādā, lai vispirms ‘apsaimniekotu’ gatavākos tomātus, bumbierus, gurķus, atstājot pārējos dārzeņus un augļus vēlākam laikam, rūpīgi pārdomājot, kā tos labāk uzglabāt. Tas var būt izaicinājums pat nelielā mājsaimniecībā, kas pie dabas veltēm tiek nedēļas nogales izbraukumos. Tas ir daudz lielāks izaicinājums tām mājsaimniecībām, kurās pašiem ir savi dārzi vai lauki. Daudzas no tām, nespējot tikt galā ar dabas dāvanām, ceļ kritušu ābolu grēdas, cenšoties nenosirmot un nepārdzīvot par to, ka šīs dāvanas tiek izmestas lapseņu un citu kukaiņu lietošanai.

Un te nu es nāku ar savu nepolitisko reformas ideju – veidu, kas var palīdzēt apsaimniekot un pilnvērtīgi izmantot gandrīz visu, kas mūsu dārzos un laukos izaug. Vajag organizēt brigādes, kas šo pārprodukciju savāc un apsaimnieko, saražotos produktus vai nu atdodot labdarībai (piemēram, palīdzības virtuvēm) vai par lētāku cenu pārdodot (piemēram, vietējiem ēdināšanas uzņēmumiem skolās, tirdziņos, utt.). Mana vīzija ir sludinājums noteikta dārzu vai lauku rajona saimniekiem, lai viņi noteiktā dienā un laikā atver sava dārza vai saimniecības vārtiņus un dod norādes, ar kādām dabas veltēm labprāt dalītos. Otrs veids varētu būt sludinājums ar kontaktiem brigāžu vadītājam, pie kā saimnieks var sarunāt konkrētu ‘vizītes’ laiku. Katrs saimnieks pats var nolemt, vai atsaukties šim aicinājumam, un cik bieži – vai palīdzība dabas velšu apsaimniekošanā viņam vajadzīga vienu reizi vai biežāk. Brigādes savākto ražu tad sadala, atkarībā no tā, kā to labāk izmantot – vai nu konservēt vai, piemēram, nodot palīdzības virtuvēm tūlītējai lietošanai. No sakritušajiem āboliem var spiest sulas. No lielajiem gurķiem var gatavot konservētus salātus. Pavāriem noteikti ir idejas, kā daudzveidīgi izmantot kabačus, uz kuriem daudzi šobrīd jau vairs nevar skatīties un cept olā ar miltiem arī vairs nevar.

Tā varētu būt sava veida sociālā uzņēmējdarbība. Nepieciešamie līdzekļi, lai procesu noorganizētu – tai skaitā benzīna nauda brigāžu un produkcijas izvadāšanai – nāktu no saražotās produkcijas pārdošanas. Turklāt to produkcijas daļu, kas neaizietu labdarībai, būtu iespējams pārdot par lētāku cenu, jo par ievāktajiem augļiem un dārzeņiem to saimniekiem maksāts netiktu, tātad, arī šo produktu cenai jābūt zemākai, salīdzinot ar parastiem produktiem. Saimnieki būtu laimīgi, ka nav jāpārdzīvo par neizmantotām dabas veltēm un nav pašiem jāpārcenšas ar to apsaimniekošanu vai likvidēšanu, piemēram, jau minēto upurēšanu ābolu grēdās. Produktu pircēji būtu priecīgi par lētāku gardumu. Plašāka sabiedrība varētu priecāties par gudri izmantotiem resursiem.

Pati savu profesiju šobrīd neplānoju mainīt. Tāpēc aprakstu šo ideju ar cerību, ka būs kāds cilvēks, kurš par to aizdegsies, sāks rīkoties un nākamgad ražas laikā arī man būs kur piezvanīt pēc ātrās palīdzības ar ābolu kalniem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!