Foto: rockcohen
Eiro atbalstītāji Latvijā var gulēt mierīgi, ja vien koalīcijas rindās neatradīsies 6 deputāti ar valdības nospraustajam mērķim neatbilstošu nostāju. Plašāk par (ne)iespējamo eiro referendumu.
Esmu pārliecināta Eiropas Savienības (ES) pilsone, kas atbalsta arī eiro ieviešanu Latvijā. Maniem argumentiem, kā arī publisko diskusiju ceru pievērsties citreiz. Tagad – par eiro ieviešanas termiņu un iespējām to noteikt ar tiešu sabiedrības līdzdalību, proti, referendumu.
Līdz šodienai biju pārliecināta, ka referendums par eiro ieviešanas termiņu ir iespējams tikai tad, ja to rosinātu vismaz 50 Saeimas deputāti, uzskatot, ka eiro ieviešana radītu būtiskas izmaiņas Latvijas dalības ES nosacījumos (Satversmes 68.pants). Šis arguments varētu neizturēt kritiku tāpēc, ka, pievienojoties Eiropas Savienībai, Latvija jau ir uzņēmusies pienākumu ieviest eiro – kaut kad, bet ieviest! To nosaka mūsu Pievienošanās līguma noteikumi (4.pants), proti, mēs kopš pievienošanās ES esam Ekonomikas un monetārās savienības dalībvalsts, ar atrunu, ka pagaidām eiro neesam ieviesuši, bet to apņemamies izdarīt tiklīdz esam gatavi. Tā kā referendumā par Latvijas dalību ES mēs jau balsojām par pievienošanās līguma noteikumiem (arī minēto dalību Ekonomikas un monetārajā savienībā), savu atbalstu pienākumam ieviest eiro esam devuši 2003.gada 20.septembrī. Taču, rosinot referendumu, deputāti varētu argumentēt, ka kopš 2003.gada ir notikušas būtiskas izmaiņas ES un Eiropas Ekonomikas un monetārajā savienībā (piemēram, palīdzības mehānisms grūtībās nonākušām eiro zonas valstīm, stingrāki fiskālās disciplīnas noteikumi un kārtība, kādā tiek uzraudzīta fiskālā disciplīna dalībvalstu nacionālajos budžetos), līdz ar to argumentējot, ka eiro ieviešana mūsdienās (vai nu 2014.gadā vai vēlāk) nozīmētu būtiskas izmaiņas Latvijas dalības ES noteikumos, un tāpēc par tām ir jāprasa Latvijas pilsoņu viedoklis referendumā.
Ņemot vērā manu pārliecību, ka eiro ieviešanas atlikšanas referendumu varētu rosināt tikai Saeimas deputāti, liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju – referendumu par eiro ieviešanas termiņu vēlas rosināt „vienkārši” Latvijas pilsoņi. Pirms Ziemassvētkiem Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) partija Vislatvijas Sociāldemokrātu kustība „Par Neatkarīgu Latviju” ir iesniegusi likumdošanas priekšlikumu „Par tautas līdzdalību eiro ieviešanas termiņa izlemšanā”, un CVK līdz 3.februārim ir jāizvērtē, vai par ierosinājumu varētu sākt parakstu vākšanu. Te jāuzsver, ka pirmo reizi pilsoņu ierosinājums tiek vērtēts pirms tiek uzsākta parakstu vākšana, un tas ir saskaņā ar nesen pieņemtajiem tā sauktā referendumu likuma grozījumiem. Tas arī izskaidro, kāpēc par iespējamo eiro referenduma rīkošanu, izmantojot pilsoņu likumdošanas iniciatīvas tiesības, pagaidām neesam daudz dzirdējuši medijos – organizatoriem vispirms jāsaņem CVK vērtējums, un tikai tad, ja tas būs pozitīvs, organizatori aicinās plašāku Latvijas pilsoņu kopu atbalstīt savu ideju.
CVK ir lūgusi vairākas valsts institūcijas, kā arī universitātes sniegt savus atzinumus par ierosināto likumprojektu, un tie sniedz vairākus interesantus secinājumus:
1.Nepastāv domstarpības par to, ka Latvijai ir pienākums pievienoties eiro, „veikt darbības, kas saistītas ar eiro ieviešanu” un, ka, ieviešot eiro, Latvija pilda savas starptautiskās saistības. Eiro ieviešanas pienākumu Latvijas pilsoņi atbalstīja, sakot „jā” dalībai Eiropas Savienībā, kuras mērķis kopš 1992.gada (Māstrihtas līguma) ir bijis dibināt ekonomisku un monetāru savienību, kas paredz arī izveidot vienotu valūtu. Tātad, tautas nobalsošanas jautājums nevarētu būt par eiro ieviešanu Latvijā, jo uz šo jautājumu mēs jau 2003.gadā esam atbildējuši apstiprinoši.
2.Vairums atzinumu norāda uz likumprojekta neatbilstību, jo Satversme neļauj nodot tautas nobalsošanai jautājumus, kas skar līgumus ar ārvalstīm (Satversmes 73.pants) – Latvijas starptautiskās saistības, šo saistību izpildi, līguma darbības apturēšanu vai pārtraukšanu. Tāpēc minētā likumprojekta trūkums ir fakts, ka tas runā nevis par eiro ieviešanas termiņiem, bet arī par pašu ieviešanu, ko Latvija jau ir apņēmusies izdarīt. Līdz ar to likumprojekts ir pretrunā Latvijas starptautiskajām saistībām.
3.No tā varētu izrietēt secinājums, ka likumprojekts, kas ļautu pilsoņiem noteikt eiro ieviešanas termiņu (nevis vēlreiz spriest par ieviešanas pienākumu), būtu atbalstāms un referendumu varētu rīkot. Tiesībsarga biroja atzinumā teikts, ka „attiecībā uz eiro ieviešanas termiņu tautas nobalsošanai šķēršļi nav saskatāmi”. Taču RSU un Turības atzinumi norāda, kāpēc Latvijas pilsoņu viedokli par eiro ieviešanas termiņu nevarētu iegūt ar konkrētā likumprojekta palīdzību – tāpēc, ka likumprojekts ir divu jautājumu rasols: tas ietver gan tautas tiesības piedalīties lemšanā par eiro ieviešanas termiņu, gan jau noteikt konkrētu eiro ieviešanas termiņu. Tos vajadzētu sadalīt divos atsevišķos ierosinājumos – vienā būtu jāpanāk tautas tiesības lemt par eiro ieviešanas termiņu, un tikai tad lemt par konkrētu datumu. Pretējā gadījumā no vienas puses tautai tiek piešķirtas papildus tiesības, kuras tajā pat laikā arī tiek ierobežotas – nebūs iespējas lemt par eiro ieviešanas termiņu pirms 2021.gada 1.janvāra (kā rosināts šajā likumprojektā). Taču pat, ja tie būtu divi likumprojekti (viens par tautas tiesībām lemt par eiro ieviešanas datumu, otrs – par noteiktu eiro ieviešanas datumu), šobrīd Satversme nedod tautai tiesības izteikt viedokli par šādiem jautājumiem, izmantojot tautas likumdošanas iniciatīvas tiesības. Lai šādas tiesības iegūtu, būtu jāgroza Satversme. Citējot Saeimas Juridiskā biroja viedokli „likumprojektā paredzētā tautas nobalsošana par euro ieviešanu ir jauns veids, kādā pilsoņi varētu īstenot savu gribu. Jauna tautas nobalsošanas veida ieviešana ir Satversmes grozīšanas jautājums, par kuru Saeimai vai Latvijas pilsoņu kopumam jālemj kā konstitucionālajam likumdevējam. Likumprojekta autori attiecīgu tautas nobalsošanu paredzējuši ieviest ar likumu, taču šāds jautājums nevar tikt izlemts ar likumu”.
4.Veidu, kā Latvija izdara izvēli pievienoties eiro (vai vaicā viedokli tautas nobalsošanā vai nē) starptautiskās saistības neregulē: tas ir mūsu mājas darbs jeb politisks lēmums. Taču Latvijai nav tiesību noteikt „mehānisku eiro neieviešanas datumu”, līdz kuram Latvija eiro negatavojas ieviest. Ārlietu ministrija argumentē, ka tas būtu pretrunā ar eiro ieviešanas procedūru, kas noteikta ES pamatlīgumā (Līgums par ES darbību 140.panta 2.punkts). Proti, Padome (balstoties uz Komisijas priekšlikuma, pēc konsultācijām ar Eiropas Parlamentu un pārrunām Eiropadomē) var nolemt atcelt izņēmuma statusu kādas valsts dalības noteikumiem Ekonomikas un monetārajā savienībā (lasīt – atļauju pagaidām neieviest eiro), kad dalībvalsts izpilda eiro ieviešanas kritērijus. Tas saistīts ar līgumā teikto, ka dalībvalstu gatavību ieviest eiro var vērtēt vai nu pēc konkrētu dalībvalstu oficiāla lūguma, vai ne retāk kā reizi divos gados. Tātad, teorētiski ir iespējama situācija, ka kādā no šīm regulārajām (ne retāk kā reizi 2 gados) pārbaudēm Latvija tiek atzīta par gatavu pievienoties eiro zonai, un Padome nosaka datumu, kad eiro ir jāievieš. Tāpēc likumprojekts, kas nosaka datumu, pirms kura eiro Latvijā noteikti nav ieviešams, ir pretrunā ar Latvijas saistībām un šo ES pamatlīgumā iekļauto Eiro pievienošanās procedūru.
5.Secinājums, kas sakrīt gan ar vairākos atzinumos minēto, gan manu agrāko argumentāciju ir sekojošs: šobrīd (negrozot Satversmi) referendums par eiro ieviešanas atlikšanu „teorētiski” iespējams tikai, ja to pieprasa 50 Saeimas deputāti, argumentējot, ka budžeta disciplīna, koordinācija un uzraudzība, palīdzības sniegšana eiro zonas valstīm un citi eiro zonas valstu pienākumi ir būtiskas izmaiņas Latvijas dalības ES noteikumos. Tātad, bumba ir Saeimas opozīcijas rokās. Tā kā šobrīd Saskaņas Centram un Zaļo Zemnieku Savienībai Saeimā ir 44 balsis, tad eiro atbalstītāji Latvijā var gulēt mierīgi, ja vien koalīcijas rindās neatradīsies 6 deputāti ar valdības nospraustajam mērķim neatbilstošu nostāju.
Politisks lēmums
LU atzinumā minēts Zviedrijas piemērs, kas parāda, ka dalībvalsts var „mērķtiecīgi izvēlēties nepildīt” Māstrihtas kritērijus un „tādējādi uz nenoteiktu laiku atlikt eiro ieviešanu”. Tāpēc virzība uz Eiro ieviešanu ir dalībvalsts politisks lēmums.
Citu jauno dalībvalstu piemēri rāda – labvēlīgs lēmums par eiro ieviešanu Padomē pieņemts jūlijā, un kā eiro ieviešanas datums nolikts nākamā gada 1.janvāris, lai izmantotu mierīgāko svētku laiku mierīgākai pārejai no vienas valūtas uz otru. Arī Latvijas valdība izvēlējusies līdzīgu taktiku. Tā plāno 2013.gada pavasarī iesniegt oficiālo lūgumu vērtēt Latvijas gatavību ieviest eiro un, ja seko pozitīvs lēmums 2013.gada vasarā, eiro ieviest, sākot ar 2014.gada 1.janvāri. Tātad, Latvijas valdība var izvēlēties neiesniegt prasību vērtēt eiro ieviešanas gatavību tagad, tādējādi atliekot eiro ieviešanu uz vēlāku laiku. Taču lēmums eiro ieviešanas iespējas vērtēt tagad ir saistīts ar trim apsvērumiem:
1.Vēlētāju atbalsts. Šis mērķis bija un ir iekļauts koalīcijas partiju priekšvēlēšanu programmās, kuras vairums vēlētāju ir atbalstījuši 2011.gada vēlēšanās.
2.Valdības darba ilguma politiskās loģika. 2014.gada rudenī vēlēšanās darba devējs (Latvijas pilsoņi) var „pasūtīt” citu valdību un citu politiku, tāpēc eiro ieviešanas datums ir jānoliek pirms iespējamās (ierastajā kārtībā vēlēšanu rezultātā radītās) valdības maiņas.
3.Jūtīgāko eiro ieviešanas gatavības „analīžu” kritērijs – inflācija. Tas neļauj valdībai veidot tādu eiro ieviešanas scenāriju, kas paredzētu mums visiem vairāk laika sagatavoties pēc pozitīva Padomes lēmuma, piemēram, rosināt eiro ieviešanu 2014.gada vasarā – ir iespēja, ka, ekonomikai arvien vairāk atlabstot, inflācija palielinās un Latvija eiro ieviešanas kritērijus vairs neizpilda.
____________________________________________________________
Likumprojekts “Par tautas līdzdalību Eiro ieviešanas termiņa izlemšanā”