Foto: A. Jansons
Latvijas sabiedrības uzskati par palīdzību citām valstīm ir pretrunīgi: tā tiek atbalstīta, bet samērā izplatītas ir bažas, ka tādējādi tiek atņemti līdzekļi, kas vajadzīgi pašiem. Lielāks atbalsts ir īslaicīgai palīdzībai ārkārtas situācijās, nevis attīstības sadarbībai.
Pēdējo gadu izmaiņas Latvijas ārpolitikas īstenošanā ir būtiski veicinājušas Latvijas iesaistīšanos pasaules mēroga notikumos, diskusijās un problēmu risināšanā, kas saistītas ar valstu ilgtspējīgu attīstību un nabadzības mazināšanu tuvākajos reģionos.
Jau 2005.gadā Latvijas valdība piešķīra finansējumu attīstības sadarbības politikas īstenošanai, ir uzsākti vairāki palīdzības projekti Moldovā un Gruzijā.
Viens no svarīgākajiem aspektiem veiksmīgas attīstības sadarbības īstenošanā ir Latvijas sabiedrības atbalsts un aktīva līdzdalība. 2005.gada decembrī tika veikts sabiedriskās domas pētījums, lai novērtētu, kā pusotra gada laikā (2004.gada vasarā tika veikts pirmais sabiedriskās domas pētījums) ir mainījusies cilvēku attieksme pret to, ka Latvija aizvien aktīvāk iesaistās palīdzības sniegšanā mazāk attīstītajām valstīm.
Kopumā jā, bet kāpēc mēs?
Raksturojot pētījuma tendences, jāsecina, ka sabiedrības attieksme pret palīdzības sniegšanu citām valstīm nav būtiski mainījusies. Tiesa, vairākos aspektos šogad vērojama nedaudz labvēlīgāka attieksme pret Latvijas iesaistīšanos globālu problēmu risināšanā, tai skaitā nabadzības mazināšanu tuvākajos reģionos.
Latvijas sabiedrība kopumā atbalsta solidaritātes principu – 2005.gadā, tāpat kā 2004.gadā, vairāk nekā 4/5 iedzīvotāju uzskata, ka bagātām valstīm ir jāsniedz palīdzība trūcīgākām un mazāk attīstītām valstīm. Tajā pašā laikā, domājot par Latvijas līdzdalību šajā procesā, sabiedrības attieksme ir atturīgāka – aptuveni 2/5 piekrīt, ka Latvijai būtu jāsniedz palīdzība trūcīgākām un mazāk attīstītām valstīm. Jāatzīmē gan, ka 2004.gadā palīdzības sniegšanu atbalstīja 38%, bet 2005.gadā – 43% iedzīvotāju.
Interesanti, ka iedzīvotāju attieksme ir labvēlīgāka, kad par palīdzību runā jau konkrētāk, – 76% atbalstījuši humānās palīdzības sniegšanu, bet 65% labvēlīgi vērtējuši arī to, ka Latvija realizē attīstības sadarbību (2004.gadā šos palīdzības veidus atbalstīja attiecīgi 73% un 67% iedzīvotāju).
Paši iesaistīties palīdzības sniegšanā trūcīgākām valstīm iedzīvotāji nav īsti gatavi: 2005.gadā 37% atzina gatavību ziedot naudu šādam mērķim.
Cik savtīgi vai nesavtīgi esam?
Lai gan Latvija ir starp 50 pasaules attīstītākajām valstīm (2003.gadā pēc ANO tautas attīstības indeksa Latvija ieņēma 48.vietu[1] starp 177 valstīm), analizējot iemeslus samērā atturīgajai attieksmei pret iespēju, ka Latvija sniedz palīdzību mazāk attīstītām valstīm, jāsecina, ka, pēc aptaujāto domām, valstī nav atrisinātas problēmas, kas saistītas ar tās iedzīvotāju labklājību, un tā nav gatava sniegt palīdzību citiem: 2/3 no tiem, kuri iebilst pret palīdzēšanu trūcīgākām un mazāk attīstītām valstīm, norādīja, ka Latvija pati ir nabadzīga valsts. Vēl 30% norādīja, ka, pirmām kārtām, būtu jānodrošina savas valsts iedzīvotāji, un 10% atzīmēja, ka Latvijai pašai vēl ir nepieciešama palīdzība.
Argumenti par labu palīdzības sniegšanai galvenokārt saistīti ar ētiskiem apsvērumiem (tos minēja 28% no iedzīvotājiem, kuri atbalsta palīdzības sniegšanu), gandrīz tikpat bieži (22%) tika norādīts, ka Latvija ir ieinteresēta sniegt palīdzību, jo tai pašai var ievajadzēties palīdzību, bet 17% atbildēja, ka Latvija pati ir saņēmusi šādu palīdzību.
Jāuzsver, ka 71% no visiem aptaujas dalībniekiem starp trim galvenajiem argumentiem, kāpēc būtu jāpalīdz citām valstīm, ir minējuši palīdzību ārkārtas situācijās. Visretāk iedzīvotāji ir atbalstījuši argumentus, kas saistīti ar iespēju gūt labumu no šādas rīcības: 16% uzskata, ka viens no galvenajiem argumentiem, lai sniegtu palīdzību, ir pozitīva Latvijas tēla veidošana, 10% norādīja, ka var palīdzēt, ja tas “dod labumu arī pašiem”, bet 7% par vienu no būtiskākajiem argumentiem ir atzinuši valsts politisko mērķu sasniegšanu.
Lai gan tiek runāts par draudiem, ko problēmas vienā valstī rada citām valstīm, mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka “problēmas trūcīgākās un mazāk attīstītās valstīs ietekmē arī cilvēku dzīvi Latvijā” – 2004.gadā šādam apgalvojumam piekrita 48%, 2005.gadā – 44%.
Kam un kā palīdzēsim?
Pētījuma ietvaros tika analizēta arī vēlamā politika – kam būtu jāpalīdz un kāda veida palīdzība ir vēlama?
Novērtējot, kurai no valstu grupām – bijušajām PSRS valstīm (Gruzijai, Moldovai u.c.), Balkānu valstīm (Maķedonijai, Albānijai, Serbijai, Melnkalnei u.c.) vai Āfrikas valstīm (Somālijai, Angolai u.c.) – iedzīvotāji visvairāk atbalstītu palīdzības sniegšanu, salīdzinoši biežāk tika minētas bijušās PSRS valstis: tās atzīmēja 29% aptaujāto. Jāpiebilst, ka šai valstu grupai Latvija arī sniedz attīstības palīdzību. Āfrikas valstis minēja 17%, bet 10% atbildēja, ka visvairāk atbalstītu palīdzības sniegšanu Balkānu valstīm. Jāatzīmē, ka gandrīz 2/5 iedzīvotājiem bija grūti pateikt, kuru no valstu grupām viņi izvēlētos.
Izvērtējot dažādus palīdzības sniegšanas veidus, vairāk nekā puse aptaujāto par vienu no efektīvākajiem veidiem ir atzinuši daudzpusējo palīdzību – 54% atbalsta naudas došanu starptautiskām organizācijām (piemēram, UNICEF, Sarkanais Krusts). Samērā bieži par vienu no efektīvākajiem ir atzīts jau šobrīd praktizētais palīdzības veids – Latvijas reformu pieredzes nodošana (ekspertu konsultācijas) (43%), bet tikai 17% iedzīvotāju par vienu no efektīvākajiem veidiem ir atzinuši naudas došanu Latvijas organizācijām un uzņēmumiem, lai tie īstenotu palīdzības projektus trūcīgās valstīs. Jāpiebilst gan, ka vēl retāk par efektīviem palīdzības sniegšanas veidiem uzskatīti naudas došana trūcīgo valstu vietējām organizācijām un uzņēmumiem (9%) vai trūcīgo valstu valdībām (5%).
Pētījuma rezultāti liecina, ka sabiedrības uzskati par palīdzību citām valstīm ir pretrunīgi: no vienas puses palīdzības sniegšana tiek atbalstīta – tā atzīta par morālu žestu, no otras puses samērā izplatītas ir bažas, ka, palīdzot citiem, tiek atņemti līdzekļi pašiem, jo liela daļa iedzīvotāju Latviju uztver nevis kā valsti, kas var palīdzēt, bet gan kā tādu, kurai pašai vēl ir vajadzīga palīdzība.
Latvijas sabiedrība vairāk atbalsta īslaicīgu palīdzību ārkārtas situācijās, nevis ilglaicīgu procesu, kas palīdzētu nodrošināt attīstību šajās valstīs.
Iedzīvotāji par palīdzības sniegšanu citām valstīm nedomā kā par rīcību, no kuras valsts var iegūt labumu, spodrinot savu tēlu ārzemēs, īstenojot politiskos mērķus vai vienkārši atbalstot Latvijas uzņēmējus un nevalstiskās organizācijas, kuras varētu strādāt, īstenot projektus šajās valstīs.
__________________
[1] http://hdr.undp.org/reports/global/2005/pdf/HDR05_HDI.pdf
Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta “Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru” ietvaros