Raksts

Negodīga spēle


Datums:
27. februāris, 2007


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: Puknuta Puntina

Latvijas žurnālistikas problēmas vislabāk var atrisināt tikai un vienīgi paši žurnālisti, sanākot kopā un vienojoties, kas profesijā ir pieņemams un kas nav.

Meklējot jaunu raidījuma vadītāju Latvijas Televīzijas raidījumam De facto, atklājās, ka viena no pretendentēm Iveta Elksne papildus savai žurnālistes karjerai sniegusi sabiedrisko attiecību konsultācijas. Atsaucoties uz neoficiāliem avotiem, prese rakstīja, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc De facto komanda atteicās strādāt kopā ar Elksni.[ 1 ] Žurnāliste, kuras uzdevums ir uzdot kritiskus jautājumus auditorijas vārdā, mācījusi amatpersonām, kā labāk atbildēt uz šādiem grūtiem jautājumiem. Mediju treniņi ir sabiedrisko attiecību pakalpojums un nevis, kā to Elksne presē nosaukusi, „tikai lekcijas par žurnālistiku”.[ 2 ] Nebūtu nekas iebilstams, ja Elksne būtu pielikusi punktu savai žurnālistes karjerai, tomēr vienlaicīga darbošanās abās profesijās ir pretrunā ar žurnālista profesionālās ētikas pamatprincipiem.

Iedragā uzticamību

Tomēr sēdēšana uz diviem krēsliem Latvijas mediju vidē nav tikai un vienīgi ekskluzīvs Ivetas Elksnes gadījums. Neoficiāli mediju un sabiedrisko attiecību profesionāļi atklāj vairāku savu kolēģu vārdus, kuri vienlaikus strādā žurnālistikā un sniedz sabiedrisko attiecību pakalpojumus. Un nav svarīgi, vai žurnālists konsultē amatpersonas intervijas mākslā vai sava klienta vārdā raksta preses relīzes. Tās jebkurā gadījumā ir sabiedriskās attiecības. Pirms diviem gadiem Nacionālā radio un televīzijas padome meklēja jaunu Latvijas Radio ģenerāldirektoru, pieteicās vairāki kandidāti, viņu vidū arī kāds no radio darbiniekiem, kurš, kā toreiz rakstīja laikraksts Diena, izcēlās, paziņojot, ka apvieno žurnālista un sabiedrisko attiecību konsultanta darbu, kas izraisījis kolēģu jautājumu, vai viņš saprot atšķirību starp abām nodarbēm, uz ko ģenerāldirektora amata kandidāts lepni sacījis: “Sabiedriskajās attiecībās strādā tie, kuru prasmi žurnālistikā kāds ir novērtējis”.[ 3 ]

Žurnālistikas un sabiedrisko attiecību mērķi un instrumenti ir atšķirīgi, tomēr abas profesijas vajadzētu vienot kopējām vērtībām, kas balstītas atbildīgā žurnālistikas un sabiedrisko attiecību praksē. Darbošanās vienlaikus abās profesijās ir negodīga spēle un tā ne tikai kropļo profesionālo vidi, bet arī apdraud sabiedrības tiesības saņemt ciktāl tas ir iespējams patiesu realitātes atainojumu. Viena darba devēja intereses var konfliktēt ar otra darba devēja interesēm un publika nekad nebūs droša, pret kuru darba devēju indivīds ir lojāls šoreiz. Ja arī interešu konflikts paliks tikai šķietams, vienmēr pastāvēs risks, ka, vienlaikus cenšoties spēlēt žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, robežas starp profesionālajām lomām var pārlieku saplūst. Un tā tiek iedragāta uzticamība mediju videi kopumā.

Ko darīt? Domāju, ka mediju organizācijām būtu skaidrāk jāiestājas pret šādu praksi. Īpaši Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai, kas pretendē uz sabiedrisko mediju statusu, būtu jāizrāda lielāka interese par kvalitatīvu žurnālistikas praksi. Šajā gadījumā to var izdarīt pavisam vienkārši, pārtraucot darba attiecības ar žurnālistu, kurš vienlaikus sniedz sabiedrisko attiecību pakalpojums. Maz ticams, ka žurnālisti/sabiedrisko attiecību speciālisti ir tik profesionāli unikāli, lai leģitimizētu darbošanos abās profesijās. Tomēr tā nav tikai žurnālistikas problēma. Viena cilvēka darbošanos divās nometnes pusēs pieļauj gan viena, gan otra darba vieta.

Vāja pašregulācija

Un tas nav tikai žurnālistu darba devēju, bet arī pašu žurnālistu jautājums. Latvijas žurnālistiem šajos gados joprojām nav izdevies panākt vienotu izpratni par žurnālistikas profesionālajiem uzdevumiem. Kā iepriekš norādījuši mediju pētnieki Sergejs Kruks un Ilze Šulmane, “televīzijai, radio un presei trūkst pašregulācijas mehānismu, kuru izveidi kavē konsensa trūkums par žurnālistu lomu un funkcijām demokrātiskā sabiedrībā un profesijas standartiem”.[ 4 ] Uz vājo Latvijas žurnālistikas pašregulāciju norāda arī pētījuma “Baltijas mediju pasaule” autori.[ 5 ] Lielā mērā Latvijas mediju tirgus sīvās konkurences vadīti žurnālisti līdz šim ir lamājuši un apsūdzējuši cits citu, tomēr šī pašrefleksija nav spējusi žurnālistus apvienot, lai ne tikai aizstāvētu savas intereses, bet arī vienotos par kopējām vērtībām un kontrolētu žurnālistikas saturu atbilstoši šīm vērtībām. Žurnālistu savienība līdz šim nav spējusi ieņemt autoritatīvas profesionālās organizācijas statusu. Arī visi pārējie līdzšinējie žurnālistu pašorganizēšanās mēģinājumi ir bijuši nesekmīgi. Ētikas kodeksa, kuru pieņemtu visa profesionālā vide, joprojām nav.

Atrisināt ieilgušās Latvijas žurnālistikas identitātes problēmas nav viegls uzdevums. Tomēr būtu muļķīgi domāt, ka profesionālo vidi varētu sakārtot kāds no malas. Žurnālistu pasivitāte pirms vairākiem gadiem jau noveda pie valdības centieniem žurnālistu vietā noteikt mediju darbības ētiskos principus.[ 6 ]Žurnālistikas problēmas vislabāk var atrisināt tikai un vienīgi paši žurnālisti, sanākot kopā un vienojoties, kas profesijā ir pieņemams un kas nav. Nav obligāti jāveido jauna organizācija vai jāraksta jauns ētikas kodekss. Žurnālistu savienība ir starptautiski atzīta, tai vajadzētu tikai piedzīvot kvalitatīvas reformas, kas ļautu organizācijai ieņemt aktīvu lomu profesionālajās diskusijās. Arī ētikas kodekss jau ir, to vajag tikai pārstrādāt atbilstoši mūsdienu informācijas vides nosacījumiem. Un vismaz sākotnēji var iztikt arī bez institucionāla satvara, jo, lai sanāktu kopā un diskutētu, nav jādibina organizācija. Nav universālas receptes, kā pašiem labāk organizēties, tomēr domāju, ka vajadzētu sākt ar sarunām par kopējām vērtībām, kam vajadzētu spēt pacelt žurnālistu profesionālo diskursu pāri mediju privāto interešu diktētajām ķildām.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!