Diena, 15.04.2003.

Sūdzības par partiju tēriņu ierobežošanu ir nevietā

Delnas un Sorosa fonda—Latvija rīkotajā diskusijā par politisko reklāmu ierobežošanu šīs idejas aizstāvji pagājušonedēļ lielu uzmanību ierādīja tam, ka politiskā reklāma manipulē ar vēlētāju, tādā veidā ļaujot viņu oponentiem ērti uzmesties par informācijas brīvības aizstāvjiem un populistiski tērgāt par centieniem atgriezt Latviju komunisma laikos, kur reklāmu nebija vispār. Taču jautājums par apmaksātas politiskās reklāmas iegrožošanu nav izvirzīts tāpēc, ka reklāma traumētu vēlētāja psihi.

Problēmas būtība ir cita. 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā partijas apgrozīja ap 6,3 miljonus latu, par katra vēlētāja balsi izdodot nepilnus piecus latus — vairāk nekā jebkurā citā valstī Eiropā un ASV. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), lapojot šopavasar iesniegtās partiju finanšu deklarācijas, bija spiests atzīt, ka tajās ir haoss un «nevienam nav nekādas atbildības, izņemot KNAB».

Praktiski tas nozīmē, ka Latvijas politikā apgrozās neadekvāti milzīgas naudas summas, ar katrām vēlēšanām tās kļūst vēl apjomīgākas, bet mēs ne tās visas redzam, ne zinām, kas un par ko maksā. Parlamentā ir ievēlētas partijas, kuras, visticamāk, ir uzņēmušās publiski nezināmas saistības pret saviem sponsoriem. Tātad ir ļoti augsts risks, ka, pieņemot lēmumus, partiju pārstāvji balsos tā, kā labāk sponsoriem, nevis kā būtu labāk no valsts attīstības viedokļa. Un tie nav abstrakti pieņēmumi — Latvija uz citu fona izceļas ar augstu «valsts nozagšanas» (pirktu valdības un parlamenta lēmumu) līmeni, un pēdējo vēlēšanu kampaņas bilance atkal apliecināja, ka naudai Latvijas politikā ir pārmēru liela loma.

Pilnu “Dienas” raksta tekstu lasiet šeit.