Foto: Kevin Akers
Mūsdienās draudi un riski ir kļuvuši izkliedētāki, un daudzos gadījumos tos atbaidīt var izrādīties neiespējami.
NATO ir aizsācies darbs pie jaunās stratēģiskās koncepcijas izstrādes. Iepriekšējā tika pieņemta 1999. gada pavasarī Vašingtonā un vismaz daļēji ir uzskatāma par novecojušu, tāpēc tā būtu jānomaina ar jaunu dokumentu, kas būtu atbilstošāks pašreizējai drošības situācijai pasaulē. Īstās debates par jauno stratēģisko koncepciju sāksies tikai tad, kad amatā stāsies jaunais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, kurš 1. augustā aizstās līdzšinējo alianses vadītāju Jāpu de Hopu Shēferu, tomēr pamats tālākām diskusijām ir ielikts vēl pašreizējā ģenerālsekretāra laikā.
Patlaban starp alianses dalībvalstīm pastāv vienprātība divos būtiskos jautājumos. Pirmkārt, sarunas par jaunas stratēģiskās koncepcijas izstrādi ir nepieciešamas, jo ir jāizvērtē alianses loma starptautiskajā drošības arhitektūrā un jādefinē NATO tālākā attīstība. Otrkārt, pēc pēdējām divām paplašināšanās kārtām NATO dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz 28, tāpēc tiek meklēti sarunu formāti, kas ļautu par alianses nākotni spriest šaurākā lokā. 2009. gada pavasarī Strasbūras/Kēlas NATO galotņu sanāksmē tika pieņemts lēmums, ka tiks izveidota kvalificētu ekspertu grupa, kas ciešā sadarbībā ar alianses dalībvalstīm izstrādās ieteikumus jaunajai stratēģiskajai koncepcijai.[1] Sarunu procesa iznākums šobrīd vēl nav paredzams, jo pagaidām ir vērojami atšķirīgi viedokļi pat tādā it kā vienkāršā jautājumā kā teksta apjoms, tomēr maisam gals ir vaļā, un turpmākajos mēnešos ir gaidāmas karstas diskusijas par NATO lomu Eiropas, transatlantiskās telpas un pasaules drošībā.
Saistībā ar jauno stratēģisko koncepciju ir virkne jautājumu, kurus būtu vērts apspriest arī Latvijā, jo NATO ir uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem mūsu „daudz cietušās” valsts drošības stūrakmeņiem. No šāda viedokļa raugoties, var izvirzīt divus lielus jautājumu blokus. Pirmajā atrodas jautājumi par NATO funkcijām un lomu starptautiskajā drošības arhitektūrā — kur alianse var būt noderīga un ar ko tai labāk nenodarboties? Otrajā grupā atrodas jautājumi par Latvijas līdzdalību jaunās stratēģiskās koncepcijas izstrādē — kādas ir Latvijas intereses un cik lielas ir cerības tās veiksmīgi aizstāvēt? Abi jautājumi ir ļoti plaši, tāpēc turpmākajā raksta gaitā centīšos pieskarties tikai dažiem, manuprāt, būtiskiem NATO jaunās drošības koncepcijas aspektiem, kas varētu kalpot par pamatu tālākai diskusijai.
Vai būs jaunās robežas?
NATO ir aizsardzības alianse, un šīs funkcijas saglabāšana netiek apšaubīta. Kolektīvā aizsardzība ir NATO pamats, tomēr aukstā kara beigas lika dalībvalstīm pārdomāt alianses tālāko darbību, ieskaitot iespēju pārdefinēt NATO funkcijas, tāpēc ir nepieciešama atkārtota diskusija par alianses darbības ģeogrāfiskajām un funkcionālajām robežām. Abas diskusijas solās būt sarežģītas.
Ģeogrāfisko robežu diskusijai ir divi pamatelementi: paplašināšanās robežas un darbības robežas. NATO ir tikpat kā sasniegusi paplašināšanās robežu. Vēl dažu Balkānu valstu iestāšanās NATO šķiet iespējama, taču Ukrainas un Gruzijas dalība aliansē tuvākajā laikā nešķiet ticama. Par šo valstu iestāšanos NATO varēs atsākt runāt tad, kad situācija abās valstīs būs nostabilizējusies un kad mazināsies Krievijas pretestība. Reti kurš tic, ka tas varētu notikt tuvākajā nākotnē. Paplašināšanās jautājums ir ļoti pretrunīgs, jo, no vienas puses, ikvienai transatlantiskajai telpai piederošajai valstij ir iespējas pieteikties uz dalību NATO, ja vien valsts spēj izpildīt noteiktas prasības, taču, no otras puses, NATO paplašināšanās ir process, kura mērķis ir transatlantiskā reģiona drošības nostiprināšana. Ja paplašināšana nevairo drošību, tad tā zaudē jēgu.[2]
NATO darbības robežas ir sāpīgs jautājums, jo pašreizējā drošības situācija pasaulē spiež aliansi aizvien paplašināt savas darbības areālu. NATO veic savu nozīmīgāko misiju Afganistānā, tomēr tā ir ilgstoša un ļoti netipiska operācija. Noteikti nevajadzētu no Afganistānas gadījuma izdarīt secinājumu, ka nākotnē alianse ar to vien nodarbosies, ka skraidīs apkārt pa pasauli un palīdzēs sabrukušām valstīm. Papildus operācijai Afganistānā NATO ir bijusi iesaistīta Irākā, sniegusi palīdzību zemestrīcē cietušajiem Pakistānā un viesuļvētras Katrīna upuriem ASV. NATO ir palīdzējusi tvarstīt pirātus pie Somālijas krastiem un nogādāt karavīrus un ekipējumu uz Dārfūras reģionu Sudānā. Minētie piemēri liecina par NATO piedalīšanos dažādu problēmu risināšanā ārpus transatlantiskā reģiona robežām. Šobrīd NATO darbojas dažādās ģeostratēģiskajās telpās. Ir maz ticams, ka tuvākajā laikā varētu tikt definētas skaidras ģeogrāfiskās robežas NATO globālajai līdzdalībai, jo aliansei nav nepieciešamības apzināti ierobežot savas rīcības iespējas, tomēr pie šī jautājuma nāksies atgriezties atkal un atkal, lai izvērtētu pieejamo resursu atbilstību starptautiskās drošības situācijai un „sānsoļu” ietekmi uz alianses pamatfunkciju realizēšanu. Šajā kontekstā ir vērts atzīmēt pakāpenisku Arktiskā reģiona nonākšanu NATO redzeslokā.
Draudus apzināt grūtāk
Funkcionālo robežu jautājums ir vēl nozīmīgāks, jo pasaulē palielinās pieprasījums pēc NATO pakalpojumiem. No vienas puses, tas ir labi, jo palīdz attaisnot alianses pastāvēšanu, taču, no otras puses, NATO vajadzētu tikt skaidrībā, kuru jautājumu risināšanā tā var sniegt nozīmīgu ieguldījumu un kuros tai labāk neiesaistīties. 7. jūlijā Briselē abu ģenerālsekretāru — esošā un topošā — klātbūtnē tika aizsākta publiska diskusija par jauno stratēģisko koncepciju, un bija redzams, ka pieprasījums pēc drošības ir augsts. Gan dažādas ANO aģentūras, gan starptautiskās NVO, gan lielie enerģijas uzņēmumi ir ieinteresēti izmantot NATO pakalpojumus, jo bez drošības nav iespējama ne stabilitāte enerģijas tirgū, ne pārtikas nogādāšana uz trūkuma un dabas katastrofu skartajiem reģioniem. Nav šaubu, ka alianse ir ieinteresēta izveidot ciešākas attiecības ar dažādām starptautiskajām organizācijām un NVO, jo nākotnē NATO var nākties aizvien biežāk strādāt kopā ar tām. Tiesa gan, ir jāatceras, ka tas, kas ir derīgs visam, patiesībā nav derīgs nekam, tāpēc ir rūpīgi jāseko līdzi, lai NATO neuzņemtos pārāk daudz. Prioritāšu saraksta veidošana ir nepieciešama un neizbēgama.
Nākotnē mainīsies alianses mijiedarbība ar draudiem. Parasti aizsardzības alianses veido, lai atbaidītu ārēju militāru agresiju, un šo funkciju NATO ilgu laiku pildīja ļoti veiksmīgi. Tomēr mūsdienās draudi un riski ir kļuvuši izkliedētāki, un daudzos gadījumos tos atbaidīt var izrādīties neiespējami. Tam ir vismaz četri iemesli. Pirmkārt, vairums draudu un risku mūsdienās vairs nav saistīti ar tiešu militāru agresiju. Otrkārt, var būt gadījumi, kad agresora identificēšana nav iespējama vai prasa ilgāku laiku. Treškārt, aizvien grūtāk kļūst definēt to brīdi, kad apdraudējums kādai dalībvalstij ir traktējams kā piektā paragrāfa situācija. Minētajā paragrāfā runa ir tikai par bruņota uzbrukuma gadījumiem, tomēr mūsdienās ir vērojama tendence piekto paragrāfu traktēt nedaudz plašāk. Tā rezultātā pieaug neskaidrības par piektā paragrāfa piemērošanas nosacījumiem, un tā ir ļoti bīstama tendence. Ceturtkārt, atsevišķas grupas un indivīdi ir gatavi ziedot savu dzīvību, lai nodarītu kaitējumu NATO dalībvalstīm un to iedzīvotājiem. Teroristu atbaidīšana ir ļoti sarežģīta. Tas nozīmē, ka visus apdraudējumus novērst neizdosies un ka atbaidīšana reizēm nenostrādās. Nedrošā pasaulē upuri ir gandrīz nenovēršami, un politiķiem vajadzētu cilvēkus sagatavot nepatīkamiem pārsteigumiem, lai sabiedrība būtu elastīga un spētu ātri atgūties no sāpīgiem triecieniem.
Latvija vēlēsies stingrāko piekto paragrāfu
Gaidāmās stratēģiskās koncepcijas izstrāde būs pirmā reize, kad Latvija kā NATO dalībvalsts varēs piedalīties šādā procesā, tāpēc likumsakarīgs ir jautājums par Latvijas interesēm un iespējām tās aizstāvēt paplašinātā aliansē. Interešu formulēšana patlaban notiek visu dalībvalstu galvaspilsētās, un arī Latvijā ir aizsācies nopietns darbs pie savu interešu formulēšanas. Latvijas nozīmīgākās intereses ir saistītas ar alianses saliedētības saglabāšanu, militāro spēju nostiprināšanu, paplašināšanās procesa turpināšanu, plānošanas uzlabošanu un mehānismu izstrādi sadarbībai ar citiem aktieriem. Galvenokārt Latvijas intereses ir saistītas ar NATO atbaidīšanas spēju saglabāšanu mainīgajā starptautiskajā vidē.
Sarunas par jauno stratēģisko koncepciju būs smagas, tāpēc, lai kaut nedaudz raksturotu izaicinājumus, ar kuriem Latvijai būs jāsaskaras, es īsumā raksturošu jautājumu loku, kas varētu raisīties diskusijās par NATO „svēto govi” — Vašingtonas līguma piekto paragrāfu. Šis jautājums jau ir aktualizēts ne tikai pētnieciskā līmenī[3], bet arī vienā no līdz šim notikušajām augsta līmeņa diskusijām. Var prognozēt, ka tieši piektais paragrāfs būs viens no Latvijas uzsvariem, un tā nozīmi mēs vēlētos ne tikai saglabāt, bet pat palielināt. No Latvijas viedokļa raugoties, tas ir nepieciešams, lai nevienam nerastos šaubas par piektā paragrāfa nozīmi attiecībā uz NATO spējām atbaidīt un atvairīt ārējos apdraudējumus.
Tomēr šaubas pastāv, un diskusijas attīstīsies vismaz divos virzienos. Pirmkārt, tiem, kuri bieži piemin piekto paragrāfu, derētu to vēlreiz kārtīgi izlasīt,[4] jo tajā teikts, ka bruņota uzbrukuma gadījumā dalībvalstis sniegs palīdzību cietušajai valstij, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, lai atjaunotu drošību Ziemeļatlantijas reģionā. Bruņota spēka pielietošana nav un nevar būt automātiska alianses atbilde uz uzbrukumu kādai dalībvalstij. Varbūt aukstā kara laikā spēka pielietošana bruņota uzbrukuma gadījumā būtu gandrīz automātiska, taču mūsdienās tas tā nav. Piektā paragrāfa nozīme jaunajās dalībvalstīs ir pārvērtēta, jo patiesībā NATO nesniedz drošības garantijas. Uzbrukuma gadījumā NATO dalībvalstis izvēlas piemērotāko atbildi uz ārējo apdraudējumu, un tās nevar uzskatīt par drošības garantijām.
Otrkārt, NATO aizvien vairāk nākas domāt par netradicionālo draudu atbaidīšanu. Pēc 2007. gada pavasara kiberuzbrukumiem Igaunijai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība šādu uzbrukumu atvairīšanas spēju attīstīšanai. Savukārt Krievijas—Ukrainas „gāzes kari” liek domāt arī par iespējamo atbildes rīcību pēkšņa energoresursu piegāžu pārtraukuma gadījumā. Bez enerģijas modernā sabiedrība ātri var atgriezties akmens laikmetā, tāpēc piegāžu pārtraukums uzskatāms par nopietnu apdraudējumu. Ir skaidrs, ka NATO var sniegt būtisku ieguldījumu aizsardzībā pret netradicionālajiem draudiem, tomēr ir maz ticams, ka uz tiem tiks attiecināti piektā paragrāfa nosacījumi. Diskusijās par piektā paragrāfa attiecībām ar netradicionālajiem apdraudējumiem NATO vajadzēs meklēt līdzsvaru starp pārāk biklu signālu nosūtīšanu (kas varētu mazināt ticamību noteiktai alianses rīcībai apdraudējuma gadījumā) un pārāk spēcīgu paziņojumu (kas varētu mazināt saliedētību alianses iekšienē, jo daudzas valstis nevēlas saistīt piekto paragrāfu ar netradicionālajiem draudiem).
Minētais piemērs ar piekto paragrāfu ir tikai viens no iespējamajiem strīdus objektiem gaidāmajās diskusijās par NATO jauno stratēģisko koncepciju. Daži citi strīdīgie jautājumi ir attiecības ar Krieviju, kodolieroču nozīme alianses aizsardzības sistēmā, paplašināšanās, dokumenta apjoms un mērķauditorija un citi jautājumi. Mēs nezinām, ar ko nupat kā iesāktais process beigsies, tomēr stratēģiska diskusija par NATO lomu mūsdienu starptautiskajā sistēmā ir tieši tas, kas aliansei šobrīd ir vajadzīgs.
___________________
[1] Declaration on Allianse Security. Issued by the Heads of State and Government participating in the meeting of the North Atlantic Council in Strasbourg / Kehl. 04.04.2009. http://www.nato.int/cps/en/natolive/news_52838.htm?mode=pressrelease (Pēdējoreiz aplūkots 08.07.2009.)
[2] Runa šajā gadījumā ir nevis par iemesliem, kāpēc Krievija tik ļoti pretojas paplašināšanas tālākai norisei, bet gan par faktu, ka Krievija darīs visu iespējamo, lai paplašināšanās nenotiktu. 2008. gada augusta notikumi ir pastiprinājuši ticamību Krievijas asai atbildes reakcijai. Ja Krievija paaugstinās spēles likmes, tad NATO visticamāk piekāpsies, jo aliansē ir pietiekami daudz valstu, kuras nevēlas attiecību pasliktināšanos ar Krieviju.
[3] Kamp, K.H. The Way to NATO’s Strategic Concept. Research paper No. 46, NATO Defense College, 2009.
[4] Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.
Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā rezultātā ir veikti, nekavējoties jāziņo Drošības Padomei. Šie pasākumi jāpārtrauc, kad Drošības Padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisku mieru un drošību. NATO rokasgrāmata. Brisele, 2001. 546. lpp.