Raksts

Nāksies vienoties


Datums:
07. aprīlis, 2009


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: Amy Barker

Ekonomiskā krīze ir laiks, kad no politiskās dienaskārtības var pazust tādi jautājumi kā cilvēktiesības, pretdiskriminācijas politika un sabiedrības integrācija.

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš likvidēts Integrācijas sekretariāts un tā funkcijas pārņēmusi Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Tiesa, pārņemšana notikusi tikai formāli. Par to liecina kaut vai tas, ka joprojām Ministru kabinetā nav iesniegtas Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes, kuru izstrāde pērn izsauca politiķu un sabiedrisko organizāciju pretrunīgu attieksmi un kuru apstiprināšanu valdībā Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija (turpmāk – Bērnu ministrija) bija pasludinājusi par prioritāti.[1] Jau pēc diviem mēnešiem ministrijas vairs nebūs, jo valdošā koalīcija vienojusies to līdz 2009. gada 1. jūnijam reorganizēt, un sabiedrības integrācijas politika tiks sadrumstalota starp dažādām valsts iestādēm. Ir pamats aizdomām, ka sabiedrības integrācija no politiskās dienas kārtības klusām pazūd.

Funkcijas sadalīs

Kad 2008. gadā sākās runas par Integrācijas sekretariāta likvidāciju, pret to skaļi protestēja virkne nevalstisko organizāciju. Šobrīd, kad notiek Bērnu ministrijas funkciju pārdale, šīs organizācijas klusē. Iespējams, tāpēc, ka tām neveidojas saikne ar jauno integrācijas pārraugu un tās ir zaudējušas ticību savām spējām ietekmēt procesu. Arī ministrijas ierēdņi vairāk norūpējušies par to, kas turpmāk notiks ar bērnu un ģimenes politiku. Un tas ir saprotams, jo sabiedrības integrācija ministrijai tika uzspiesta ar politisku lēmumu.

Līdzīgi kā visas iepriekšējās valdības, arī Valda Dombrovska Ministru kabinets sola īstenot visaptverošu sabiedrības integrācijas politiku. Valdības deklarācija paredz „nodrošināt tādu politiku, kas veicinātu dažādu sociālo, etnisko, reliģisko un citu grupu iekļaušanos sabiedrībā; paaugstināt Latvijas pilsonības prestižu; mazināt informācijas telpu nošķirtību un veicināt latviešu valodas mērķtiecīgu nostiprināšanu visās sabiedrības dzīves jomās”.[2] Tomēr nav skaidrs, kas to darīs, kā tas tiks darīts un kādas būs integrācijas politikas prioritātes.

Visticamāk, pēc šī gada 1. jūnija mazākumtautību jautājums tiks nodots Kultūras ministrijai, līdz ar to minoritāšu līdzdalību kārtējo reizi ierobežojot līdz kultūras aktivitāšu atbalstīšanai. Kāda no integrācijas funkcijām varētu tikt Tieslietu ministrijai vai tās pakļautībā esošajām iestādēm, piemēram, Naturalizācijas pārvaldei, tādējādi pastiprinot maldīgo priekšstatu par integrāciju kā naturalizācijas procesa gala rezultātu. Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana tiktu deleģēta Valsts kancelejai, kas jau šobrīd koordinē nevalstisko organizāciju (NVO) un Ministru kabineta sadarbību. Bet Iekšlietu ministrija, iespējams, pārņems imigrantu un bēgļu integrāciju, ko tomēr labāk būtu uzticēt Labklājības ministrijai, nevis institūcijai, kas tiek saistīta ar represīviem mehānismiem. Daudz lielāku lomu sabiedrības integrācijas jautājumos būs pienācis laiks uzņemties arī pašvaldībām, kas līdz šim šajā jomā bijušas visai pasīvas. Kā liecina citu Eiropas valstu, piemēram, Dānijas un Zviedrijas, pieredze tieši pašvaldības var daudz efektīvāk īstenot integrācijas funkcijas, jo labāk apzinās savu iedzīvotāju specifiskās vajadzības un piemērotākos politikas īstenošanas mehānismus. Arī atbildīgo institūciju un sociālo partneru sadarbība vietējā līmenī īstenojama daudz veiksmīgāk.

Tuvredzība neattaisnojas

Iespējams minētais dalījums ir loģisks un pamatots, jo bijušā Integrācijas sekretariāta darbs vai drīzāk – bezdarbība nespēja attaisnot atsevišķas integrācijas institūcijas nepieciešamību. Lai arī sešu gadu laikā, kamēr sekretariāts darbojās, tapa virkne valsts programmu, to īstenošana nav bijusi pamanāma, līdz ar to arī palikusi neizvērtēta. Tomēr, pat ja integrācijas funkcijas tiek sadalītas starp vairākām ministrijām, politiskajā līmenī jābūt skaidri izstrādātai integrācijas stratēģijai. Mums jāspēj vienoties par to, kādu gribam redzēt Latvijas sabiedrību pēc pieciem, desmit un piecpadsmit gadiem. Lai to izdarītu, nav nepieciešams izstrādāt plašu un vispārīgu integrācijas programmu, paredzot pasākumus, kuri tāpat nekad netiks īstenoti naudas trūkuma vai kādu citu iemeslu dēļ. Pietiktu ar konceptuālu dokumentu, kurā precīzi nodefinēti integrācijas politikas mērķi un prioritātes, to īstenošanas mehānismu izvēli atstājot pašvaldību un sociālo partneru ziņā. Tas veicams, nodrošinot efektīvu funkciju deleģēšanu un resursu pieejamību caur Sabiedrības integrācijas fondu vai citām starptautisko finanšu instrumentu programmām.

Integrācija Latvijā vienmēr uztverta kā luksusa prece, kuru var atļauties tikai bagātas valstis, jo pilsoniskās sabiedrības attīstība un sabiedrības mazākuma grupu tiesību un interešu aizstāvība ir dārgs prieks, kas nedod ātrus rezultātus. Tieši tāpēc ekonomiskā krīze ir laiks, kad no politiskās dienaskārtības var pazust tādi jautājumi kā cilvēktiesības, pretdiskriminācijas politika un sabiedrības integrācija. Cik daudzus uztrauks tas, vai laikā, kad bezdarbnieku rindas papildina tūkstošiem cilvēku, valstī ir izstrādāta visaptveroša imigrantu integrācijas politika? Cik daudzi uzstās uz to, lai valsts atvēl pietiekamu finansējumu romu skolotāju palīgu vai mazākumtautību skolu atbalstam, ja budžeta samazinājums izglītībā liek iziet ielās tūkstošiem skolotāju, no kuriem daļai, iespējams, nākamgad nāksies zaudēt darbu? Cik daudziem būs svarīgi, lai tiktu ievērotas mazākumgrupu, piemēram, mazākumtautību, invalīdu, seksuālo minoritāšu vienlīdzīgas iespējas, ja sabiedrības vairākums šodien jūtas atstumts un neuzklausīts?

Tomēr krīze nevar kļūt par attaisnojumu politiskajai tuvredzībai. Tieši šādos apstākļos sabiedrībā populāras kļūst radikālo kustību paustās idejas. Tiek veidoti aizvien jauni interneta portāli, piemēram, nacionālisti.lv, un rīkotas akcijas, kuru mērķis ir „apzināt agresīvi noskaņotos kolonistus”[3]. Savukārt aktīvas kļūst Krievijas „tautiešu” atbalsta programmas, piemēram, fonds „Russkij Mir”, kas izveidots ar bijušā Krievijas prezidenta Vladimira Putina 2007. gada 21. jūnija rīkojumu. Šīs programmas it kā domātas krievu valodas, kultūras un izglītības popularizēšanai ārpus Krievijas teritorijas, taču aiz tām bieži vien slēpjas daudz plašāka Maskavas politiskā ideoloģija, kas saista aizvien vairāk mazākumtautību organizāciju arī pie mums Latvijā. Kā liecina pieejamā informācija, Krievijas „tautiešu” pasākumos iesaistījušās pat tās pašmāju organizācijas, kas vienmēr uzskatītas par politiski neitrālām, piemēram, Latvijas krievu kultūras biedrība.[4] Tāpēc viss patlaban notiekošais vēl un vēlreiz apliecina – kaut arī esam nonākuši situācijā, kad sabiedrības integrācijas politika būs sadrumstalota, valdībai būtu jāizrāda politiskā griba un jāapstiprina integrācijas stratēģija, tās īstenošanai nodrošinot atbilstošu nacionālo un starptautisko finansējumu.

________________________

[1] Mūrniece I., Integrācijas pamatnostādnes sola virzīt visdrīzākajā laikā, Latvijas Avīze (29.01.2009)

[2] Deklarācija par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību (2009. gada 11. marts), http://www.mk.gov.lv/lv/mk/darbibu-reglamentejosie-dokumenti/valdibasd/

[3] Latviešu nacionālistu kluba akcija „Apzināsim piekto kolonnu!” Akciju atbalsta arī citas nacionāli radikālās organizācijas, piemēram, „Visu Latvijai”

[4] Mūrniece I. Krievijas ideoloģijas tīklā, Latvijas Avīze (09.02.2009) http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=47076


Ja es būtu integrācijas ministrs

Kantoris izdzīvošanai

Maria Golubeva`s blog

Plastilīna iecietība

Spēlējot integrācijas teātri

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!