Māris Sprindžuks, konsultants, bijušais Nacionālā attīstības plāna izstrādes koordinators, sabiedriskā diskusijā "Jaunais ES fondu programmēšanas periods esošās pieredzes kontekstā" 2005. gada 7. decembrī (http://politika.lv/3018/).

Vispirms es vēlētos izteikt atzinību Finanšu ministrijai par lielo darbu, kas ir izdarīts. Šis ir mēģinājums valsts pārvaldē savstarpēji saistīt dažādus plānošanas dokumentus, proti, bija atsauces gan uz Lisabonas programmu, Latvijas attīstības plānu, kāds viņš šobrīd top, un citiem. To es vērtēju ļoti atzinīgi.

Tomēr es šobrīd redzu problēmu ar programmatiskā ietvara veidošanu. Jautājums ir – kas būs šis nacionālais ietvars, kurā parādīsies viss atbalsta programmu spektrs, kurš ir vajadzīgs nevis Briseles ērtībām, bet mums pašiem. Proti, tagad veidojas situācija, ka Finanšu ministrija izveido šo stratēģisko ietvara dokumentu, kurš reāli noklāj ļoti lielu daļu publisko finanšu. Netiek vienīgi skarti lauksaimniecības fondi, nacionālās programmas un valsts investīciju programmas. Bet šis nav ietvara formāts, jo runa ir tikai par ES fondiem.

Nacionālās attīstības plāns (NAP) kā dokuments pēc savas formas varētu veikt šo te ietvara funkciju un tāds viņš arī sākotnējā metodikā tika paredzēts. Bet no funkcionālās atbildības viedokļa tā ir Finanšu ministrijas atbildība. Šo formātu neviens cits nevar izstrādāt kā pati Finanšu ministrija. Reģionālā ministrija veic lielo darbu ar NAP, īpaši ar visiem partneriem – pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, zinātniekiem un tā tālāk. Bet es domāju, ka ministrijai šo darbu nemaz nevajadzētu darīt, tas vienalga iet atpakaļ uz Finanšu ministriju.

Otrs – ja mēs šogad uz septiņiem gadiem dalām nosacīti 60% no pieejamā finansējuma, kāpēc šobrīd nevarētu uzreiz sakārtot atlikušos 40%? Nevajadzētu būtu tā, ka mums ir tūkstots plānošanas dokumentu, kuri dzīvo pēc 2000., 2002. gada izpratnes un likumiem, kas bija spēkā tobrīd.

Brīdis, kad mainās Kopienas plānošanas periodi, mums ir jāizmanto, lai pārplānotu arī nacionālo procesu. Konkrēti, es uzskatu, ka ir lietas, ko valsts, ņemot vērā to, ka nāk Eiropas Savienības fondi, varētu nefinansēt no sava budžeta. Pie kam viņi ir daudz prasmīgāk programmēti un daudz prasmīgāk tiek vērtēti projekti. Tas noņemtu arī lielu daļu administratīvās slodzes no valsts pārvaldes. Tai pašā laikā veidojas nenosegti lauki vai robi, kuros, ja ir problēma, mēs radām specifisku instrumentu paši sev.

Tāpat ir jāizvērtē institucionālais spektrs no tā efektivitātes viedokļa. Vai visas struktūras, kas jau dala fondus, ir adekvāti noslogotas? Varbūt, ka viņas varētu darīt arī kaut ko vairāk, ņemot vērā, ka klientu loks ir līdzīgs.

Ļoti svarīgi, ka ES fondu plānošana saiet kopā ar valsts budžeta plānošanas darbu. Būtu pareizi šobrīd arī mainīt budžeta veidošanas metodiku un iestrādāt šīs saistības jau gadiem uz priekšu tur, kur tas ir iespējams. Un atkal šī ir Finanšu ministrijas atbildība, varbūt arī Valsts kancelejas, kas ir tīri ideoloģiski šo jautājumu pētījusi.

Manas uzrunas mērķis ir pateikt, ka to nevarēs darīt vēlāk. Ja to izdarīs šobrīd, tuvākajā pusgadā, tad šie dokumenti var tikt ļoti labi sasaistīti!