Foto: Foto no personīgā arhīva

Ja mums brauc ziņu cilvēki veidot sižetu, ir žurnālists un blakus ir operators pie stūres. Latvijas Televīzijai ir šoferis vēl klāt. Nē, nu, tas ir ērti, neapšaubāmi, bet tas ir viens piemērs par domāšanas veidu.

Intervija ar TV3 ģenerāldirektori Baibu Zūzenu.

TV3 līdz 15.decembrim oficiāli jāinformē Nacionālā radio un televīzijas padome – palikt vai aiziet no analogās apraides. Vai jūsu lēmums nav mainījies?

TV3 lēmums ir 2010.gadā turpināt apraidi analogā formātā. Informācija par lēmumu šodien tika nosūtīta Nacionālajai radio un televīzijas padomei.

Vai virszemes ciparu televīzijas ieviesējs Lattelecom TV3 ir licis saprast, ka tomēr varētu pārskatīt apraides tarifus, proti, samazināt?

Lattelecom nav atzinis, ka piedāvātie tarifi ir neadekvāti augsti un nav piedāvājis vai licis saprast, ka tarifi varētu tikt pārskatīti.

Jūs uzskatāt, ka pāreja no analogās apraides ir jāatliek. Uz cik ilgu laiku?

Ņemot vērā finansiālos un sociālo aspektu, pāreju uz virszemes ciparu apraidi nevajadzētu sasteigt. Pretēji citu valstu pieredzei, Latvijā no TV3 pieprasītā maksa par ciparu apraidi izrādījās lielāka par analogo. Pāreja uz ciparu virszemes televīziju ir sociāli sāpīga it īpaši lauku rajonos, kur vairāk par 200 tūkstošiem mājsaimniecību skatās analogo televīziju. Saskaņā ar Ministru Kabineta noteikumiem, pāreju uz ciparu virszemes televīziju plānots pabeigt līdz 2011.gada beigām, kas šķiet saprātīgs termiņš.

TV3 par analogo apraidi pašlaik maksā aptuveni 450 000 latu gadā, par ciparu apraidi no jums prasa par 200 000 vairāk. Jūs esat nosaukusi apraides tarifus par mežonīgi lieliem. Vai esat sapratuši, kāpēc jāmaksā vairāk?

Tas absolūti nav saprotami. Absolūti un nemaz, jo ir iespējas daudz efektīvāk apsaimniekot resursus, tāpēc nav skaidrs, kāpēc šī efektivizācija neies nekādas izmaksu optimizācijas. Un ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu, īpaši vēl jo vairāk daudz viņi ir pēc Valsts kontroles revīzijas ziņojuma, kur parādās vēl atšķirības no tā, kāda ir bijusi digitālās televīzijas ieviešanas koncepcija, kas tajā bija rakstīts un kāds ir tas konkursa rezultāts, ka parādās jauni spēlētāji. Koncepcijā bija pateikts, ka Latvijas valsts radio un televīzijas centrs ir tas, kas nodrošina visu infrastruktūru, šeit parādās vēl klāt Hannu uzņēmums. Un tas viss ir tik ļoti slepens, absolūti viss ap šo ir tik ļoti slepens, ka neviens nav gatavs paskaidrot, visi tikai saka – nesalīdziniet ar Lietuvu un Igauniju, tur viss ir pilnīgi savādāk. Tā ir tā atbilde ko mēs esam saņēmuši, mēs neesam saņēmuši skaidrojumu. Un otrs bubulis ir pieci gadi konkursa termiņš, bet kurš tad pieņēma lēmumu, uz pieciem gadiem rīkot konkursu, valsts.

Vai jūs uzskatāt, ka tarifi ir nepamatoti sadārdzināti, uzpūsti tik milzīgi?

Varam balstīties tikai uz Valsts kontroles revīzijas ziņojumu. Diemžēl tajā ir daudz aizslepenotas informācijas. Cena par TV3 rādīšanu salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm mums ir augstāka, un tas mums bija pārsteigums, kas rosināja aizdomas, ka ne viss ir kārtībā.

Nesen Raidorganizāciju asociācija, kura pārstāv arī TV3 un LNT intereses, paziņoja, ka Latvijas Televīzija un Latvijas Radio strādā nesaimnieciski. Vai jūs arī tā domājat?

Tas ir diezgan skaļš apgalvojums. Es neesmu redzējusi niansēs viņu finanšu pārskatu, peļņas zaudējumu aprēķinus, un tamlīdzīgi. Tā ir konfidenciāla informācija, tomēr dažas pazīmes liecina. Nu kaut vai tas pats, nupat svaigais Latvijas Radio gadījums, ka izrādās, ka gads tiks beigts ar plus 800 000 latiem, tajā pašā laikā pirms pāris mēnešiem tika pieprasīts papildus finansējums, jo mēs nespējam izdzīvot. Tad tas jautājums ir, kā pāris mēnešu laikā tā situācija var tik būtiski mainīties.

Viņi teiks, ka viņi ļoti prasmīgi saimnieko un tāpēc ietaupījums.

Nu tas ir ļoti labi, bet jebkurā normālā uzņēmumā finanses tiek plānotas uz priekšu ne tikai post factum konstatēts, ka mums ir zaudējumi vai mums ir peļņa. Es domāju, ka tas saimnieciskums vai nesaimnieciskums nav galvenais jautājums, domājot par sabiedriskajiem medijiem. Tas galvenais jautājums ir, cik skaidri ir spēles noteikumi. Ja ir sabiedriskais medijs, viņš saņem nacionālo pasūtījumu, valsts viņam maksā naudiņu, lai viņš pasūtījumu izveic. Skaidrs. Bet viņi piedalās arī reklāmas tirgū. Un tas to situāciju pamatīgi kropļo. Tas labi parādījās arī budžeta sastādīšanas gaitā. Latvijas Televīzija saka – mums nepietiek naudas, mums vajag papildus naudu. Saeima – jā, OK, lūdzu, ņemiet.

Nevajadzēja dot?

Nav stāsts, ka nevajadzēja dot. Atkal viņi saņem dotāciju, pie tam papildus dotāciju, un turpina piedalīties reklāmas tirgū. Pati valsts kropļo situāciju tirgū, jo pēc būtības Latvijas Televīzija saņem dotāciju, cik viņi prasa, un idejiski viņiem jau vienalga, cik viņiem lieli ir reklāmas ieņēmumi, jo viņiem tāpat taču neļaus nomirt, iedos to naudiņu.

Viņi teiks, ka dotācija ir maza un tāpēc jāpelna blakus, tas ir, jāpiedalās reklāmas tirgū.

Nu tas ir atkal cits jautājums, kā viņi to naudiņu tērē, cik saimnieciski, un cik šādā mazā valstī kāda mums ir ar to reklāmas tirgu, kas mums ir, un tik naudiņas, cik mums ir. Tad otrs jautājums ir, vai Latvijas Radio ir vajadzīgi četri vai pieci kanāli, vai Latvijas Televīzijai ir vajadzīgi divi kanāli, varbūt to var realizēt ar vienu kanālu, to programmu koncepciju veidot savādāk nekā tas šobrīd ir, bez dārgiem sporta notikumu pirkumiem, ar to domājot, piemēram, to pašu Kontinentālo hokeja līgu. Neviens nerunā par olimpiādi, tas ir cits jautājums pēc būtības. Pilnīgi visur pasaulē, nerunājot par šādām mikro valstīm, kāda ir Latvija, lielo, nevis nacionālo, bet sporta klubu pārraides tiek raidītas pat ne komercmedijos, bet sporta maksas kanālos. Latvijā tā situācija ir izveidojusies tāda, ka sabiedriskā televīzija finansē privāta sporta kluba spēles. Nu tas ir absurds.

Jūs teicāt – jautājums ir, kā viņi to naudu tērē. Ir aizdomas, ka tērē nepamatoti, nelietderīgi, neefektīvi?

Ziniet, biznesa uzņēmums uz to ieņēmumu izdevumu struktūru skatās pilnīgi savādāk. Mēs nopelnam tik, cik mēs nopelnam, un mēs ar šādu domu visu savu budžetēšanu veicam. Mēs tāpēc strādājam ļoti efektīvi. Kaut vai viens piemērs – ziņu cilvēki. Ja mums brauc ziņu cilvēki veidot sižetu, ir žurnālists un blakus ir operators pie stūres. Latvijas Televīzijai ir šoferis vēl klāt. Nē, nu, tas ir ērti, neapšaubāmi, bet tas ir viens piemērs par domāšanas veidu.

Tas, ka Latvijas Televīzija un Latvijas Radio ir pieraduši, ka vienmēr papildus naudu dabūs, rada to neefektīvo saimniekošanu?

Valstij ir pienākums cilvēkus nodrošināt ar informāciju, viņi nevar vienkārši aiztaisīt ciet sabiedriskos medijus. Tajā pašā laikā, komercmediji jau šobrīd pilda daļu no sabiedriskā pasūtījuma. Ņemam ziņas: TV3 ziņas, LNT ziņas, analītiskie raidījumi. Kaut vai reitingi arī liecina, ka šīs ziņas ir daudz patērētākas nekā sabiedriskā medija ziņas.

Jūs uzskatāt, ka jums tādēļ būtu tiesības pretendēt uz valsts pasūtījumu?

Kāpēc ne.

Nākamā gada Latvijas Televīzijas valsts dotācija ir septiņi miljoni latu. Tas ir daudz vai maz?

Mēs netērējam septiņus miljonus. Nu labi, mums varbūt ir cita proporcija pašu ražotajiem raidījumiem un pirktajai produkcijai, bet es esmu pārliecināta, ka no saimnieciskā viedokļa un arī no kvalitātes viedokļa viena komerctelevīzija šo naudu spētu apsaimniekot efektīvāk, kaut vai tā iemesla dēļ, ka mums tā domāšana ir cita, mēs nekad netērējam, domās vai darbos, vairāk nekā mums tās naudas ir pieejamas.

„Ļoti bieži pētījumos par auditoriju valda liekulība, jo tad, kad cilvēkiem uz ielas paprasa, kāds ir mīļākais žurnāls, kuru jūs lasāt, tad bieži procentuāli pārsvarā atbilde ir – Rīgas laiks, bet pēc tirgus un auditorijas pētījumiem, es izpētīju, vispirktākais un abonētākais žurnāls ir Privātā Dzīve,” Saeimas darba grupā sacīja Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Edgars Kots, skaidrojot Latvijas Televīzijas sliktos auditorijas skaitļus. Vai jūs tāpat domājat – sabiedriskajai televīzijai pēc definīcijas nevar būt labi reitingi?

Es tam nepiekrītu, kaut vai tā iemesla dēļ, ka mūsu kaimiņvalsts Igaunijas sabiedriskās televīzijas dati rāda, ka no reitingu viedokļa viņi ir ļoti spēcīgs medijs. Jau vairākus gadus atpakaļ pie viņiem vairāk netiek izvietota reklāma, un viņu kanāls ir patiešām kvalitatīvs un pilda šo valsts pasūtījumu, un viņu reitingi ir labi.

TV3 ir pārņēmusi divus populārus Latvijas Televīzijas projektus – pētniecisko raidījumu Nekā personīga (kādreizējā De facto komanda) un seriālu UgunsGrēks (pirms tam Neprāta cena). Tā ir stratēģija – kopēt sabiedrisko televīziju, atņemt to labāko, kas viņiem ir?

Ko nozīmē atņemt? Tu nevari aiziet un cilvēkam pateikt – tagad tu strādāsi pie mums, nāc pie mums. Tā ir tirgus situācija. De facto gadījumā bija tā, ka tā komanda nebija vairāk gatava un spējīga strādāt tajā rāmī, kuru viņiem iedeva Latvijas Televīzija. Ja pie mums atnāk profesionāļu komanda, izstāsta savu redzējumu, mēs atrodam sadarbības iespēju. Un līdzīgi arī ar seriāla komandu. Latvijas Televīzija paziņoja, ka viņi pārtrauc seriāla ražošanu.

Jums bija sajūta, ka Latvijas Televīzija cīnās, lai šie projektu paliktu pie viņiem?

Par De facto komandu drīzāk nē, par seriālu Kota kungs bija ļoti uzmetis lūpu un apvainojies, to varēja ļoti just arī publiskajā telpā.

Jūs redzat vēl kādu projektu, ko no Latvijas Televīzijas varētu dabūt pie sevis?

Šobrīd mums nav nekādas iestrādes, šobrīd tā tirgus situācija ir tāda, ka drīzāk ir jādomā par to, kā saglabāt pašreizējos apjomus, par kaut kādu pašmāju produktu apjomu būtisku palielināšanu mēs šobrīd šādos tirgus apstākļos nevaram domāt.

Nekā personīga ir dārgs projekts?

Salīdzinoši jā. Analītiskā žurnālistika nav lēta.

Jums par viņiem būs interese tik ilgi, kamēr būs labi auditorijas skaitļi?

Ja parādās reitingu lejupejoša tendence, tad mēs sanākam kopā – izrunājam, ka ir problēma, ko mēs varam darīt un kopīgi meklējam risinājumus. Protams, vienmēr var nonākt līdz situācijai, ka kaut kāds raidījums vienā brīdī dažādu iemeslu dēļ… Viss, nu nav viņa.

Politiķi sūdzas par Nekā personīga?

Jā, protams, ir bijušas arī tiesvedības par goda un cieņas aizskaršanu, un tamlīdzīgām lietām.

Bet politiķi jums zvana?

Ziniet, ir tāda jocīga lieta, ka tie politiķi diezgan labi zina, kā mūsu producenti strādā, ka ir neatkarīgā žurnālistika, ka nav tā, ka man piezvana un es eju pie ziņu redaktora un saku – vecīt, šitam te pa traku uzbrauci. Ir, protams, bijuši gadījumi, bet ļoti reti, kad politiķi ir gatavi skaidrot kaut ko, ko mēs būtu pārpratuši.

Vai Nekā personīga dēļ esat cietuši reklāmas tirgū , varbūt kāda reklāmdevēja intereses aizskartas?

Es domāju, ka mēs ciešam tādā ziņā, ka varbūt citas televīzijas saņem vairāk politiskās naudas uz vēlēšanām, jo mēs neesam tik ērts medijs varbūt kā citi. Tajā pašā laikā mūsu reitingi ir tādi, ka bez mums arī nevar.

Ko nozīmē politiskā nauda?

Saeimas vēlēšanas.

Tā ir politiskā reklāma?

Jā, politiskā reklāma.

Pie jums izvieto mazāk …

Nekā citur.

Tāpēc, ka jūs?

Tāpēc, ka mēs esam knābēji vai, teiksim, varbūt ne tik ērti, nezinu, nesarunājam. Es esmu dzirdējusi, teiksim, tā, ka citos medijos ir iespējas sarunāt kaut kādas lietas, ko pasaka tā vai šādi vai savādāk, kur mums varbūt tādā ziņā fleksibilitātes nav, un tas ir tas veids, kā mēs ciešam.

Laikraksta Diena īpašnieks, zviedru kompānija Bonnier šogad izlēma aiziet no Latvijas tirgus. TV3 arī ietilpst Skandināvijas mediju koncernā – MTG. Jūsu saimnieki nav apsprieduši iespēju aiziet no Latvijas tirgus, nu kaut vai daļēji – piemēram, slēgt kādu no mazajiem kanāliem?

Šobrīd mums nav pilnīgi nekādas informācijas par to, ka MTG varētu iziet no Latvijas vai Baltijas tirgus. Mēs savu biznesa struktūru izvērtējam katru gadu budžetējot, tagad, šajos ekonomiskajos apstākļos, mēs veicām vēl rūpīgāku un detalizētāku analīzi, bet šobrīd mums nav plānos būtiski mainīt biznesa struktūru Latvijā.

Kādu jūs rēķināt reklāmas ieņēmumu kritumu nākamajā gadā?

Pret šo gadu tie varētu būt aptuveni 10 procenti, ņemot vērā to, ka šī gada prognozētais tirgus kritums ir 50 procenti, tad tam virsū 10 procenti, tas ir tas.