"Lauka avīze", 29.01.2003.raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv

Saruna ar īpašu uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās NILU MUIŽNIEKU.

V. Krustiņš: — Jūs esat vairākkārt izteicies, ka viena no jūsu darba svarīgākajām sastāvdaļām būs dialogs. Pastāstiet, kā jūs šos dialogus esat iecerējis — kādas būs tēmas, kas būs dialogu dalībnieki, un ko jūs vēlaties ar tiem sasniegt?

— Man kā ministram būtu grūti visu iecerēto paveikt vienam, ir nepieciešama atbilstoša atbalsta struktūra. Ministram ir jāatbild par visu nozari, jāpiedalās Ministru kabineta sēdēs un jālemj par ļoti daudziem un dažādiem jautājumiem. Šobrīd man ir ļoti mazs štats, nav dienesta mašīnas, vēl nav atrastas telpas. Pagaidām es pats pildu arī preses sekretāra pienākumus. Protams, arī ministra personībai ir liela nozīme, taču ar to vien nepietiek.

Ja runā par dialogu, es to saredzu vairākos veidos, par vairākiem jautājumiem, ar vairākiem partneriem. Pirmkārt, ir plāns veidot tautību konsultatīvo padomi, kas pirmoreiz sanāks februāra vidū. Neesmu vēl apzvanījis visus iespējamos padomes locekļus un saņēmis viņu piekrišanu, tāpēc es negribētu nosaukt viņu vārdus. Taču tur būs gan latvieši, gan mazākumtautību pārstāvji, gan no Rīgas, gan no reģioniem. Es gribētu padarīt šo padomi par paraugmodeli, kā var iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanā. Proti, šī padome varētu sanākt regulāri reizi mēnesī un tajā tiktu apspriesti visi dokumenti, kas skar manas ministrijas darbu — dažādi likumprojekti, Ministru kabineta noteikumi, pirms tie tālāk iet uz valsts sekretāru sanāksmi. Padome rakstiski varētu noformulēt savus atzinumus un secinājumus un pievienot tos dokumentam. Tādā veidā sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā tiktu institucionalizēta un padarīta regulāra. Tā ir mana iecere. Viena no funkcijām, ko es pārņēmu no bijušā valsts reformu ministra Jāņa Krūmiņa sekretariāta, ir pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana. Tas izklausās diezgan miglaini, bet pamatdoma bija iesaistīt sabiedrību un dažādas nevalstiskās organizācijas valsts pārvaldē.

Īpaši svarīgs darbs būs sabiedrības informēšanas kampaņa par Eiropas Savienību. Arī tam jābūt dialogam, nedrīkst būt tikai klaja propaganda. Šajā kampaņā būtiska loma varētu būt nevalstiskajām organizācijām, tāpēc, manuprāt, tām jāatvēl daļa no kampaņai paredzētajiem līdzekļiem. Šo organizāciju nav nemaz tik daudz, bet tās labāk kā jebkurš ministrs varētu sabiedrībai izskaidrot ES plusus un mīnusus. Tā ir vēl viena dialoga forma.

Patiesībā tā ir daļa no pilsoniskās sabiedrības attīstības, jo mums ir tikai pāris gadu, lai sakārtotu šo jomu. Kas šobrīd notiek? Ārzemju donori, tajā skaitā Džordžs Soross, samazina savu finansējumu Latvijai. Mēs drīz būsim ES dalībvalsts, un mums nepienāktos ar izstieptu roku meklēt finansējumu organizācijām. Ja mēs neattīstīsim vietējos resursus, viss nevalstisko organizāciju sektors pēc trim četriem gadiem sabruks. Tās ir manas bažas.

Bez nevalstiskajām organizācijām partneri dialogā varētu būt masu mediji un pašvaldības.

— Protams, integrācija Eiropas Savienībā ir svarīga, taču jūsu ministrija tika veidota ar mērķi, kas ielikts pašā nosaukumā. Integrācija. Nupat Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs atkal “norūpējies”, ka Latvijā tik lēni notiekot naturalizācija, un solījis, ka Krievija varētu palīdzēt risināt šo jautājumu.

— Krievija varētu vienādot vīzu izmaksu pilsoņiem un nepilsoņiem, tad nepilsoņiem zustu viena no privilēģijām — lētā ceļošana uz Austrumiem. Tas būtu viens solis, ko Krievija varētu darīt. Man nesen bija tikšanās ar Krievijas vēstnieku Latvijā, un viņš runāja daudzas tās pašas lietas, ko Igors Ivanovs. Es viņam skaidroju mūsu pozīciju un arī pabrīnījos, ka Krievija nav pamanījusi, cik daudz šajā jomā pēdējā laikā ir mainījies uz labo pusi. Ir nodibināta jauna ministrija, tiek atvēlēti budžeta līdzekļi sabiedrības integrācijai, par ministru nav ielikts kāds ideologs, bet cilvēks, kas apliecinājis savu spēju šajā jomā jau deviņus gadus.

— Kāpēc jums vispār būtu jāskaidrojas un jātaisnojas? Latvijas likumi taču ir demokrātiski, katrs, kas vēlas, var tikt pie pilsonības. Krieviem ir trāpīga paruna — nelien svešā klosterī ar saviem likumiem.

— Krievijas vēlme, kā var saprast, ir panākt, lai Latvija groza likumus. Taču pilsonības un valodas likumi ir saskaņoti ar EDSO, Eiropas Padomi, Eiropas Savienību. Kopumā šie likumi atbilst starptautiskajiem standartiem, un es neredzu iemesla tos labot.

— Tad tas jums Krievijas vēstniekam būtu skaidri jāpasaka: neko te nelabos. Bet atgriezīsimies pie jūsu iecerētā dialoga. Ko tieši jūs darīsiet, lai veicinātu sabiedrības integrāciju?

— Es domāju, šai valdībai būtu jāturpina informēšana, jāatbalsta latviešu valodas mācīšana pilsonības kandidātiem. Valdība varētu raidīt signālu nepilsoņiem — ja viņi ir gatavi, var nolikt eksāmenus, un jūtas piederīgi Latvijai, lai naturalizējas. Latvijai viņi ir vajadzīgi. Es to esmu teicis vairākkārt, taču, manuprāt, tas ir ne tikai mans, bet visas valdības uzdevums. Līdz šim Valsts prezidente ir vienīgā augstā valsts amatpersona, kas uzrunājusi nepilsoņus šādā veidā.

Par nepilsoņiem kopumā. Es prognozēju, ka to skaits saglabāsies diezgan liels, arī ieejot Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka ar šiem nepilsoņiem būs jārunā un jāstāsta, kas viņus sagaida ES ietvaros. Es uzskatu par savu pienākumu viņus informēt, tāpēc mēs veidosim speciālu darba grupu, kas pētīs šo jautājumu.

J. Lorencs: — Vai Latvijas nepilsoņu statuss būtiski atšķirsies no to ārvalstnieku statusa, kas dzīvo ES valstīs?

— Es to pagaidām nezinu, mums tas vēl jāizpēta.

V. Krustiņš: — Kā var notikt sabiedrības integrācija, ja pret to atklāti darbojas vairākās krievu avīzēs kaut daži profesionāļi. Es nesaku — krievu presē, jo visus nevar likt “vienā maisā”. Kamēr krievu lasītāji tiks apstrādāti šādā veidā, nevar realizēt nekādu integrāciju.

— Pirmkārt, krievu prese ir ļoti dažāda. Sākot no “Biznes&Baltija” un beidzot ar “Panorama Latvii” un “Vesti segodņa”. Otrkārt, šīs avīzes gluži tāpat kā “Lauku Avīze” atspoguļo savu lasītāju noskaņojumu. Protams, tās arī pašas piedalās šā noskaņojuma veidošanā. Ko valdība var darīt šajā situācijā? Neko daudz. Prese ir viens dialoga partneris. Mums tagad ir viens projekts, kurā cenšamies savest kopā latviešu un krievu žurnālistus, lai viņi runā par savām profesionālajām lietām. Bet kopumā valsts presi nevar ietekmēt. Ko jūs teiktu, ja es mēģinātu ietekmēt jūsu avīzes saturu un aizliegtu kaut ko drukāt?

— Nav nekas jāaizliedz. Meliem jādod pretspars. Jūs esat nevis vienkāršs ierēdnis, bet publicists un speciālists savā jautājumā. Kāpēc jums neparādīt savu nostāju, publicēt rakstus?

— Man ir piedāvājums no krievu preses rakstīt, un es to arī darīšu. Man vienkārši līdz šim nav bijis laika. Es varu argumentēti aizstāvēt valdības pozīcijas un skaidrot tās politiku. Man bija interneta forums ar avīzes “Čas” lasītājiem, kur viens no jautātājiem prasīja, kāpēc Latvija viņam esot atņēmusi pilsonību. Es pajautāju pretī, kāda pilsonība viņam tika atņemta, vai Padomju Savienības? Latvijas pilsonība viņam nekad nav bijusi. Tas skaidri un gaiši jāpasaka.

Vēl viena lieta, ko valdība varētu darīt — paust savu nostāju pret ekstrēmistiem. Gan krievu, gan latviešu, jo viņi manā izpratnē kavē integrāciju. Ja kādā krievu avīzē parādītos naidu kurinoši raksti, to autoriem jāsaņem sods.

— Jūs droši vien pazīstat Vjačeslavu Altuhovu, kurš pārstāv organizāciju ar ļoti skanīgu nosaukumu — Krievu kopiena Latvijā. Vienā no viņa rakstiem bija lasāms, vai tad latviešus pēc labprātīgās iekļaušanās PSRS sastāvā spieda mācīties un likt eksāmenus latviešu valodā un padomju vēsturē. Vai ar šādiem vīriem arī jums būs dialogs?

— Tas izraisa nožēlu, ka cilvēki var tā domāt. Vai tiešām viņš uzskata, ka latvieši bija tik pašnāvnieciski un vēlējās labprātīgi iekļauties staļiniskajā Padomju Savienībā…

— Nav jau vērts rūpēties par to, ko viņš domā, un, lai domā, ko grib. Bet par to, ka šādi uzskati tiek sludināti tūkstošiem krievu lasītāju, gan jādomā jūsu ministrijai un dažām citām iestādēm. Tā ir darbošanās pret sabiedrības integrāciju.

— Ar cilvēkiem, kas klaji iestājas pret Latvijas neatkarību vai uztur padomju propagandas mītus, nav ko iesaistīties dialogā. Ir jāgādā par to, lai jaunā paaudze nesāktu sludināt šādas idejas. Ir viena doma, ko varētu apsvērt. Eiropā šobrīd valda vienprātība, ka tie, kas noliedz holokaustu pret ebrejiem, arī savā veidā kurina naidu. Es esmu bijis konferencēs un uzdevis jautājumu, vai tas attiecas tikai uz holokaustu vai arī uz cita veida genocīdu. Man apstiprināja, ka uz šo jautājumu tiešām var skatīties plašāk. Piemēram, Austrālijā ir ļoti daudz emigrantu no Kambodžas un ir ierosinātas krimināllietas pret tiem, kas noliedz Pola Pota režīma pastrādātās zvērības. Normāli būtu, ja tiktu sodīti arī tie, kas noliedz vai attaisno padomju deportācijas un genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem. Tas ir masu noziegums, un, ja to mēģina noliegt, tas var izraisīt lielu nesaticību sabiedrībā.

J. Lorencs: — Jūs kopā ar Borisu Cileviču tuvākajā laikā gatavojaties doties uz EDSO konferenci.

— Jā, tas būs ekspertu salidojums, ko rīko EDSO komisārs Rolfs Ekeuss. No viņa es arī saņēmu uzaicinājumu. Boriss Cilevičs tiek atzīts kā cilvēktiesību jomā zinīgs cilvēks. Es domāju, ka šī konference varētu būt ļoti interesanta, jo man ir aizdomas, ka EDSO iestājusies neliela identitātes krīze. Līdz šim EDSO pārsvarā ietekmēja Eiropas Savienības kandidātvalstis, jo ES bija atzinusi, ka tai nav attiecīgā mehānisma, lai izsekotu cilvēktiesību un mazākumtautību jautājumus. Tagad, kad mēs būsim ES, EDSO būs ļoti grūti ietekmēt Latvijas un citu jauno dalībvalstu politiku.

— Vai nav tā, ka arī EDSO līdz šim bija dubultstandarti — dažas valstis tika pētītas kā caur mikroskopu, citas ne?

— Es atzīstu, ka pastāv dubultstandarti. Ir lielas valstis un mazas valstis, taču, kad mēs būsim ES un NATO, arī mūs vairs tā nevarēs ietekmēt.

V. Krustiņš: — Es atgādināšu vienu jūsu ceļabiedra Borisa Cileviča izteikumu pirms Saeimas vēlēšanām: …šodien valdošās partijas aktīvi aicina nepilsoņus naturalizēties. Patiesībā tās labi saprot, ka masu naturalizācija tām ir politiska pašnāvība. Pat tikai tad, ja puse no pašreizējiem nepilsoņiem naturalizēsies, politiskā aina būs pavisam cita… Ko jūs par to teiksiet?

— Ar Cileviču ir jārunā. Viņš pārstāv diezgan daudzus Latvijas pilsoņus.

— Runāt var, bet viņš taču saka, lai jūs taisāt politisku pašnāvību. Vai netaisīsit?

— Latvijā nebūs nekādas masu naturalizācijas. Katra prognoze par naturalizācijas tempiem Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir bijusi pārāk optimistiska. Tas, ko saka Cilevičs, ir tikai viņa viedoklis.

Intervija notika 24. janvārī