Raksts

Mozaīka: esam par valsti, kurā cilvēks ir vērtība


Datums:
04. jūlijs, 2006


Autori

Rita Ruduša


Foto: I. Kundziņa© AFI

Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu un viņu draugu apvienība [i]Mozaīka[/i] uzskata, ka veselīga un stipra demokrātija var attīstīties tikai tad, ja katrs iedzīvotājs jūtas drošs par to, ka valsts viņa tiesības aizstāvēs.

Satversmes 89.pants ir vienkāršs nepaplašināts teikums, kas vēstī: “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.” Taču šodienas Latvijā daudzi no tiem, kas valsti pārstāv, ar saviem izteikumiem un darbībām šķiet pievienojam šim pantam palīgteikumu: “bet tikai tādā gadījumā, ja šis cilvēks ir heteroseksuāls”. Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu un viņu draugu apvienība Mozaīka uzskata, ka veselīga un stipra demokrātija var attīstīties tikai tad, ja katrs iedzīvotājs jūtas drošs par to, ka valsts viņa tiesības aizstāvēs. Bez nekādiem “bet”.

“Līdz pagājušā gada Praidam man šķita, ka dzīvoju drošā sabiedrībā, kurā cilvēki ir saprotoši un toleranti izturas arī pret tādām lietām, pret kurām viņiem varbūt ir iekšēji iebildumi,” saka psiholoģijas maģistre Jolanta Cihanoviča. Taču Praida laikā viņai kāds gājiena vērotājs iepūta sejā gāzi, bet kāds cits nosauca par kuci. “Es nesapratu, par ko.” Pūļa šokējošā agresivitāte un homoseksualitātei veltītie amatvīru publiskie izteikumi vairākos cilvēkos radīja identiskas sajūtas – šoku, sašutumu un apņemšanos panākt, lai valsts ievēro pašas sludinātos demokrātijas pamatprincipus.

Pieņemamā agresija

Jolantai pēc dalības gājienā nācās iziet terapijas kursu, lai pārvarētu posttraumatisko stresa sindromu. Taču šoku pēc notikumiem ap gājienu izjuta arī tie, kas Praidā nepiedalījās. Juriste Linda Freimane Praida laikā ar dzīvesbiedri bija Berlīnē (“Mēs nemaz nezinājām, ka Praids notiek, kas tomēr norāda uz organizācijas trūkumiem,” saka Linda), taču atgriežoties dzirdēja amatvīru replikas par gājienu un Saeimas deputātu debates par Satversmes grozījumiem, kuras, viņasprāt, bija vēl šokējošākas par pūļa agresiju. “Ir ļoti svarīgi, kādu piemēru rāda politiķi. Sabiedrība uztver signālus arī tad, ja politiķi nevis lamājas, bet klusē. Kad tika apspriesti Satversmes grozījumi [110.panta jauno redakciju: “valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti”], neviens, izņemot Ingrīdu Circeni, nepiecēlās un nepateica – nāciet taču pie veselā saprāta.”

Jolanta un Linda ir vienisprātis, ka gājiena vērotāju agresivitāte bija organizēta. Jolanta norāda, ka neorganizētu cilvēku grupa nenāktu protestēt ar vienādiem vairākos eksemplāros pavairotiem plakātiem. Savukārt Linda uzsver, ka par organizētu agresivitāti liek domāt tas, ka citās postsociālisma valstīs, kurās arī homofobija nav sveša, līdzīgi pasākumi norit daudz mierīgāk. “Piemēram, igauņiem Praids notiek gandrīz nemanot — cilvēku grupa noiet pa ielu un neviens pat aci nepamirkšķina. Kaut kas te nav kārtībā — es neticu, ka latvieši ir homofobiskāki par citiem,” saka Linda.

Jolanta norāda, ka agresija pret gejiem un lesbietēm Latvijā ir kļuvusi sabiedrībai pieņemama. “Paskatieties internetā — tur neiecietīgi komentāri par homoseksuāļiem būs pievienoti arī tādiem rakstiem, kuros nav ne vārda par šo kopienu.” Latvijā ir daudz problēmu un “uzkrātā frustrācija” ir kaut kur jāliek. “Homoseksuāļi ir tā lelle, kuru sit, izgāžot dusmas un neapmierinātību,” saka Jolanta.

Lindu pārsteidz, ka tie paši cilvēki, “kuri gāja ielās ar ziediem rokās un, dziedot dziesmas, izcīnīja neatkarību”, tagad ir gatavi sviest akmeni homoseksuālim vai piekaut melnādainu cilvēku. “Iecietības ziņā aina ir drūma,” konstatē Linda un piebilst, ka politiķi tikai pielej eļļu ugunij. “Viņi meklē savu platformu un saka to, ko, viņuprāt, cilvēki grib dzirdēt.” Latvijas īpatnība ir arī tā, ka vienā balsī ar politiķiem neiecietību pret homoseksuāļiem sludina kristīgās baznīcas.

Taču Linda ir pārliecināta — ja sabiedrības attieksme mainīsies, citāda kļūs arī publisko personu retorika.

Pērn septembrī, vairākas nedēļas pēc Praida, Lindas dzīvoklī sapulcējās 17 cilvēki, kuri vēlējās kaut ko darīt, lai šo attieksmi mainītu. Nedaudz vēlāk tapa Mozaīka — lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu un viņu draugu apvienība. Jolanta, Linda un vēl četri cilvēki kļuva par tās valdes locekļiem. Nepilna gada laikā organizācijas biedru skaits jau gandrīz trīskāršojies.

Palīdzēt “iznākt no skapja”

Mozaīkas tapšanas impulss bija Praids, taču organizācijas aktīvisti uzsver, ka gājiens ir nevis pašmērķis, bet gan tikai “viens no instrumentiem” pārmaiņu panākšanai. Mozaīka iecerējusi nākotnē izveidot īpašu darba grupu, kura nodarbosies tikai ar Praidu un ar to saistīto pasākumu organizēšanu, taču organizācijai ir arī citi darbības virzieni. Tā plāno veicināt geju un lesbiešu “redzamību”, sniegt atbalstu homoseksuāļiem un viņu ģimenēm, organizēt seminārus un sadarboties ar dažādu jomu profesionāļiem — psihologiem, skolotājiem, lai mazinātu homobofiju Latvijas sabiedrībā, kā arī strādāt ar likumdevējiem, lai panāktu to, ka Latvijas likumdošana atbilst demokrātiskas valsts statusam. Organizācijai jau izveidojusies sadarbība ar Valsts cilvēktiesību biroju un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu, ir bijušas tikšanās ar Saeimas deputātiem un Labklājības ministrijas amatpersonām.

Jolanta uzsver, ka ar homofobiju Latvijā sirgst arī paši homoseksuāļi. “Gandrīz katru dienu avīzes lasāmi kārtējie baznīcas vai politiķu paziņojumi, un homoseksuāļi tiek pakļauti traumai. Ja uz tevi katru dienu kliedz – “tu esi slims, tu esi nenormāls”, tad ir grūti saglabāt līdzsvaru un psiholoģisko veselību.” Mozaīkas aktīvisti saprot, ka sabiedrības attieksmes radīto baiļu dēļ “iznākšana no skapja” Latvijas apstākļos ir ļoti smags lēmums. Viens no veidiem, kā veicināt šo procesu, ir citu geju un lesbiešu piemērs.

Linda stāsta, ka kopā ar dzīvesbiedri Ivonnu Gerneri bija jau laikus gatavojusies tam, ka “kaut kādā brīdi piezvanīs Diena un lūgs interviju”. Tad, kad šāds telefona zvans patiešām atskanēja, ģimenē jau bija pieņemts lēmums intervijai piekrist. “Es nevaru kritizēt citus par nekā nedarīšanu, ja es nesniedzu interviju,” uzskata Linda. Pēc intervijas publicēšanas žurnālā Sestdiena Linda un Ivonna saņēmušas daudz atsauksmju — “zvanīja bijušie kolēģi, paziņas, arī pilnīgi sveši cilvēki un izteica atbalstu”. Linda saka, ka šī reakcija viņai apliecinājusi — sabiedrība ir nobriedusi pārmaiņām attieksmē pret homoseksuāļiem.

Linda atceras, ka Zviedrijā – valstī, kurā viņa uzauga, lielu lomu homoseksuāļu pašapziņas celšanā nospēlēja sabiedrībā pazīstamu cilvēku “iznākšana no skapja”. “Ja kāds no Latvijas slavenībām saņemtos un iznāktu, tam būtu liela nozīme,” uzskata Linda.

Taču tikpat svarīgi ir arī dot signālu kopienai, ka ir vieta, kur viņi var justies droši. “Ir tūkstošiem cilvēku, kas nevienai dzīvai dvēselei nav izstāstījuši,” saka Linda. Lai, piemēram, iedrošinātu mazpilsētā dzīvojošu piecpadsmitgadīgu jaunieti, kurš ir tikko sācis apzināties, ka atšķiras no vienaudžiem, ir būtiski piedāvāt viņam iespēju komunikācijai. Jolanta skaidro: “Mūsu uzdevums ir piedāvāt drošu interneta vidi un arī vietu, kur tikties. Lai nebūtu tā, lai vienīgā vieta, kur geji var komunicēt, ir naktsklubs.”

Mozaīkas neilgajā pastāvēšanas laikā vairāki cilvēki jau spēruši pirmo soli un spējuši atzīties organizācijas biedriem, ka ir homoseksuāli. Daži gājuši arī tālāk un izstāstījuši vecākiem un kolēģiem. “Man ir viens skaists stāsts — kāda meitene ļoti baidījās atzīties savam priekšniekam. Bet es viņas priekšnieku pazīstu un varēju viņai apliecināt, ka viss būs kārtībā. Meitene bija patiesi laimīga.” Mozaīkas aktīvisti uzsver, ka tikpat svarīgi, kā sniegt atbalstu pašai kopienai, ir nodibināt dialogu ar viņu piederīgajiem. “Arī mammai taču jāiznāk no skapja,” saka Linda, piebilstot, ka Mozaīka plāno veidot atbalsta grupas homoseksuāļu ģimenēm.

Atgādināt par atvērtību

Mozaīkas nosaukumā ietvertais apzīmējums “un viņu draugi” nav nejaušs — tas norāda, ka organizācija nav tikai geju un lesbiešu apvienība. Arī tās mērķi ir plašāki par konkrētas kopienas tiesību aizsardzību. “Piederība organizācijai nenozīmē homoseksualitāti. Tajā apvienojušies cilvēki, kuriem tuvas liberālās vērtības, kuriem ir nepieņemama nevērība pret cilvēku un mēģinājumi visus pielāgot kaut kādam vienam standartam,” uzsver Jolanta. Šis “standarts” sevi šķiet ieveram šādu pazīmju komplektu — balts un heteroseksuāls latviešu tautības kristietis. Tie, kas šādam standartam neatbilst, tiek aicināti uzturēties ārpus publiskās telpas. Taču vēsturiski vismaz Rīga, Lindas vārdiem, ir bijusi “atvērta, multikulturāla un bohēmiska”. Linda saka — mēs vēlamies par šo vēsturisko daudzveidīgumu atgādināt.

Mozaīka cer, ka šāgada Praidā, kurš plašas Draudzības dienu programmas ietvaros paredzēts 22.jūlijā, piedalīsies visdažādākie cilvēki un to skaits būs pietiekami liels, lai pretotos agresijai. Pasākumam tuvojoties, organizācija izplatījusi aicinājumu tajā piedalīties. Tas ir adresēts “Visiem, kas mīl.”

___________________________

Vairāk par “Mozaīkas” aktivitātēm var uzzināt organizācijas interneta mājas lapā www.mozaika.lv.

Šī publikācija tapusi Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programmas finansēta projekta ietvaros. Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu.

http://www.bapf.lv/” target=”_new”>Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma ir ASV Starptautiskās attīstības aģentūras un Atvērtās Sabiedrības institūta kopīgi finansēts fonds, kura mērķis ir nostiprināt nevalstisko organizāciju (NVO) profesionalitāti un ilgtspēju, veicināt iedzīvotāju līdzdalību un spējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus, kā arī sekmēt labdarības un dažādu vietēju NVO finansējuma avotu attīstību Latvijā. Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programmas darbību Latvijā administrē Sorosa fonds – Latvija.


AfroLat – nekas nav tikai balts un melns

Draudzības dienu/ Rīgas Praida 2006 programma

Iecietība pret seksuālajām minoritātēm: dimensijas un “temperatūra”

Mozaīka

Partiju viedokļi par seksuālo minoritāšu jautājumiem

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!