Piektdien piedalījos diskusijā par jauniešu dalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Auditorija – starptautiskas jauniešu nevalstiskās organizācijas “Jaunie Eiropas federālisti” līderi no dažādām ES valstīm. Runātāju vidū bija arī divi Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas.

Ironiski, ka pasākuma galvenais mērķis bija diskutēt, kā veicināt jauniešu līdzdalību 2009.gada vēlēšanās, bet ne viens no diviem deputātiem negrasoties tajās kandidēt. Viens pat negribējis kandidēt pagājušajās vēlēšanās, bet ļāvies partijas pierunāšanai. Tas, protams, varētu izskaidrot daļu no deputātu runām, tai skaitā, ka jauniešu līdzdalības veicināšanā partijas iegulda tikai tad, ja nav citur, kur naudu likt; vai, ka jauniešiem interesē nevis politika, bet bāri, televizors, izklaides un basketbols, un ka cilvēki ir noguruši un ka visiem ir tikai 24 stundas diennaktī. Un galu galā, nevar taču sagaidīt, ka politiķis ies uz bāriem tikties ar potenciālajiem (gados) jaunajiem vēlētājiem, jo vai tad politiķis ir klauns?

Par šo paziņojumu pareizību var diskutēt, taču manī tie izraisīja asu pretreakciju – uz viņu acīmredzamo motivācijas un ieinteresētības trūkumu. Visas atbildes par jauniešu līdzdalības zemajiem rādītājiem drīzāk atgādināja vainas nogrūšanu uz pašiem jauniešiem, jo pēc deputātu atbildēm bija skaidrs – ne jau politiķu piedāvājumā vai motivācijā esot problēma, bet gan jauniešos, kurus interesē izklaide, nevis politika. Viņu atbildēs nebija idejas, lai uzlabotu situāciju, bet gan – tāda ir dzīve, tur neko darīt.

Laikam nav arī brīnums, ka neviens no viņiem tā arī nepateica, kāpēc Eiropas Parlaments ir tik svarīgs un kāpēc ir tik svarīgi piedalīties EP vēlēšanās. Tad nu es mēģināju aizpildīt šo robu, uzsverot ābeču principus, kāpēc vispār ir jāseko līdz un jāpiedalās politikas veidošanā, kāda ir Eiropas Parlamenta loma ES, un kā Eiropas Parlaments kļūs vēl spēcīgāks, kad tiks ieviests Lisabonas līgums. Teicu arī, kā politiķi varētu padarīt priekšvēlēšanu kampaņas nākamgad jēgpilnas, piemēram, piedāvājot alternatīvus uzstādījumus par to, kā viņi veidotu ES enerģētikas politiku, migrācijas politiku vai attiecības ar Krieviju, kā cīnītos pret klimata izmaiņām, ko domā par ES paplašināšanos, kā vajadzētu risināt Lisabonas līguma ratifikācijas dilemmu vai, kā panākt Eiropas Parlamenta ēkas Strasbūrā slēgšanu (Lisabonas līgums dod EP tiesības iniciēt pamatlīgumu grozījumus, un tieši tur ir iekalts, ka 12 reizes gadā EP jābūt Strasbūrā!). Tā kā nopietnākās nacionālās politiskās partijas ir Eiropas politisko partiju sastāvā, tad nacionālās partijas varētu saviem vēlētājiem piedāvāt savas Eiropas politiskās partijas kopīgās nostājas, un to izpildīšana – protams, ja tiek iegūts pietiekams balsu skaits – arī būtu iespējama, nevis būtu tikai tukši solījumi, kā tas līdz šim ir bijis. Galu galā, Eiropas politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņā arī varētu pateikt, kas būtu viņu kandidāts uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu, jo kopš 2004.gada Eiropas Komisijas prezidenta kandidāts nāk no lielākās grupas Eiropas Parlamentā. Un tad – protams, ja tiek iegūts pietiekams balsu skaits EP vēlēšanās – Eiropas Komisijas prezidents kopā ar deputātiem EP varētu strādāt, lai ieviestu savas partijas priekšvēlēšanu solījumus.

Protams, es varu iedomāties vairākus iemeslus, kāpēc Eiropas Parlamenta deputāti bija tik neiedvesmoti. Viņi negrasās paši kandidēt. Bija piektdienas pēcpusdiena. Auditorijā nedominēja viņu vēlētāji (starptautiskie jaunieši). Nogurums… Bet man arī atvaļinājums nav bijis kopš pērnā gada sākuma, es arī nekandidēju vēlēšanās, es arī šajā auditorijā nemeklēju “balsis”. Tomēr auditorijas aplausi sekoja pēc visu citu runātāju (izņemot EP deputātu) atbildēm, un vairāki jaunieši pat atklāti vaicāja – kāpēc tad viņiem piedalīties vēlēšanās, ja pats klātesošais deputāts nav bijis ieinteresēts kandidēt?!