Raksts

Minoritāšu konvencija – glābiņš pret asimilāciju?


Datums:
18. februāris, 2003


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: G. Dieziņš © AFI

Minoritāšu pārstāvji vēlas, lai viņu tiesību aizsardzības konvencija tiktu ratificēta pirms referenduma par Latvijas iestāšanos ES, citādi krievu organizācijas varot sākt kampaņu pret ES, lai piespiestu valsti pārtraukt asimilācijas politiku.

Minoritāšu konvencijas saistība ar referendumu par dalību Eiropas savienībā, krievu valodas oficiālais statuss, 2004.gada izglītības reforma un, visbeidzot, diskusiju nepieciešamība starp valsti un mazākumtautībām – šādas izrādījās visnozīmīgākās tēmas līdz šim nebijušā mazākumtautību pārstāvju forumā, kas pulcēja lielu skaitu minoritāšu organizāciju “ierindas” biedru. Eiropas Padomes Informācijas centra un Naturalizācijas pārvaldes februāra sākumā rīkotais seminārs par minoritāšu aizsardzības konvenciju bija pirmais šāds pasākums plašam minoritāšu pārstāvju lokam, turklāt noritēja gan latviešu, gan krievu valodā[1].

Diskusijas laikā tika cerēts noskaidrot mazākumtautību attieksmi pret konvencijas ratifikāciju, un klātesošo pārstāvju viedoklis pārliecinoši izskanēja par konvencijas ratificēšanu tikai un vienīgi pilnā apjomā, neizdarot nekādas deklarācijas vai atrunas. Neapzinoties to, ka konvencija ir tikai “rāmis”, nevis norma, mazākumtautību organizācijas uztver katru atkāpšanos no konvencijas teksta kā nozīmīgu mazākumtautību tiesību ierobežojumu. Turklāt šīs organizācijas ir pārliecinātas, ka Saeimai jāratificē konvencija pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Tādejādi tiktu nodrošināts demokrātijas mehānisms un pierādīta valsts lojalitāte mazākumtautībām. Pretējā gadījumā seminārā izskanēja aicinājums uzsākt krievu organizāciju kampaņu pret Latvijas iestāšanos ES. Pēc mazākumtautību pārstāvju domām tā būtu pietiekami ietekmīga svira, kas piespiestu valsti beigt īstenot, viņuprāt, piespiedu asimilāciju. Tika skaidri pateikts, ka mazākumtautību pārstāvji ir par ES, bet, ja tas būs nepieciešams, viņi savu viedokli var mainīt.

Šie izteikumi ir ievērības cienīgi vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā liecina socioloģiskās aptaujas, nelatviešu atbalsts ES ir lielāks par latviešu atbalstu. No visiem Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem mazākumtautību pārstāvji veido aptuveni ceturto daļu. Otrkārt, aicinājumu izteica ietekmīgās Krievu sabiedrības Latvijā pārstāvis, un šī organizācija apvieno 11 krievu sabiedriskās organizācijas, turklāt aicinājumam pievienojās gandrīz visu seminārā pārstāvēto mazākumtautību organizāciju biedri.

Manuprāt, valstij nav jāsteidzas ratificēt konvencija, bet tai ir jāuzsāk ratifikācijas sagatavošanas priekšdarbi un plašs skaidrojošs darbs, tajā iesaistot mazākumtautību pārstāvjus. Arī Īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks ir atzinis, ka jautājums par to, vai konvenciju vajadzētu ratificēt pirms vai pēc referenduma, vēl nav izlemts. Uzskatu, ka konvencija vien neatrisinās asākos ar mazākumtautību tiesībām saistītos jautājumus, piemēram, krievu valodas izmantošanu saziņā ar pašvaldībām. Tās ratifikācija drīzāk ļaus izstrādāt valstij paškontroles mehānismu un zināmai Latvijas un ārvalstu sabiedrības daļai atņems iespēju pārmest Latvijai mazākumtautību tiesību neievērošanu.

Semināra laikā tika izteikts vēl kāds pretrunīgs aicinājums – krievu valodai Latvijā jātiek atzītai par otro valsts valodu, par ko liecinot arī paša semināra darba valoda. Līdz ar to iecere sarīkot semināru mazākumtautībām saprotamā valodā, iesaistot viņus diskusijā par aktuāliem jautājumiem, kļuva par krievvalodīgo organizācijām izdevīgu argumentu, lai pieprasītu divvalodību Latvijā. Aicinājums ieviest divas valsts valodas tika uztverts ar tik sakāpinātām emocijām, ka vienu brīdi šķita – zālē sēdošie tūlīt pat dosies uz Saeimu, lai īstenotu savu prasību. Vienīgais, kas atklāti iebilda pret divām valsts valodām, bija Latvijas Krievu mācību valodas skolu atbalsta asociācijas priekšsēdētājs Igors Pimenovs. Viņš sacīja, ka latviešiem valoda ir viens no galvenajiem neatkarības simboliem un valsts valodas statusa noteikšana krievu valodai tikai pasliktinātu mazākumtautību stāvokli, tāpēc kā alternatīvu Pimenovs piedāvāja izglītības saglabāšanu krievu valodā.

Zināms, ka mazākumtautību pārstāvji 2004. gada izglītības reformu uzskata par sākumu mērķtiecīgai krievvalodīgās izglītības sagrāvei. Semināra dalībnieki pilnībā atzina pamatskolas izglītības programmas atbilstību konvencijai, bet par neatbilstošu nosauca paredzēto vidējās izglītības reformu. Mazākumtautību organizācijas maldīgi uzskata, ka konvencija uzliek valstij par pienākumu nodrošināt vidējo izglītību dzimtajā valodā un tādējādi varētu kalpot kā glābiņš mazākumtautību izglītības pastāvēšanai Latvijā. Patiešām, konvencijas 12.panta 3.punkts nosaka: “Puses apņemas nacionālajām minoritātēm piederošām personām nodrošināt vienlīdzīgas iespējas iegūt visu līmeņu izglītību”. Taču ne šis pants, ne arī paskaidrojošais ziņojums neparedz valstij nodrošināt visa līmeņa izglītību tieši mazākumtautību valodās. Turklāt šo konvencijas pantu izpilde neuzliek pusēm nekādas finansiālas saistības un nedrīkst ietekmēt valsts valodas apguvi. Protams, mazākumtautībām ir svarīgi saglabāt savu identitāti, kultūru un valodu. Bet tikpat svarīgi tām ir nodrošināt iespēju ar latviešu valodas zināšanām iekļauties darba tirgū.

Mazākumtautību pārstāvji pauda uzskatu, ka Latvijā notiek piespiedu asimilācija un kultūras dialoga vietā tiek īstenota krievu kultūras iznīcināšana. Viņuprāt, ir pienācis pēdējais laiks valstij pētīt mazākumtautību kultūras vajadzības un beidzot ieviest kārtību haotiskajā valsts dotāciju sadalē mazākumtautību kultūrai. Turklāt, pret mazākumtautībām Latvijā tiekot īstenots klaji diskriminējošs režīms, lai veidotu monoetnisku valsti. Netika uzklausīti ne profesora Leo Dribina centieni skaidrot dažādus etnopolitiskus terminus, ne arī piezīme par to, ka Latvija ir demokrātiska nacionāla valsts, kurā visām tautām ir vienādas tiesības. Tas apliecināja, ka pirms šādu diskusiju rīkošanas ir nepieciešami skaidrojoši semināri par dažādu etnopolitisku terminu nozīmi. Citādi dialogs neveidojas, jo abas puses, izmantojot vienus un tos pašus terminus, ietver tajos radikāli pretēju informāciju.

Seminārs parādīja, ka mazākumtautību organizāciju pārstāvju vairumam nav izpratnes par konvencijas saturu un pat vēlēšanās tajā iedziļināties. Tā vietā tika pausti šovinistiski apgalvojumi, aicinot nevis uz sabiedrības saliedētību, bet gan šķelšanos. Vēl izskanēja viedoklis, ka valsts institūcijām vajadzētu izvairīties no šādu semināru organizēšanas, jo tajos tiek pausti valsts institūcijām nepatīkami uzskati. Manuprāt, šādus seminārus būtu nepieciešams rīkot pēc iespējas biežāk, lai izveidotu dialogu un pārvarētu pretrunas starp mazākumtautībām un valsti.
__________________________

[1] Seminārs “Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību un paskaidrojošais ziņojums” notika Rīgā, šā gada 7.februārī un tajā piedalījās 37 minoritāšu organizāciju pārstāvji, tajā skaitā no krievu, baltkrievu, ukraiņu, gruzīnu, tatāru, u.c minoritāšu biedrībām.


Viktors Avotiņš "Konvencija ar detonatoru", NRA, 30.11.2002

Dita Arāja "Konvencija mulsina prātus", Diena, 25.11.2002

Dita Arāja "Nesasteigs mazākumtautību konvenciju", Diena, 15.02.2003

Muižnieks sola dialogus

Seminārs “Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību un paskaidrojošais ziņojums”

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!