Raksts

Ministre – smaids, kas rotā valdību?


Datums:
10. janvāris, 2006


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: E. Rudzītis

Sievietes kļūšana par aizsardzības ministri nav rezultējusies mazāk klišejiskā politikas un dzimtes pasniegšanā medijos – politika joprojām parādās galvenokārt kā vīriešu sfēra, bet sieviete tajā kā pārpratums, kas vispirms jāuzlūko dzimtes kategorijās.

Kad Lindu Mūrnieci nominēja un apstiprināja aizsardzības ministra amatā, medijiem nederēja rutinētie amatpersonu reprezentācijas scenāriji, jo Mūrniece izjauc sociālo normu divkārši: piedalās politikā un vada aizsardzības jomu, tātad iesaistās nodarbēs, kas tradicionāli uzskatītas par vīriešu kompetences sfēru. Šajā rakstā meklēšu atbildi uz jautājumu, kādus priekšstatus par vīrieti un sievieti politikā nesa mediji, vēstot par viņas apstiprināšanu[ 1 ].

Sieviete kā pārpratums maskulīnajā politikā?

Mediji tāpat kā pārējie socializācijas aģenti, skola, ģimene un citi, piedāvā dažādas realitātes versijas, izceļot vai noklusējot kādus tās aspektus un sniedzot zināšanu modeļus, kas palīdz indivīdam iekļauties sarežģītajās sociālajās attiecībās. Pieaugot informācijas apjomam un samazinoties interpersonālajai saziņai, mediju teksti spēlē arvien nozīmīgāku lomu, veidojot mūsu priekšstatus par apkārtējo pasauli, tostarp, mūsu dzimtes identitāti.

Latvijas mediji politiku ir tradicionāli pozicionējuši kā vīriešu sfēru, kurā sieviete ir drīzāk izņēmums. Uz šo asimetriju norādījuši pētnieki: “Sieviete politikā joprojām netiek uztverta nopietni, bet gan kā sava veida papildinājums, palīgs vai eksotiska parādība.”[ 2 ] Mediju pētniece Inta Brikše skaidro: “Latvijas politiskajā kultūrā noteicošās ir maskulīnās kultūras tradīcijas. Vīriešu atrašanās politikā tiek uzskatīta par dabisku procesu, turpretim sievietes – par nejaušību vai pārpratumu, kam izskaidrojums jāmeklē ārpus interesēm par politiku (seksuālā pievilcība, kompensācijas meklējumi privātās dzīves neveiksmēm utt.).”[ 3 ]

Stereotipu atražošana vai maiņa?

Sekojot Saeimas balsojumam, mediji savos ziņojumos uzsvēra, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē aizsardzības ministriju vadīs sieviete. Mediju tekstos vispirms bija anonīma sieviete, kas kļuvusi par aizsardzības ministri, un tikai tad konkrētā politiķe Linda Mūrniece.

Piemēram, Latvijas televīzijas ziņu raidījums “Panorāma” 5. janvārī vēstīja: “Latvijas armija – sieviešu rokās. Saskaņā ar Satversmi mūsu bruņoto spēku virspavēlniece ir Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga, bet no šodienas arī aizsardzības ministra amatā pirmo reizi Latvijas vēsturē būs sieviete”. Līdzīgi tajā pašā vakarā ziņo arī Latvijas Neatkarīgās televīzijas un TV 3 ziņas.

Šādu notikuma pozicionēšanu, t.i. dzimtes uzsvēršanu, leģitimē notikuma pirmreizējums – ja kaut kas notiek pirmo reizi, tad tā ir ziņa. Šāds freims pats par sevi nedz pastiprina, nedz grauj dzimtes stereotipus, būtiskas ir mediju piešķirtās nozīmes. Mani vērojumi liecina, ka Latvijas mediji maz izmantojuši šo gadījumu, lai mazinātu stereotipiskos priekšstatus par vīriešu un sieviešu darbības un atbildības sfērām, bet drīzāk atražojuši tos.

Smaids, bērni, figūra – kas vēl?

Salīdzinoši maz ir rakstu par Lindas Mūrnieces politiskajiem uzskatiem, profesionālajiem sasniegumiem vai plānotajiem darbiem ministres amatā[ 4 ], tie galvenokārt parādās īsu ziņu formā, toties plaši atspoguļotas Saeimas debates par Lindu Mūrnieci, kā arī attiecības valdošajā koalīcijā.

Aplūkojot politiķes portretus presē, novēroju tieksmi viņu stereotipiski feminizēt, galvenokārt iztaujājot par privātās sfēras aspektiem, tā saucamajiem “vieglajiem” jautājumiem – personiskajām īpašībām, ģimeni, bērniem un vīru, kā arī izskatu. “Latvijas Avīze” 6.janvārī jau virsrakstā uzsver Lindas Mūrnieces izskata kvalitātes: “Mūrnieces smaids rotās valdību”, tādejādi pastiprinot stereotipisko sievietes kā emocionālas būtnes imidžu, pretstatot to konvencionālajai politiķa-vīrieša nopietnībai.[ 5 ] “Latvijas Avīzes” ziņojuma nozīmi noenkuro arī fotogrāfija – smaidoša politiķe, un paraksts: “Pat opozīcija teica, ka Linda Mūrniece ir viena no skaistākajām, gudrākajām un rīcībspējīgākajām deputātu korpusa pārstāvēm”.

“Vakara Ziņas” 31.decembrī savukārt jautā: “Pēc divu bērnu laišanas pasaulē Linda Mūrniece atguvusi figūru, regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm un ir atsaucīga pret žurnālistiem. Vai viņa būs stingra ministre?”. “Vakara ziņu” saturiskās preferences pamato tā tabloīda formāts, tomēr šādi laikraksts Lindas Mūrnieces sasniegumus privātajā sfērā pretstata profesionālajām kvalifikācijām, implicējot, ka šie kapitāli var nebūt savietojami.

Kaut laikrakstā “Diena” 5.janvārī publicētais politiķes portrets ieturēts korektā stilā, tomēr virsrakstā “Karavīrs Mūrniece” izvēlētais saliktenis, “kur vienai dzimtei raksturīgais elements neļauj viegli izveidot pretējā dzimuma nosaukumu”[ 6 ], vispirms apvelta Lindu Mūrnieci ar dzimti un tikai tad ar profesionālajām kvalifikācijām. Līdzīgi ar vārdiem spēlējas arī TV 3 ziņas, kas 5. janvāra šķietami neitrālo ziņu tekstu noenkuro ziņu virsrakstā “Kara vīrs un kara sieva”, tādejādi implicējot politiķes neatbilstību lingvistiskajai un arī sociālajai normai.

Savu kreativitāti lingvistiskajā jaunradē apliecina arī laikraksts “Telegraf” 28.decembra numurā, Lindai Mūrniecei piešķirot identifikāciju “aizsardzības lēdija”. Izmantojot šādas tekstuālās stratēģijas, avīze izceļ politiķes dzimtes identitāti, marginalizējot profesionālo statusu. Savukārt “Čas” virsrakstos marginalizē Lindu Mūrnieci, saucot viņu tikai vārdā: “Parādi komandēs Linda” (29.decembrī) un “Komandēs Linda!” (6.janvārī). Šāda identifikācija veido asociācijas ar privāto sfēru.

Klišejas paliek spēkā

Lindas Mūrnieces reprezentācijas atklāj arī mediju piedāvātās vīrišķības konstrukcijas. Lai arī mediji neapšauba Lindas Mūrnieces spējas vadīt aizsardzības ministriju, tomēr dominējošais naratīvs aizsardzības sfēru joprojām pozicionē kā vīriešu atbildības jomu. Uz to norāda politiķes apraksti, kas sakņojas konvencionālajā maskulinitātē. “Panorāma” ziņo: “Nedaudz vēlāk partijas biedri bija tie, kuri Mūrnieci uz jauno darba vietu pavadīja tā, ka visi pārliecinājās: arī aizsardzības ministrs dažkārt mēdz paraudāt”.

Saskaņā ar stereotipisko priekšstatu aizsardzība ir vīriešu lieta, bet tradicionālie rāmji izslēdz emocionālo vīrieti, tādējādi “Panorāma” aizsardzību klasificē kā vīriešu vidi. Labklājības vai kultūras ministres asaras, iespējams, radītu citas nozīmes vai paliktu bez uzmanības vispār.

Arī “Latvijas Avīze” 29. decembrī politiķes portretēšanai izvēlas virsrakstu “Nākamā ministre, kura trāpīgi šauj”, šādi meklēdami stereotipiskos vīrišķības apliecinājumus, kas tad ļauj kvalificēties aizsardzības ministra amatam. “Latvijas Avīze” maskulīno prasmi rīkoties ar ieroci tomēr tiecas feminizēt, konstruējot to tradicionālo dzimtes lomu kategorijās: “Taču ierocis vajadzīgs ne tikai šautuvei, bet arī drošības izjūtai, lai nepieciešamības gadījumā varētu aizsargāt sevi un ģimeni”.

Lindas Mūrnieces kļūšana par aizsardzības ministri nav sekmējusi diskusiju par dzimtes stereotipiem, dzimtes attiecībām politikā un dzimumu līdztiesību sabiedrībā kopumā. Par šādu mēģinājumu var uzskatīt vien laikraksta “Talsu vēstis” aptauju rubrikā “Divi uzskati” 30. decembrī. Laikraksts Stendes domes vadītājai un Talsu rajona padomes izpilddirektoram jautā: “Vai sieviete var būt Latvijas Republikas aizsardzības ministre?”. Provocējošā jautājuma izvēle būtu attaisnojusies, ja laikraksts viedokļus arī konfrontētu, nevis tos atstātu tikai izteikumu līmenī.

“Latvijas Avīze” 29. decembra numurā ir iekļāvusi informatīvu materiālu, kurā īsi norāda, ka pašlaik vairākās valstīs aizsardzības ministrijas vada sievietes, izsekojot arī vēsturiskajai attīstībai, tomēr plašāk šo tematu neizvērš. “Neatkarīgā” 29.decembrī īsi atreferē Saeimas deputātu Oskaru Kastēnu, kurš laikrakstam norāda, ka Eiropā īpašu rezonansi sievietes iecelšana ministra amatā neizraisīs, jo šeit amatpersonas dzimumam neesot nozīmes. Plašāks temata izklāsts trūkst arī šoreiz.

Savukārt “Čas” 6. janvārī ironiski paziņo: “Dāmas uzbrūk!”, īsi uzskaitot sievietes, kas ieņem vadošus politiskos amatus. Laikraksts konstatē: “Feministes var būt gandarītas – starp augstākajām amatpersonām Latvijā parādījusies vēl viena daiļā dzimuma pārstāve”, tādejādi sieviešu līdzdalību politikā pozicionējot estētikas kategorijās, bet dzimtes attiecības reducējot uz “sieviešu jautājumu”, izslēdzot sabiedrību kā ieguvēju.

Rezumējot, lai gan mediji plaši uzsvēruši, ka Linda Mūrniece ir pirmā aizsardzības ministre sieviete Latvijas vēsturē un nav apšaubījuši viņas spējas vadīt ministriju, tomēr nav spējuši atteikties no tradicionālajām dzimtes reprezentācijām politikā. Lindas Mūrnieces portretos dominē stereotipiskie “sieviešu” jautājumi – izskats, ģimene, personiskie raksturojumi, bet profesionālie un politiskie sasniegumi ir otršķirīgi.

Sievietes kļūšana par aizsardzības ministri nav rezultējusies mazāk stereotipizētā dzimtes identifikācijā, mediji drīzāk atražojuši klišejiskās dzimtes attiecības – politika joprojām tiek pozicionēta galvenokārt kā vīriešu sfēra, bet sieviete tajā kā pārpratums, kas vispirms un galvenokārt tiek uzlūkota dzimtes kategorijās.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!