Raksts

Milžu cīņas par LTV


Datums:
06. jūlijs, 2010


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: Shawn McClung

Vairāk par tukšo kasi LTV ir iegāzusi nespēja apjēgt sabiedriskā medija lomu pirmsvēlēšanu periodā. Ja politiskās vides uzraudzība tiešām būtu LTV prioritāte, naudas jautājums būtu otršķirīgs.

„Tās Milžu cīņas var arī būt, bet kopumā tās ir sevi izsmēlušas. Es domāju, ka ir bijis pietiekami laika — šie četri gadi —, lai politiķi pateiktu visu, kas viņi ir,” aģentūrai BNS 2.jūlijā atzinis Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas līderis Augusts Brigmanis, vaicāts, vai Latvijas Televīzijai (LTV) rudenī jārīko speciāli vēlēšanu raidījumi. Žetons Brigmanim par atklātu valodu! Viņš ir pateicis to, ko citi politiķi politkorekti noklusējuši.

LTV šefs Edgars Kots ļoti ātri mīkstināja paša iepriekš izteikto, ka pirms vēlēšanām LTV varētu boikotēt politiķus, jo LTV nepietiekot naudas priekšvēlēšanu diskusijām. Kotam, šķiet, kāds pačukstējis, ka tā politiķus neiebaidīsi. Tieši tāda LTV — neieinteresēta politiskās elites darbības uzraudzībā — ir tik ļoti ērta varai. LTV Milžu cīņu pašlikvidēšana vien izgaismo pēdējo gadu izsmalcināto LTV politisko sagbrābšanu.

Padoms politiķiem nav jāprasa

Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdis Ābrams Kleckins aicinājumā uz 6.jūlija apspriedi Saeimas frakcijām norāda, ka saruna būs par to, vai ir nepieciešamas partiju priekšvēlēšanu debates sabiedriskajā televīzijā un, ja ir nepieciešamas, tad kādā formā tās veidot.[1] Kleckins sarunā ar BNS 2.jūlijā gan ir piebildis, ka par formātu tomēr būtu jālemj LTV.

Tas ir ļoti labi, ka padome iesaista visu partiju politiķus, lai apspriestu principus, kā rīkojamas priekšvēlēšanu debates sabiedriskajā televīzijā. Britu nesenajās parlamenta vēlēšanās trīs telekompānijas — BBC un komerciālie ITV un Sky — un vadošie politiskie spēki vienojās pat par ļoti sīkām detaļām, kā organizējamas premjera amata kandidātu televīzijas debates, piemēram, nosakot pat to, ka, lai ietaupītu laiku debatēm, auditorija aicināta aplaudēt tikai raidījuma sākumā un beigās.

Šāda vienošanās starp medijiem un politiķiem par principiem ir pat nepieciešama, lai vēlāk izbēgtu no pārmetumiem par nevienādu attieksmi pret visiem politiskajiem spēkiem. Tomēr NRTP nav jāprasa padoms politiķiem, vai debates vispār ir rīkojamas. Īpaši jau tāpēc, ka LTV šādas debates iepriekš, pirms 8. un 9. Saeimas vēlēšanām, ir rīkojusi, vien šoreiz nolēmusi eksperimentēt. Tas ir sabiedriskās televīzijas pienākums — pirms vēlēšanām parūpēties par sabiedrības pienācīgu informētību.

Atkāpjas no nacionālā pasūtījuma

“Gatavojoties Saeimas vēlēšanām, pastiprināta uzmanība būs pievērsta politisko un ekonomisko procesu pētniecībai un analīzei, politisko partiju atbildībai, solījumiem un to izvērtējumam (publiskās debates, diskusijas, Latvija izvēlas u.c.),” teikts LTV 2010.gada nacionālajā pasūtījumā. LTV tagad ir atkāpusies no nacionālā pasūtījuma, kurā izvirzīts mērķis uzraudzīt politisko vidi, pirms vēlēšanām organizējot diskusiju raidījumus. Nacionālajā pasūtījumā ierakstītā „pastiprinātā uzmanība” de facto ir izrādījusies ļoti ikdienišķa — nekādas īpašas vēlēšanu diskusijas nav plānotas un par vēlēšanām LTV gatavojas runāt vien ikdienas raidījumos.

Nacionālais pasūtījums atkal ir palicis vien mazvērtīgs, deklaratīvs dokuments, jo LTV nav noskaņota to pildīt, bet NRTP — uzraudzīt tā izpildi.[2] NRTP tagad vienkārši būtu jāprasa, lai LTV pilda nacionālo pasūtījumu. Taču to, cik ieinteresēta NRTP ir nacionālā pasūtījuma izpildē pēc būtības, lieliski pērngada novembrī Saeimas sabiedrisko mediju darba grupā nodemonstrēja NRTP priekšsēža vietniece Dace Buceniece. Uz jautājumu, kā LTV tikusi galā ar nacionālo pasūtījumu, Buceniece lepni atbildēja: „Visas stundas ir izpildītas!” Tātad galvenais NRTP vērtēšanas kritērijs — „noraidītās” stundas, bet ne saturs[3]. Kvantifikācijās, t.i., raidstundās, NRTP argumentē arī šoreiz, apspriežot vēlēšanu raidījumus. NRTP uzsver, ka LTV ikdienas analītisko raidījumu ir vairāk nekā pirms iepriekšējām vēlēšanām, tāpēc nav nepieciešamības rīkot vel speciālas diskusijas.

To, ka sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitātes novērtējumā noteicošie ir kvantitatīvie rādītāji — raidīšanas daudzums, nevis kvalitatīvie kritēriji, kas parādītu tā atbilstību sabiedriskā medija darbības misijai, secinājusi arī Saeimas darba grupa savā gala ziņojumā.

LTV sniedz „palīdzīgu” roku Ēķim

LNT īpašnieks un kustības Par labu Latviju padomes priekšsēdētājs Andrejs Ēķis paziņojis, ka pirms vēlēšanām rīkos savas milžu cīņas.[4] LNT saimnieks ir sapratis, ka šādi raidījumi noder ne tikai savas politiskās pārliecības demonstrēšanai, bet nes arī biznesa veiksmi. Pētījumu kompānijas TNS Latvia apkopotie auditorijas skaitļi rāda, ka LNT politiskās diskusijas, lai arī pseido, spēj piesaistīt pietiekami plašu auditoriju.[5]

Privātie mediji var atļauties politiski pozicionēties, ja vien redakcionālā politika ir skaidri definēta un ziņu raidījumos tiek garantēta viedokļu daudzveidība, bet Ēķis nekautrējas izmantot sev piederošo mediju politiskajā cīņā. LNT īpašnieks nemaz neizliekas, ka nedēļu pirms oficiālās aģitācijas sākuma sarīkotā Tautas deklarācijas rakstīšana ir žurnālistika. Ēķis ir atzinis, ka 30 000 latu šim pasākumam iedevusi kustība Par labu Latviju, bet diskusiju vadītājs Haralds Burkovskis sevi ir nosaucis par „aktieri šovbiznesā”, nemaz nepretendējot uz žurnālista statusu.

LTV jādefinē principi

Paejot malā un vieglprātīgi izmetot miskastē pašu radīto, nu jau folklorizēto Milžu cīņu formātu, LTV izdarīs pakalpojumu Ēķim, ļaujot ēterā toni noteikt Ēķa viltus diskusijām. Tieši tādēļ ir ļoti būtiski, lai LTV liktu pretī alternatīvu — godīgas, vienlīdzīgas un neitrālas debates sabiedriskajā televīzijā. LTV loma nebeidzas ar likumā noteikto bezmaksas aģitācijas nodrošināšanu.

Tas, kas tiek sagaidīts no sabiedriskās televīzijas pirms vēlēšanām, ir skaidri definētos, godīgos spēles noteikumos balstīta, nepiekāpīga politiskā piedāvājuma izvērtēšana. Debašu uzdevums ir ne tikai nodrošināt viedokļu sadursmi, ļaujot pārbaudīt politiķu izmantotās argumentācijas kvalitāti, bet arī aizraujošā veidā radīt interesi par politiskajiem procesiem un motivēt cilvēkus piedalīties vēlēšanās.[6]

LTV mājas lapā jau sen bija jābūt pieejamam dokumentam, kurā LTV definē savus redakcionālās politikas principus pirms vēlēšanām. Nav definēti spēles noteikumi, kādā veidā tiks garantēta līdzvērtīga politisko spēku nokļūšana ēterā, kā tiks nodrošināta godīga visu politisko spēku reprezentācija, kā tiks aplūkota kampaņa, kāda būs reakcija uz pseidonotikumiem, kā tiks ziņoti socioloģisko aptauju rezultāti, u.t.t. Neko publiski par savu priekšvēlēšanu stratēģiju nav izklāstījis arī otrs sabiedriskais medijs Latvijas Radio[7].

Paskatīties un parunāties, nekas vairāk

LTV argumentē, ka īpašas Milžu cīņas var nerīkot, jo debates notiks jau esošajos raidījumos, kuru skaits šajā sezonā ir būtiski palielināts. Tomēr ikdienas raidījumu formāts (hronometrāža, struktūra) nav piemērots padziļinātai politiskajai diskusijai, kurā ar pienācīgu rūpību izvērtēt politisko spēku piedāvājumu, kā arī nodrošināt sabiedrības līdzdalību. Būtiski, lai diskusijas nebūtu vien formālas, vienvirziena uzstāšanās, bet gan patiesi neatlaidīga iztaujāšana un viedokļu cīņa, iesaistot auditorijas pārstāvjus. Turklāt vairāki esošie raidījumi, piemēram, Jauna nedēļa, 100.panta Preses klubs ir žurnālistiski nepārliecinoši. Tiem ir neskaidra koncepcija un vāja intervijas tehnika, tādēļ tie var nespēt nodrošināt žurnālistiski augstvērtīgu diskusiju.

LTV jūnija sākumā NRTP nosūtītā atskaite par priekšvēlēšanu raidījumiem rada šaubas, vai LTV ar šādu plānu nodrošinās sistemātisku, visaptverošu partiju piedāvājuma izvērtējumu un vienlīdzīgu politisko spēku nokļūšanu ēterā. Šis dokuments nepiedāvā LTV kopējo stratēģiju, jo katrs raidījums „dzīvo” savu dzīvi un vienotas koncepcijas nav. Tāpat minētais LTV dokuments nedefinē tematiskās prioritātes, vien plaši formulē, ka raidījumā apspriedīs „galvenos jautājumus” vai „svarīgos tematus”, neapraksta raidījuma dalībnieku atlases principus, tikai sola vēl izstrādāt „pamatotus nosacījumus”. Tāpat LTV ir ļoti skops piedāvājums, kā iesaistīt auditoriju — maz interaktivitātes elementu, trūkst sociālo mediju pielietojuma, bet reģioni vispār aizmirsti.

LTV „integrētā pieeja”, kas paredz vēlēšanu tematikas iekļaušanu esošajos raidījumos, nepārliecina, ka LTV nodomi ir nopietni. Tas labi redzams Atklātās ceturtdienas gadījumā. Dokumentā teikts, ka šis raidījums „sev ierastajā formā paskatīsies uz partiju solījumiem no „mazā cilvēka” redzesleņķa”. Tāda, šķiet, ir LTV stratēģija pirms vēlēšanām — paskatīties un parunāties, bet nekādu lielāku ambīciju.

Augstāku detalizācijas pakāpi (struktūra, tematika, dalībnieku atlase, utt.) piedāvā raidījuma Kas notiek Latvijā? autora Jāņa Dombura izstrādātās alternatīvās koncepcijas vēlēšanu debašu organizēšanai, ko Domburs arī piedāvājis apspriest partijām, LTV un NRTP.[8]

Ērtā atruna — nav naudas

LTV galvenais arguments — nav naudas Milžu cīņām, jo budžets samazināts — nav pārliecinošs, jo, ja vien iepriekšējo Milžu cīņu dekorācijas nav jau sazāģētas, tiešraides diskusijas raidījumi nav dārgi. LTV dažas nedēļas pirms vēlēšanām var slēgt ikdienas raidījumus, kas nodarbojas ar politikas dienaskārtības iztirzāšanu, piemēram, 100.pantu, un šo raidījumu budžetu iztērēt Milžu cīņu sarīkošanai.

Tiesa, šeit nemaz nebūtu jāapspriež tehniski grāmatvediskie aspekti, sarunai jābūt par izpratni, jo vairāk par tukšo kasi LTV ir iegāzusi nespēja apjēgt sabiedriskā medija lomu pirmsvēlēšanu periodā. Ja politiskās vides uzraudzība tiešām būtu LTV prioritāte, naudas jautājums būtu otršķirīgs. Nav LTV plašas studijas ar augstāko tehnoloģiju pieskārienjūtīgo ekrānu, kur vēlēšanu naktī demonstrēt vēlēšanu rezultātus, bet satura prioritāšu noteikšana un stratēģijas izstrāde ir ārpus nepieciešamības pēc liela budžeta.

LTV 2010.gada nacionālā pasūtījuma tekstā tik ļoti „pareizi” ir definējusi savus mērķus un uzdevumus[9], kas pat šķiet norakstīti no kādas žurnālistikas mācību grāmatas, tomēr prakse tiem neseko un neizdošanās, kā ierasts, tiek maskēta aiz atrunas „naudas ir par maz, dodiet vēl!”

Iztiek bez cenzora

„Man nav skaidrs, kāpēc tieši Milžu cīņas, kāpēc nevarētu būt cits raidījuma nosaukums,” 2.jūlijā intervijā Latvijas Radio Kots centās ironiski marginalizēt apspriežamo jautājumu. LTV šefs nav centies pārliecināt, ka viņš iestājas par īpašu vēlēšanu diskusiju rīkošanu. Tā vietā presē koķetējis, ka arī tad, ja saņems finansējumu debašu rīkošanai, šo naudu varētu iztērēt televīzijas apsardzei, kas esot viņa prioritāte.[10] Šī gan nav pirmā reize, kad Kota retorikā saimnieciskās nebūšanas dominē pār saturu. Piemēram, LTV galva regulāri publiski klāsta, ka LTV svarīgs uzdevums ir kanalizācijas sūkņu stacijas remonts. Kota preferenču sistēma būtu ļoti saprotama, ja viņa funkcijas apstātos vien pie saimnieciskā direktora darba apraksta, taču LTV ģenerāldirektoram primārajiem jābūt saturiskajiem jautājumiem, jo Kots tomēr nevada kādu fabriku, bet gan sabiedrisko televīziju.

LTV politiskā sagrābšana ir notikusi ļoti izsmalcināti. Brutālie ietekmēšanas paņēmieni ar cenzora iesūtīšanu vai norādēm „no augšas” ir palikti malā. Nav prasību strādāt pret kādu, iestāties par kādu, izcelt, noklusēt, u.t.t. LTV ir kļuvusi politiski ērta vien ar to, ka tā ir vienkārši pagājusi malā jeb citiem vārdiem — nemaisās pa kājām. LTV žurnālistiskie resursi ir tik ļoti izplosīti, ka sabiedriskā televīzija vienkārši nav spējīga tikt galā ar svarīgo politiskās elites uzraudzības uzdevumu.

Sabiedriskās TV piedāvātā žurnālistika ir iemidzinoša un bezzobaina. Šo LTV „kursu” ir ļoti viegli atpazīt LTV galvenajā ziņu raidījumā Panorāma, kur neproporcionāli daudz uzmanības veltīts tā sauktajam ziņu „vieglajam” galam — dažādiem cilvēkstāstiem, neparastiem atgadījumiem, bet ārkārtīgi trūkst politisko un ekonomisko procesu analīzes. Panorāma vairs nav tas raidījumus, ar kuru būtu jārēķinās citiem medijiem un politiskajai elitei. Panorāma vairs nav tas raidījums, kas uzdotu asus jautājumus un liktu priekšā neērtus tematus. Rāma, rāma Panorāma. Tieši tā, kā kādā Labvēlīgā tipa dziesmiņā.

Kota neveiklā padraudēšana sarīkot politiķu boikotu, ja tie darīs sliktu LTV, ir demonstrējusi vien LTV vadītāja domāšanas veidu.[11] Kots sabiedriskās televīzijas un politiķu attiecības redz kā maiņas darījumu — dodiet mums naudu un mēs būsim labi pret jums, bet, ja nedosit, rādīsim jūs mazāk! Šantāžas elementus LTV galva ir izmantojis arī iepriekš, piedraudot — atņemsit naudu, nebūs jums Eirovīzijas un seriāla Neprāta cena. Un nav arī — populāro seriālu Kots zaudēja, jo, kamēr viņš ielaidās spēlē ar politiķiem, TV3 seriāla veidotājus aizvilināja pie sevis.

Šoreiz uz darījumu galda izliktas Milžu cīņas. Šādi Kots ir apliecinājis, ka nav uzticams LTV redakcionālās autonomijas sargs, jo ir skaidri pateicis, ka ir gatavs darījumiem ar politisko eliti arī tad, ja tas nopietni konfliktē ar LTV misiju — kalpošanu sabiedrības interesēm.

___________________

[1] Iepriekš, 28.jūnijā. koalīcijas padome, apspriežot vēlēšanu raidījumus LTV, nolēma, ka NRTP par šo jautājumu sasauks atsevišķu diskusiju, piedaloties visu partiju un mediju pārstāvjiem.

[2] NRTP ir tā institūcija, kas apstiprina LTV budžetu un nacionālo pasūtījumu, tāpēc vēl pirms dot zaļo gaismu nacionālajam pasūtījumam, NRTP arī bija jāpārliecinās, ka pasūtījumā ietvertajām prioritātēm ir finansiālais pamatojums. LTV satura redaktore Sarmīte Plūme BNS 28.maijā ir atzinusi, ka, plānojot budžetu, LTV nemaz nav paredzējusi speciālus vēlēšanu diskusiju raidījumus. Nauda plānota tikai bezmaksas partiju aģitācijai, vēlēšanu nakts raidījumam „Latvija izvēlas” un ziņu speciālizlaidumiem vēlēšanu dienā.

[3] Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupas pagājušā gada 30.novembra sēdē D.Buceniece runāja par NRTP secinājumiem par 2008.gada nacionālā pasūtījuma izpildi: „Pagājušais 2008. gads bija ļoti labs abiem sabiedriskajiem medijiem, un faktiski nacionālais pasūtījums pamatā tika izpildīts. Bija ļoti labi atspoguļota Latvijas deviņdesmitgade, bija izpildītas stundas, viss, ko mēs pasūtījām, tika izpildīts.”

[4] “Mums būs politiskās diskusijas, bet tieši precīzi, kā – to es nevaru pateikt, bet to, ka būs – tas ir 100%. Ja Latvijas Televīzija nerīkos Milžu cīņas, tad kādam medijam jāuzņemas šī loma,” intervijā portālam Ir.lv 14.jūnijā sacīja Ēķis. Viņš arī pauda pārliecību, ka žurnālistika viņam piederošajā telekompānijā ir neatkarīga: „faktiski žurnālistika ir neatkarīga, es esmu saimnieciskās darbības veicējs un tas tieši nevar ietekmēt žurnālistiku.”

[5] Tirgus, sociālo un mediju pētījumu aģentūras TNS Latvia dati rāda, ka LNT Tautas deklarācijas nedēļas diskusijas (ēterā no 31.maija līdz 4.jūnijam) vidēji skatījušies 121.1 tūkstotis skatītāju. Salīdzinājumam līdzīga formāta un koncepcijas LTV raidījumu auditorijas skaitļi maijā un jūnijā: raidījuma „Sarkanā līnija” vidējā auditorija šajā laika periodā – 46,1 tūkst., „Jauna nedēļa” – 76,4 tūkst., „Kas notiek Latvijā?” – 112 tūkst., „Atklātā ceturtdiena” – 76,2 tūkst., „Satversmes 100.pants. Piektdienas preses klubs” – 92,8 tūkst. TNS arhīvs liecina, ka 2002.gada „Milžu cīņas” (ēterā no 19.08.-04.10.) noskatījušies vidēji 123.4 tūkst., 2006.gada „Milžu cīņas” (ēterā no 05.09.-06.10) – 119.4 tūkst.

[6] LTV būtu lietderīgi blakus tradicionālajiem formātiem izveidot jaunus, kas uzrunātu specifiskas mērķgrupas, piemēram, ir vērts apsvērt citu valstu pieredzi, organizējot īpašu jauniešu, to, kuri piedalīsies vēlēšanās pirmo reizi, diskusiju ar politisko partiju līderiem. Tas varētu būt saistošs veids, kā politikai pievērst jaunos cilvēkus.

[7] Šādi rakstiski definēti, publiski pieejami principi būtu noderīgi, arī izvērtējot strīdīgos gadījumus, piemēram, apspriežot Tautas partijas sūdzēšanos par žurnālistu Kārli Streipu. Ja būtu skaidri definēti spēles noteikumi, nebūtu jāizmanto emocionālā retorika, kā tas notika šajā gadījumā.

[8] NRTP organizētajā LTV un partiju apspriedē 6.jûlijâ izlemts, ka LTV triju nedēļu laikā izstrādās jaunu priekšvēlēšanu raidījumu koncepciju. NRTP paziņojumā presei teikts: “Diskusijas rezultātā visi vienojās par to, ka atsevišķam raidījumam, protams, jābūt. Svarīgi – kādā formātā tas tiks veidots, un, ka būtu vēlams rīkot konkursu, lai izvēlētos labāko koncepciju un piemērotāko raidījuma vadītāju. Objektivitātes un neitralitātes nodrošināšana, vienādas iespējas visiem, gan politiskajām partijām, piedaloties, gan skatītājiem, izvēloties.”

[9]LTV izvirzījusi šādus mērķus: kalpot Latvijas sabiedrības interesēm, kļūt par informācijas līderi Latvijā, piedāvāt daudzveidīgu programmu saturu, kurā tiek pārstāvētas visas sabiedrības intereses, veidot demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem atbilstošas programmas.

[10] LTV nav apmierināta ar Iekšlietu ministrijas lēmumu noņemt Valsts policijas apsardzi Zaķusalas ēkai. Tas nozīmē, ka par apsardzi būs jāmaksā pašai televīzijai. Kots 2.jūlija „Dienas” publikācijā nav devis nepārprotamu atbildi, ka tad, ja saņems papildus naudu debašu rīkošanai, to tiešām iztērēs šim mērķim. Kots ir paziņojis, ka viņa prioritāte ir apsardzes jautājums. 6.jūlija Saeimas Cilvēktiesību komisijas sēdē gan noskaidrojās, ka apsardzes jautājuma risināšana ir atlikta vismaz uz pāris mēnešiem — Valsts policija LTV turpinās apsargāt līdz oktobra vidum.

[11] Kots laikrakstam „Diena” 2.jūlijā ir norādījis, ka, protestējot pret valdības lēmumu LTV atņemt Valsts policijas apsardzi un Valsts prezidenta rosinātajiem grozījumiem Elektronisko mediju likumā, LTV varētu boikotēt politiķus un piedāvāt viņiem mazāk ētera laika. Kots tajā pašā dienā intervijā Latvijas Radio savus izteikumus novērtēja kā ”emocionāli populistiskus” ar mērķi pievērst uzmanību LTV finansiālajai situācijai.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!