Foto: I. Kundziņa
Žurnālistu no sociologa vai intelektuāļa atdala ļoti šaura robežlīnija – viņam ir jāprot savienot intelektuāļa spējas ar prasmi izklaidēt, padarot informāciju pievilcīgu un saprotamu, taču ne pliekanu.
Intervija ar Indonēzijas ABS-CBN ziņu kanāla vecākais programmu vadītājs Deivids Seldrens (David Celdren)
Runājot par preses brīvību jaunās demokrātijās, Jūs uzsverat, ka neregulēta mediju vide un preses komercializēšanās nonivelē mediju saturu, kas savukārt var kļūt par draudu pilsoniskajai sabiedrībai. Kādas līdzības Jūs saskatāt starp mediju praksi jaunajās demokrātijās Dienvidaustrumāzijā un Austrumeiropā?
Neraugoties uz dažādo vēsturi, šo reģionu valstīs preses brīvība, tajā skaitā privātie, no valdības neatkarīgi mediji, darbojas tikai pēdējos 20 gadus. Preses brīvības tradīcija nav iedibinājusies, un tas atstāj iespaidu uz praktizējošās žurnālistikas standartiem. Presei dažreiz ir tendence ļaunprātīgi izmantot tai doto brīvību, sniedzot neprecīzu informāciju vai pārāk komercializējoties.
Pēc autoritārā režīma maiņas mediji tika privatizēti un attālinājās no varas. Taču arī tagad daļa cilvēku cenšas piekļūt medijiem varas dēļ. Ir ļaudis, kas investē medijos, lai ietekmētu valsts politiku. Taču arvien biežāk indivīdi iegādājas medijus peļņas nolūkā.
Mediju komercializācija noved pie tā, ka svarīgām problēmām, kas skar cilvēku dzīvi, netiek dots pietiekams uzsvars, tās netiek pietiekami analizētas. Mediju saturu arvien vairāk veido lietas, kas tuvākas un saprotamākas vienkāršajiem ļaudīm – izklaide, skandāli, baumas. Arvien vairāk ziņu programmas piepildās ar triviālu, virspusēju informāciju – nebūt ne tādu, kāda būtu nepieciešama sabiedrībām, kuras nesen atraisījušās no totalitārisma, un kāda būtu vajadzīga pilsoņiem, lai palīdzētu viņiem iesaistīties un būt aktīviem savas valsts dzīvē.
Vai Jūs piekrītat tēzei, ka mediji mūsdienās kļuvuši ietekmīgāki par politiķiem?
Cilvēki par politiku uzzina nevis no politiķiem vai viens no otra, bet no medijiem un atkarībā no to interpretācijas. Ja šī informācija ir nepatiesa, tendencioza vai manipulatīvi pasniegta, tad iedomājieties, cik tā var būt bīstama.
Rēķinoties ar mediju ietekmi, politiķi savus izteikumus un uzvedību pielāgo mediju vajadzībām, lai nonāktu to uzmanības lokā. Lai iekļūtu mediju telpā, politiskās kampaņas tiek vienkāršotas, padarītas par sensacionālām. Tas iespaido politisko kultūru. Jo politiskais diskurss kļūst histēriskāks, jo vairāk tajā ir pārspīlējumu, nekā dziļas, izsvērtas diskusijas.
Tātad nereti publiskais pievilcīgums politiķim ir daudz nozīmīgāks veiksmes kritērijs nekā skaidri politiskie principi, motīvu un rīcības caurspīdīgums vai stabila, daudzsološa politiskā programma?
Jā, arvien svarīgāk ir būt pievilcīgam un īstajā laikā parādīties medijos. Būt populāram ir kļuvis par pašmērķi. Mediju komercializēšanās rezultātā mēs varam novērot populisma pieaugumu – visur pasaulē priekšplānā izvirzās tieši populistiskie politiķi. Šāda tipa politiķi atbilst tam stereotipam, ko meklē iedzeltējušie mediji – tās parasti ir harizmātiskas figūras, ar labām runas dotībām, kas prot pateikt pareizās lietas īstajā brīdī. Daudziem no šiem ļaudīm piepalīdz sabiedrisko attiecību speciālisti un polittehnologi.
Tā ir formas uzvara pār saturu?
Forma aizēno saturu. Tas īpaši attiecas uz televīziju, kur forma ir svarīgāka nekā saturs. Un ar saturu tāpat ir viegli manipulēt. Politiķim šādā vidē ir vienkāršāk apgalvot, ka viņš tic konkrētiem principiem, pat ja viņš tiem netic. Bet, ja viņš to dara pārliecinoši, izmantojot pareizos vizuālos efektus, rodas mānīgs iespaids par viņa kompetenci un patiesumu.
Cik saprotu, Latvijā joprojām ir daudz lasīt mīlošu cilvēku un rakstītais vārds joprojām bauda lielu uzticību. Tas ir labi, jo tieši rakstošais medijs ir tas, kas dot telpu refleksijai, izpētei, faktu pārbaudei. Televīzijā lielāks uzsvars ir uz kustīgu attēlu. Televīzija un radio ir primārie informācijas avoti daudziem cilvēkiem Dienvidaustrumāzijā un Latīņamerikā, no kuriem liela daļa ir nabadzīgi un neizglītoti vai kuriem nav pieejas avīzēm.
Vai medijiem jāuzņemas atbildība par populisma izvirzīšanos priekšplānā?
Mediji pie tā nav tieši vainojami, taču zināma saistība ir. Abas puses strādā viena uz otru. Pat izsmalcināti politiķi mūsdienās izmanto populistiskus gājienus, lai iekļūtu mediju apritē un caur to – sabiedrības acīs un iztēlē. Taču šādā vidē visvairāk izceļas tie, kuri patiesi ir populisti. Viņiem raksturīgi izmantot televīzijas specifikai viegli pielāgojamu valodu – vienkāršus spilgtus, ekstrēmus izteicienus.
Mēs redzam ne tikai populistisku, bet arī ekstrēmistisku politiķu izvirzīšanos un galēju viedokļu arvien redzamāku klātbūtni publiskajā telpā. Piemēram, terorisms ir viens no šādiem galējiem skatpunktiem, televīzijai to viegli izmantot, jo terorisma vēstījums ir melnbalts. Mūsdienās ekstrēmistiskās ideoloģijas izplatās ātrāk un tālāk, tieši pateicoties medijiem.
Tātad šeit darbojas tas pats princips, kas jebkurā mārketingā – vēršanās pie cilvēku pamatinstinktiem?
Jā, medijs sāk darboties tā, it kā tam būtu jāpārdod masu produkts. Piemēram, ir sarežģīti izskaidrot tādu daudzpusēju parādību kā globalizācija, savukārt nacionālismu ir viegli padarīt saprotamu, jo tas apelē pie instinktīviem apziņas līmeņiem. Tāpēc arī ekstrēmistu pozīcijām ir vieglāk piemēroties mūsdienu medijiem, jo šīs pozīcijas nav niansētas, bet gan ļoti skaidras un viennozīmīgas.
Par kritēriju kļūst tas, ko cilvēki vēlas redzēt, ko viņi ir gatavi “pirkt” un patērēt. Tas rada pieprasījumu pēc sensacionālām ziņām, jo reti kurš vēlas skatīties detalizētu piecu minūšu sižetu par politikas veidošanu. Cilvēki vēlas redzēt skandālus, apsūdzības korupcijā, utt., nevis, piemēram, pārspriedumus par ārpolitiku.
Ir maz diskusiju par to, kā notiek politisko lēmumu pieņemšana, politikas veidošana. Tas ir bīstami, jo kaut arī šāds informācijas pasniegšanas formāts ir izklaidējošs, tas ir nepilnīgs un neprecīzs. Rezultātā pilsoņi gūst nepilnīgu ainu par pasaulē notiekošo, un pie tā vainojams tieši mediju komercializēšanās fenomens.
Taču tā nav apzināta mediju varas izmantošana, kas kaitē sabiedrībai?
Tas nenotiek tādēļ, ka medijiem būtu savas subjektīvās intereses vai tie sliektos kādas ideoloģijas vai politiska spēka pusē, kā rezultātā žurnālisti dažkārt mēdz manipulēt ar ziņu atspoguļojumu. Tas vienkārši ir maldinošs informācijas pasniegšanas veids.
Mediju interese ir pārdot un aizpildīt noteiktu priekšstatu, ko cilvēki vēlas redzēt – kādi attēli vairāk piesaistīts, kādi skaņu fragmenti būs visdramatiskākie. Efekts ir tāds, ka auditorija saņem ļoti spēcīgu ainu par to, kas notiek valstī, sabiedrībā un pasaulē. Un varbūt šis ir iemesls, kāpēc pasaule arvien vairāk polarizējas.
Kādā ziņā?
Politisko viedokļu un interešu ziņā. Politiskā polarizācija vērojama visās valstīs, arī attīstītajās. Zūd tas, ko mēdza dēvēt par publisko sfēru – telpu, kurā sabiedrība sanāk kopā, lai diskutētu par aktuālām problēmām, apmainoties ar viedokļiem atturīgā un padziļinātā veidā. Viedokļu paušana ir kļuvusi ātra un ekstrēma. Cilvēki bieži saņem no medijiem tieši ekstrēmas, nevis līdzsvarotas pozīcijas.
Sabiedrība kļūst arvien sašķeltāka, un mediji un to pieejamība šeit spēlē savu lomu. Agrāk bija pāris lielie mediji, kurus patērēja visi, neatkarīgi no sociālā stāvokļa vai izglītības līmeņa, taču tagad dažādas auditorijas daļas arvien vairāk izvēlas savas “nišas” medijus. Mediji specializējas, pieejamas neskaitāmas interneta mājaslapas, blogi, kabeļtelevīzija. Un dažādas auditorijas gravitē uz tiem medijiem, kas pauž to pozīcijas. Katrs pieslienas savam interešu centram, bet dialogs sabiedrības iekšienē izpaliek.
Tas pats attiecas uz analītisko žurnālistiku. Tā arvien lielākā mērā kļūst par intelektuālās un politiskās elites priekšrocību. Politikas analīze medijos prasa augstu erudīcijas līmeni, turklāt šāda tipa žurnālistika ir nerentabla, tirgus to nepieprasa. Veidojas situācija, kad analītisko žurnālistiku patērē tādi paši elites pārstāvji, kā izglītotie rakstu autori, nevis tie, kuriem skaidrojoša, analītiska informācija būtu visvairāk vajadzīga. Tāpēc žurnālista izaicinājums ir – kā vienkāršot informāciju, nepadarot to seklu. Žurnālistu no sociologa vai intelektuāļa atdala ļoti šaura robežlīnija – viņam ir jāprot savienot intelektuāļa spējas ar prasmi izklaidēt, padarot informāciju pievilcīgu un saprotamu, taču ne pliekanu.
Bet cik lielā mērā tā ir mediju profesionāļu atbildība, ņemot vērā mūsdienu globālās sabiedrības dzīves tempu? Varbūt tas ir atgriezenisks process – sabiedrība diktē mediju dienaskārtību.
No vienas puses, tas ir modernais dzīves veids, cilvēkiem vairs nav laika stundām lasīt avīzes, grāmatas, iedziļināties akadēmiskās debatēs. Taču žurnālists, saprotot, ka sabiedrības prasības pret ziņām ir mainījušās, nedrīkst iekrist kārdinājumā doties masu auditorijas pavadā. Mēs neesam auto pārdevēji un nevaram raudzīties uz mūsu lasītājiem un klausītājiem kā uz patērētājiem. Viņi ir pilsoņi, kuriem ir tiesības uz vispusīgu, patiesu un pietiekami izsmeļošu informāciju, lai viņi varētu izdarīt pareizās izvēles savā dzīvē.
Ar kādu mehānismu palīdzību to var nodrošināt?
Valstīs, kurās ir stabilas brīvās preses tradīcijas, ir vienkārši jāatjaunina žurnālistikas pamatstandarti. Taču pārejas valstīs, kur brīvas preses tradīcijas nav senas, jāsāk gandrīz no nulles. Nozaru profesionāļiem vajadzīga disciplīna. Autoritārisma pieredze daudzus padarījusi alerģiskus pret jebkāda veida regulāciju vai ierobežojumiem. No vienas puses, tas ir labi, jo prese ir pietiekami agresīva, bet no otras puses – tai trūkst iekšējās disciplīnas.
Arī apmācībai ir liela nozīme, jo šajās valstīs žurnālistikā darbojas daudzi, kas nav profesionāli skoloti, bet pieņemti darbā televīzijā, piemēram, pateicoties savam labajam izskatam. Nepieciešams izglītot arī auditoriju – cilvēkiem jāizprot prese kā institūts, kurai ir savas intereses, sava dienaskārtība un iespējas izmantot informāciju pēc saviem ieskatiem. Zinot, kā mediji darbojas un kā top ziņas, sabiedrība tās spēs izvērtēt daudz kritiskāk.
Vai žurnālistikas standarti ir universāli visā pasaulē?
Jābūt dažiem universāliem pamatprincipiem, pirmkārt, patiesums un ticamība, maksimāla sniegtās informācijas pietuvinātība realitātei. Izpēte, avotu dažādošana, pretēju viedokļu līdzsvarota atspoguļošana, godīgums un precizitāte – šie ir elementāri principi, kas saistoši visiem. Taču žurnālista loma rietumu attīstītajās valstīs un pārejas valstīs ir atšķirīga. Rietumos žurnālists ir neitrāls vērotājs, bet pārejas sabiedrībā medijiem tomēr jāieņem sociāli aktīvāka loma, cenšoties izskaidrot ziņu informācijas kontekstu.
Intervija notika 2006.gada 5.jūnijā Rīgā. Deividu Seldrenu uz Latviju aicināja Sorosa fonds – Latvija sadarbībā ar Āzijas-Eiropas Fondu (Asia-Europe Foundation).