Foto: will schrimshaw

Krīzes novājinātie mediji jaunajās demokrātijās ir kļuvuši dzeltenāki, seklāki un bezzobaināki, ļaujot politiķiem brīvāk sapņot slepeno sapni par visatļautību.

Kad krīzes dēļ kāds uzņēmums būtiski samazina ražošanu vai pat bankrotē, cieš tā īpašnieki, darbinieki, valsts iekšzemes kopprodukts (IK) un – ja tas ir bijis mazumtirdzniecības uzņēmums – arī pilsētas vide, kurā parādās par vienu tukšu un putekļainu skatlogu vairāk. Bet ja krīzes upuris ir kvalitatīva dienas laikraksta vai reģionālās avīzes izdevējs? Vai neatkarīga televīzija? Arī šajā gadījumā skatlogs (lasi: ekrāns, lappuse) ir tukšs un putekļains, arī šajā gadījumā darbinieki zaudē darbu, īpašnieks – biznesu un IK – pieauguma procentus. Taču zaudējumu saraksts ir garāks un potenciāli bīstamāks, nekā mazumtirdzniecības uzņēmuma gadījumā, jo tiek iedragāta arī demokrātisko mediju pamata funkcija, proti, nodrošināt pilsoņus ar ziņām un analīzi, kas palīdz viņiem pieņemt informētus lēmumus un ļauj novērtēt, kā strādā viņu darba ņēmēji – likumdevēji un izpildvara.

Nevalstiskās organizācijas Atvērtās sabiedrības institūts (Open Society Institute jeb OSI) 2009.gada nogalē veiktais ātrais (snapshot) pētījums “Finanšu krīzes pēdas medijos” (Footprint of Financial Crisis in the Media) atklājis, ka putekļainu mediju skatlogu Austrumeiropā, Centrāleiropā un bijušajā PSRS krīzes dēļ ir kļuvis daudz vairāk. Finanšu spīles piespiedušas medijus pieņemt virkni lēmumu, kuru dēļ to pamata funkcija ir cietusi, proti, mediji samazinājuši apjomu un redakcijas darbinieku skaitu, mainījuši tēmu proporcijas par labu izklaidei, pazeminājuši ētikas standartu latiņu attiecībās ar politiķiem un reklāmdevējiem, kā arī atteikušies no pētnieciskās žurnālistikas. Tādēļ informācija, kuru šodien saņem lasītājs-skatītājs-pilsonis, ir seklāka, provinciālāka, mazāk analītiska un politisko un biznesa interešu vairāk iekrāsota, nekā pirmskrīzes gados. Šajā rakstā es ilustrēšu pētījuma galvenās atziņas ar piemēriem no 18 postsociālisma valstīm.[1]

Reklāmas ienākumi krīt

Pētījumā ietvertās valstis ir bijušas pasaules preses uzmanības lokā visu 2009. gadu – galvenokārt dramatisko ekonomiskās krīzes rādītāju dēļ. Reģionā ir vairākas IK negatīvā pieauguma rekordistes, kuras no divciparu augšupejas ieslīdējušas divciparu recesijā, piemēram, Latvija (-19%), Lietuva (-15%) un Armēnija (-16%), un deviņām no 18 valstīm lielāku vai mazāku finanšu palīdzību sniedz Starptautiskais Valūtas fonds[2]. Krīzes nekavējošais un tiešais trieciens bija mazāk jūtams saraksta trūcīgākajās valstīs, tādās kā Moldova un Kirgizstāna (kur vidējā mēneša alga ir attiecīgi 214 un 136 ASV dolāri[3]), taču krīze „panāca” tās vēlāk, kad mājās sāka atgriezties citās valstīs darbu zaudējušie šo valstu pilsoņi un būtiski saruka radiniekiem pārskaitītās finanšu palīdzības apjoms. Piemēram, Moldovā 2009. gada pirmajos astoņos mēnešos privātie naudas pārvedumi no ārzemēm samazinājās par 33%, salīdzinot ar gadu iepriekš. Bezdarbs gandrīz visās reģiona valstīs pieauga, dažviet līdz divciparu skaitļiem – 10% (Ungārija), 12,5% (Slovākija), 14,6% (Igaunija) – un iedzīvotāju ienākumu līmenis būtiski saruka.

Krītoties uzņēmumu un valdību ieņēmumiem, samazinājās arī mediju ienākumu (un attiecīgi arī neatkarības) galvenais avots – reklāmas. Reklāmdevēju iesaldēto vai būtiski samazināto reklāmas investīciju dēļ mediju reklāmas ieņēmumi kritās par 30 līdz 70 procentiem, vissmagāk skarot drukātos medijus, kuros ienākumu lejupslīde bija sākusies jau pirms krīzes, reklāmdevējiem un auditorijai dodot arvien lielāku priekšroku internetam. Slovākijas vadošais dienas laikraksts SME pērn zaudēja trešo daļu ienākumu no reklāmas, arī Igaunijas Eesti Päevaleht ieņēmumi saruka par trešdaļu, bet Latvijas Dienai – par vairāk nekā divām trešdaļām. Drukātie mediji cieta arī no auditorijas sarukušās maksātspējas – augstais bezdarbs un samazinātās algas lika patērētājiem pārkārtot izdevumu prioritātes un, kā pētījumā saka News Media Group galvenā redaktore Olga Proskurova, „avīzes pārstāja būt par pirmās nepieciešamības preci.”

Arī televīzijas un radio sajuta finanšu spīles (skat. tabulu). Dažās valstīs, piemēram, Polijā, sabiedriskais radio bija spiests uzsākt ziedojumu vākšanas kampaņu, lai nodrošinātu zīmola raidījumu pastāvēšanu. Polijas sabiedriskā radio trešajai programmai Trojka no klausītājiem izdevās savākt 150 000 eiro.

Krīze mazāk skāra jaunos medijus – ar nelieliem izņēmumiem (relatīvi „internetizētās” Latvija, Igaunija), reklāmas ieņēmumi turpināja pozitīvu pieaugumu, īpaši tajās valstīs, kur interneta pieejamība sākusi augt tikai nesen (piemēram, Albānijā, kur internets šodien ir tikai 19 no 100 iedzīvotāju).

Mainās biezums un īpašnieki

Gluži tāpat kā valdības, mājsaimniecības un uzņēmumi, arī mediji savilka jostas, lai „pārziemotu” krīzi. Vadītāji sāka ar izdevumu apcirpšanu ar medija saturu nesaistītās vienībās – mārketinga un reklāmas nodaļas, administrācija – taču drīz vien kļuva skaidrs, ka ar to nepietiek. Samazinājās lappušu un raidstundu skaits, tika apcirpti pielikumi, slēgti biroji ārzemēs un reģionos, likvidēti komandējumu budžeti, slēgtas pētnieciskās žurnālistikas nodaļas, atlaisti žurnālisti, fotogrāfi un operatori, samazinātas algas. Polijā lielākā dienas laikraksta Gazeta Wyborcsza, piecu radiostaciju un vairāku žurnālu īpašnieks Agora atlaida 400 darbiniekus, Igaunijas Eesti Päevaleht žurnālistu skaits tika samazināts par ceturto daļu, Armēnijas televīzijas kompānija Yerkir Media atlaida 50 no 130 radošo darbinieku. Melnkalnē darbu zaudēja aptuveni 10 % no visiem žurnālistikā nodarbinātajiem. Pētījuma autoru vidū ir vairāki krīzes upuri – ungāru pētnieks Jozefs Peters Mārtins bija uzaicināts kļūt par galveno redaktoru jaunam biznesa izdevumam, bet projekts tika apturēts naudas trūkuma d ēļ, savukārt Slovākijas ziņojuma autors Peters Javūreks zaudēja komentētāja vietu laikrakstā SME.

Finanšu krīzes dēļ jauno demokrātiju mediju tirgos notikušas būtiskas izmaiņas īpašnieku struktūrā – no skatuves pazuduši vairāki ietekmīgi ārvalstu investori un zem finanšu sloga sabrukuši arī daži vietējie. Latviju atstājis zviedru Bonnier, pārdodot Dienu Roulendu ģimenei no Lielbritānijas, kura gan nekad nav dokumentāli apstiprinājusi to, ka ir patiesais īpašnieks. No Bulgārijas kuru katru mirkli aizies lielais vācu investors Westdeutsche Allgemeine Zeitung, kurš jau uzsācis sarunas par divu dienas laikrakstu pārdošanu. Mainījusies īpašnieku struktūra arī lielākajā Lietuvas dienas laikrakstā Lietuvos rytas – kontrolpakete nonākusi Krievijas uzņēmējam Vladimiram Antonovam piederošās Snoras bankas rokās.

Polijā tika slēgti vairāki reģionālie laikraksti un uz bankrota robežas ir dienas avīze Polska The Times, Slovākijā krīze pielika punktu liberālajam žurnālam Žurnal, bet Bulgārijā no skatuves pazuda Re: TV. Neatkarīgā televīzija, kura veltīja lielu daļu raidlaika analītiskiem raidījumiem un diskusijām, atvadu uzrunā skatītājiem paziņoja: „izveidojot šo televīziju, mēs gribējām pierādīt […], ka Bulgārijas medijos ir iespējama caurspīdīga īpašuma struktūra un Bulgārijas sabiedrībā ir vieta nopietnai un neatkarīgai televīzijas žurnālistikai. Mums tas neizdevās.”

Cieš kvalitāte un modrība

No pētījuma izriet, ka sarūkošajiem ieņēmumiem pa pēdām sekoja kritums mediju satura kvalitātē. To atzīst gan mediju profesionāļi, gan mediju patērētāju fokusa grupas. Daudzas tendences ir identiskas un, piemēram, Serbijas mediju profesionāļu skarbais pašnovērtējums ir pilnībā attiecināms uz medijiem arī citās pētījuma valstīs, ieskaitot Latviju. Pēc serbu žurnālistu domām:

Žurnālistu lielās slodzes dēļ neizbēgami rodas „caurumi” saturā, novārtā atstājot aptuveni 20% notikumu
Mediju informācija ir kļuvusi virspusēja, pat runājot par sarežģītām tēmām (piemēram, par krīzi)
Analīzi aizstāj nekritiski atstāstīti „atbildīgo personu” paziņojumi vai sabiedrisko attiecību (PR) materiāli
Visa mediju nozare uzmanības centrā izvirzījusi viegli sagremojamu, uz izklaidi orientētu saturu
Pētnieciskās žurnālistikas apjoms būtiski sarucis un dažas negatīvas parādības paliek neaprakstītas
Sarukušajās redakcijās pietrūkst kompetentu žurnālistu, kas spēj notikumu aplūkot plašākā kontekstā
Naudas trūkuma dēļ ziņu uzmanības centrā ir galvaspilsēta, atstājot novārtā reģionus
Starptautisko ziņu ir kļuvis mazāk un tās lielākoties ir ar izklaidējošu ievirzi
Redakcijas politika tiek pieskaņota reklāmdevēju vēlmēm (zūd robeža starp ziņu un pirkto saturu)
Novājinātie mediji kļūst arvien vairāk atkarīgi no naudas devējiem – lai tie būtu oligarhi vai politiķi.

Mediju patērētāji ir nikni un nesaprot, kādēļ Igaunijas televīzijai būtu jāveltī puse ziņu izlaiduma golfa spēlētāja Taigera Vudsa laulības dzīves problēmām laikā, kad parlaments izskata valsts budžetu, un kādēļ Latvijas mediji neuzskata par vajadzīgu pārbaudīt ziņas par „meteorītu”. Kāds Bosnijas un Hercegovinas mediju lietotājs ir vēl kritiskāks un konstatē, ka, lasot, klausoties un skatoties vietējos medijus pilsonis jūtas „pienācīgi dezinformēts.”

Mediju vājums ir, piemēram, ļāvis Rumānijas oligarhu kontrolētajiem medijiem 2009.gadā izvērst vērienīgu kampaņu par labu sev tīkamam prezidenta amata kandidātam, valdošās partijas kontrolētajai Moldovas sabiedriskajai televīzijai – neslēpti aģitēt par tās neredzamo īpašnieku pārvēlēšanu, bet Andra Šķēles atgriešanos Latvijas politikā lielākajā dienas laikrakstā atreferēt kā maznozīmīgu 5.lappuses ziņu.

Daudzas no minētajām tendencēm bija klātesošas jauno demokrātiju mediju tirgos arī pirms krīzes. Paviršība, analīzes trūkums, orientācija uz izklaidi un politiskā ietekme nav krīzes radīts fenomens. Taču gan mediju profesionāļi, gan patērētāji 18 valstīs uzsver, ka krīzes radītie caurumi mediju makos šīs tendences ir būtiski pastiprinājuši. Piemēram, slēptā reklāma, kas pirmskrīzes laikā bija skaļi neformulēta prakse tikai atsevišķos medijos, šodien, saskaņā ar Latvijas ziņojumā citētā reklāmas nozares profesionāļa teikto, ir kļuvusi par „standarta piedāvājumu” praktiski visur, ieskaitot sabiedriskos medijus.

Ētikas un kvalitātes latiņa ir nolaista, analīze atkāpusies par labu „Austrijas pilsones kaķītim” (Latvijas respondentes formulējums) un patērētājs-pilsonis saņem informāciju, no kuras grūti gūt priekšstatu par svarīgo. Valstīs ar augstāk attīstītu mediju tirgu un plašāku interneta pieejamību daži patērētāji atzīstas, ka patērē teju 10 dažādus medijus, arī ārzemju avotus, lai spētu gūt nepieciešamo informāciju. Taču 10 mediji ir pieejami tikai nedaudziem iedzīvotājiem, lielākoties galvaspilsētās. Ņemot vērā to, ka reklāmas tirgus lielākajā daļā valstu vēl nav sācis atkopties un vismaz pirmais 2010.gada pusgads solās būt smags, mediji būs spiesti turpināt samazināt izdevumus un minētās tendences paliks vai pat pieņemsies spēkā. Putekļaino skatlogu kļūs arvien vairāk, un tas nozīmē, ka dažu politiķu slepenais sapnis – neuzņemties atbildību un nevienam ne par ko neatskaitīties – var pietuvoties īstenībai.

________________________

[1] Pētījums Footprint of Financial Crisis in the Media (Finanšu krīzes pēdas medijos) tika veikts 2009.gada decembrī 18 valstīs, kuras no finanšu krīzes ir cietušas vissmagāk un kurās OSI pērn nodibināja Ārkārtas fondu. Pētījums veikts Albānijā, Armēnijā, Bosnijā un Hercegovinā, Čehijā, Igaunijā, Kirgizstānā, Latvijā, Lietuvā, Maķedonijā, Melnkalnē, Moldovā, Polijā, Rumānijā, Serbijā, Slovākijā, Ukrainā un Ungārijā.

[2] IMF Lending at a Glance: http://www.imf.org/external/np/exr/map/lending/index.htm

[3] Šeit un turpmāk 2009.gada 3.ceturkšņa dati