Raksts

Mazākumtautību izglītība – līdzdalības demokrātija un politizācija


Datums:
14. jūnijs, 2004


Autori

Providus


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

2004. gada 3. jūnijā Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS rīkoja otro diskusiju ciklā par mazākumtautību izglītības reformu. Tās tēma - lēmumu pieņemšana un līdzdalība mazākumtautību izglītības politikā.

Diskusijā piedalījās PROVIDUS un Sorosa Fonda – Latvija pārstāvji, IZM, izglītības iestāžu un LAŠOR pārstāvji. Diskusiju ievadīja sociolingvista Gata Dilāna un tiesību profesores Inetas Ziemeles referāti.

Marija Golubeva, PROVIDUS: Kad notika pirmā diskusija par reformu, tās dalībnieki un izglītības eksperti izteica viedokli, ka lēmumi izglītības politikas jomā netika pieņemti ar pietiekošu sabiedrības līdzdalību. Vai ir veidi, kā mēs varētu analizēt līdzdalības trūkumu lēmumu pieņemšanā mazākumtautību izglītības un valodas politikā? Kādus risinājumus varam piedāvāt, lai nodrošinātu ieinteresēto pušu līdzdalību izglītības politikas veidošanā? Varbūt nav par vēlu tomēr mazināt saspīlējumu ap mazākumtautību skolu reformu, uzlabojot lēmumu pieņemšanas mehānismus.

Gatis Dilāns, Ekonomikas un kultūras augstskolas lektors: Kā mēs zinām, valodas jautājums Latvijā ir īpaši svarīgs. Bet šādu stāvokli skaidro Latvijas mantojums, etnisko latviešu mazais skaits, atgūtā neatkarība, šī jautājuma vieglā politiskā manipulējamība, kā arī valdošo aprindu un vienas daļas vēlētāju akūta vēlme pēc latviskas Latvijas un visas no šādas vēlmes izrietošās sekas multilingvālā valstī. Kāds būs rezultāts, mēs pilnībā varēsim vērtēt tuvākā nākotnē. Šoreiz runāšu par to, kāda, manuprāt, domāšana un teorētiskā koncepcija ir producējusi to, kas vēlāk ir ticis iestrādāts valodas un izglītības likumdošanā, proti, kādi sentimenti, argumenti un lēmumi ir veidojuši Latvijas valodas politiku.[1]

Manuprāt, jaunai un labākai valodas plānošanas politikai vajadzētu izvairīties no barga valodas protekcionisma, ekstrēmas valodas jautājumu politizēšanas. Un ņemt vērā ne tikai “lingvistiskās taisnības” vajadzību vēstures kontekstā, bet arī ņemt vērā šodienas multilingvālās Latvijas sociālo, kultūras un ekonomisko realitāti.

Ineta Ziemele, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore: Es papildināšu to, ar ko Gatis tikko nobeidza. Ko tad vispār nozīmē šādu jautājumu tiesiski atrisināt – nevis politizēt, un vai mums vispār ir kāds tiesiskais pamats Latvijā, kurš mums dotu zināmus rāmīšus, zināmu virzību? Ja tik tiešām mēs nonākam līdz secinājumam, ka politiskajai elitei ir absolūtā rīcības brīvība un ka tikai tā drīkst piedāvāt risinājumus, tad tā ir briesmīga situācija demokrātiskā valstī, kurai it kā būtu jādarbojas uz Satversmes pamatiem.

Satversmes pirmais pants – “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” – mums var līdzēt pietiekami asajās, emocionālajās diskusijās, tas arī pamatjautājums, kuram es pieskaršos.[2] Demokrātija pasaka priekšā procesu, kam rezultātā jānoved pie pusēm pieejama kompromisa, kura mērķis ir nodrošināt stabilitāti, attīstību un mieru sabiedrībā. Šeit mums, protams, ir zināma problēma ar diskusijas kultūru, kura mums ir švaka. Un lai būtu vienlīdzīga līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā, ir jābūt pārliecībai, ka lielākā, stiprākā puse, šajā gadījumā – vairākums, arī klausās.

Turklāt es uzreiz teiktu, jo plašāka viedokļu pārstāvība, jo lielāka šim procesam ir autoritāte un leģitimitāte. Un viena no lielajām problēmām izglītības likumam ir tieši šīs autoritātes un leģitimitātes trūkums, jo no kurienes pēkšņi šie grozījumi parādījās – mēs vienkārši visi tikām stādīti fakta priekšā.

Līdzdalības formas ir visdažādākās. Es jums varu dotu vienu atsauci, EDSO Lundas rekomendācijas par mazākumtautību līdzdalību pilsoniskos procesos (1999).

Deniss Hanovs, Ipašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts: Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas politiskajā kultūrā Satversmei ir tik neliela simboliskā loma un svars? Kāpēc tā reāli neietekmē politiskās diskusijas kvalitāti, mūsu politisko eliti? Vai mēs varam sagaidīt paļaušanos uz Satversmi politizētās diskusijas vietā?

I.Ziemele: Jūsu jautājumā izskanēja viedoklis, ka ļoti daudzas Satversmes normas tiek politizētas. Tas ir pilnīgi dabiski tajā stadijā, kurā atrodas Latvijas sabiedrība, ja paskatīsimies pagātnē – padomju tiesību skolas un prakses realitātē, kur likums spēlēja tikai un vienīgi pakārtotu lomu ideoloģiskiem mērķiem.

Anna Stroja, portāls Dialogi.lv: Tomēr kas vēl ir darāms? Ja regulāri notiek demonstrācijas un protesti, vai var vispār tagad atrast risinājumu, kas novērstu turpmāku saspīlējumu? Varbūt nepieciešami speciālisti konfliktu risināšanā? Es par tādiem Latvijā neesmu dzirdējusi. Es ļoti atvainojos, vai tad mums ir jāsagaida pirmās asinis Rīgas ielās?

I.Ziemele: Redziet, mums ir konflikts, es to arī tā saucu, te ir nepieciešama visdažādāko speciālistu līdzdalība. Bet es gribētu teikt, ka dialoga un diskusijas iespējas starp sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem nav pat īsti bijušas, līdz ar to ķerties pie vardarbīgām metodēm, kamēr nav vēl visas pārējās metodes izsmeltas, būtu pilnīgi nepieņemams risinājums demokrātiskai valstij. Bet par to ir jāuzņemas atbildība abām pusēm – vienmēr tās ir abas puses. Abām ir jāmeklē risinājumi.

Informācijas vides ir sadalītas, pilnīgi skaidrs ir, ka ir krieviski runājošā informācijas vide un latviski runājošā informācijas vide – un tā ir tā problēma, jo būtībā sabiedrības abas lielākās daļas nezina otras noskaņojumu. Tas būtu pirmais nepieciešamais, mēģinot sasaistīt šīs informācijas vides, teiksim, tiekoties abu pušu žurnālistiem un lielākajiem medijiem. Idejas var ģenerēt ļoti daudzas.

Igors Pimenovs, LAŠOR: Es tomēr gribētu uzdot jautājumu Inetai Ziemelei, jūs teicāt, ka padomju laikā likumdošana bija pakļauta politiskām prasībām, arī neatkarīgajā Latvijā tas saglabājas. Bet vai jūs nedomājat, ka tas ir normāli – likumdošana ir pakļauta kādam absolūtam, es nezinu, kas tas ir – Dievs, ideoloģija vai kaut kas cits, bet tik un tā kaut kādam pamatam ir jābūt, un pati par sevi likumdošana nepastāv. Kā esošās kārtības aizstāvis es saprotu, kāpēc Latvijas likumdošana nodrošina Latvijas neatkarības atjaunošanu un latviešu nacionālās revolūcijas pamatnostādnes.

Nevar būt savādāk, un jūs tagad meklējat risinājumu, kā var savienot Eiropas pieredzi ar mūsu Latvijas vai latviešu interesēm politiskajā jomā. Man liekas, ka šī problēma ir ļoti sāpīga ne tikai politikā. Un mans jautājums ir – kāds tomēr ir atrisinājums šai problēmai?

I.Ziemele: Es nesaskatu nekādas problēmas, jo arī Latvijas kā nācijas valsts intereses pilnīgi atbilst Eiropas vērtību skalai. Ja tas ir konflikts, tad tas ir vienkārši politikas rezultāts, attiecīgo politisko spēku inscenēts un izdomāts. Demokrātijas jēdziens mūsdienu izpratnē ir pilnīgi spējīgs nodrošināt Latvijā modeli, par kuru Gatis runāja, un Satversmē tās normas ir iekšā. Ir viena valsts valoda, bet tiek atzītas dažādas mazākumtautības un viņu tiesības, un lingvistiskās kultūras utt. Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie Eiropā, kas šo modeli īsteno, jo ļoti maz jūs atradīsiet valstis, kur dzīvo tikai viena nācija. Tā kā es atvainojos, bet es konfliktu nesaskatu un es aicinātu uz Satversmes īstenošanu lēmumu pieņemšanā.

Pēteris Vinķelis, Sorosa Fonds – Latvija: Pēdējo daudzu gadu laikā latviešu politiskā elite daudzus saprātīgus politiskus lēmumus vairākuma – mazākuma attiecībās ir pieņēmusi, balstoties uz augstākas ārējas varas stingriem ieteikumiem, nepārprotamiem norādījumiem: NATO, ES. Tagad izskatās, ka augstākās varas resursi ir ne tā kā izsīkuši, ne tā kā mazinājušies, palikusi Eiropas cilvēktiesību tiesa, Eiropas kopienu tiesa.

Tagad ar izglītības reformu ir Cileviča un Orlova iesniegums Satversmes tiesā un man liekās, ka ir zināma cerība vienā politiskās elites daļā, varbūt šo rūgto kumosu varēsim mierīgi nolikt uz Satversmes tiesas tiesnešu pleciem un pateikt – tiesa izlēma, tagad kaut ko darīsim. Jautājums, vai, pat pieņemot, ka Satversmes tiesa atzīst iesniegumu (izglītības likuma neatbilstību Satversmei), tad atsākas acīmredzot diskusijas parlamentā, ko ar to likumu darīt. Retorisks jautājums – cik plaši pieņemams būs risinājums, ja tas būs no tiesas, augstākas varas, nevis demokrātiski, līdzdalības demokrātijas forumos izdiskutēts?

M.Golubeva: Ja kā risinājumu piedāvā ceļu caur Satversmes tiesu, man tomēr ir jautājums: varbūt izpildvaras līmenī kaut ko var izdarīt, lai lielākā mērā iesaistītu visas ieinteresētās puses šī jautājuma risināšanā? Piemēram, es zinu, ka Izglītības un zinātnes ministrijā ir Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos. Varbūt kāds no izglītības sistēmas profesionāļiem vēlas komentēt, kur tad trūkst līdzdalības elementi, kur procesus vajadzētu uzlabot?

Aija Priedīte, Latviešu valodas apguves valsts programmas direktore: Konsultatīva padome dibināta 2001. gadā, un, protams, ka tas bija grūts punkts, bet labi, ka tās darbs sākās. Konsultatīvā padome cenšas uzturēt dialogu. Ļoti bieži tie diemžēl ir monologi, kas notiek sabiedrībā. Ļoti labi, ka tāda Konsultatīvā padome ir, ka vismaz ir griba veidot dialogu, bet visiem mums vispirms ir jāiemācās tajā piedalīties. Un gadās, ka mēs reizēm labi domātus likumus interpretējam nepareizi, līdz ar to mēs neizmantojam medijus, proti, nenododam tālāk sabiedrībai svarīgu informāciju.

Ir svarīgi panākt, ka sabiedrība runā par šīm problēmām, gan latviešu, gan krievu valodā, bet mums nav valsts atbalstīta pietiekoši plaši pieejama medija, kas regulāri nodrošinātu tādu komunikāciju. Izglītības ministrijā pastāv noteikta, šaura auditorija, kurā diskutē, tāpat arī televīzijā parādās konkrēti speciālisti, bet man liekas, ka plašas diskusijas iespēja nav piedāvājumā. Ja tā ir skola, tad piemēram, mana skola ir latviešu publika un mēs runājam par, to, kas ir svarīgs mums. Man liekas, arī Internets netiek izmantots pietiekamā mērā, lai varētu katrs diskutēt. Problēma, kas ir Latvijā, Latvijas praksē – runas, kā jau Gatis teica, ir ļoti politizētas.

Jeļena Matjakubova, Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departaments: Labi, ka ir tādas diskusijas, jo tieši starp skolēniem un tāpat starp mums tā problēma nav izrunāta līdz galam. Un es redzu daudz diskusijas starp bērniem, un redzu, ka katru reizi mēs mazāk ejam uz priekšu. Ja viņš lasa avīzes vai dzird kaut kādu raidījumu, tad ir tādi stereotipi – tas ir slikts, vai tas ir labs, izrauta frāze. Bet diskusijā redz reālu cilvēku un viedokli. Es domāju, ka mums jāturpina tādas diskusijas, tās ir vajadzīgas gan krievu, gan latviešu pusei.

Otrais jautājums – par demokrātiju – viena problēma ir tāda, ka mēs ļoti ilgi dzīvojām padomju laikā, kad mēs ļoti daudz ko uztvērām formāli. Mēs spēlējam demokrātiju – kaut vai tajā pašā Konsultatīvā padomē. Tomēr labi, ka tāda padome ir.

I.Pimenovs: Es esmu bijis Konsultatīvās padomes loceklis. No paša sākuma, manuprāt, padome bija izveidota, lai tie, kas pretojās pārejai uz mācībām lielākoties latviešu valodā, būtu pārstāvēti, bet lai viņi nekad nebūtu vairākumā, jo vairākums locekļu bija vai nu valsts iestāžu darbinieki vai personas, kas atkarīgas no ministrijas un no valsts iestādēm. Toties padomes lēmumi tika interpretēti ministrijā vai arī valdībā kā dialoga rezultāts, tā to redzēja arī ārzemju novērotāji. Lūk, mums ir dialogs. Tomēr iepriekšējā gada decembrī padomes sastāvs mainījās un tagad dialogs pamazām veidojas, kaut gan saglabājas princips, ka tie, kas var un grib pretoties reformai, ir un būs mazākumā. Tātad šis lauciņš ir ļoti šaurs un padomi nevar uzskatīt par līdzdalības un lēmumu pieņemšanas telpu. Manuprāt, mācībvalodas ir jāizvēlas atbilstoši esošajai likumdošanai, atbilstoši Eiropas Padomes konvencijas prasībām par mazākumtautību tiesību 40. panta prasībām, piemēram, ka, ja ir pietiekams pieprasījums pēc mācībām mazākumtautību valodā, tāda iespēja ir jānodrošina.

No otrās puses mūsu likumdošanā, Izglītības likumā jau ir nodrošināts tāds orgāns kā Mācību iestādes padome, kurai ir ļoti lielas tiesības jau tagad, un mūsu organizācijas (LAŠOR) pozīcija ir tāda, ka tieši pa šo ceļu mums ir jāiet, ir jāpaplašina šīs padomes tiesības ne tikai formāli piedalīties skolu pārvaldīšanā, bet arī konkrēto lēmumu pieņemšanā, kas nosaka skolas darbību. Tai skaitā arī mācību valodas izvēli. Mūsuprāt, ir jāpaplašina šīs tiesības vismaz tā, kā ir Igaunijā, ka direktori ir pakļauti zināmā mērā atskaitīties padomei par savu darbību, par saviem nolūkiem un personāla politiku. Un, ja mēs patiešām skatāmies Satversmes pirmo pantu par demokrātisku republiku, manuprāt, konkrētajos likumos šos ļoti labos nodomus ir jāpaplašina īstenošanas virzienā. Bet tas ir iespējams tikai vienā gadījumā – ja no esošā likuma tiks svītrotas ārā ministrijas tiesības noteikt priekšmetu mācībvalodu tādā veidā, kā tas pašlaik notiek.

Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrija: Mācību iestādes padome ļoti motivē skolu un skolotājus, bet es atkal domāju par to, ka Latvijas situācijā ir jādomā arī par citām formām. Lēmumu apspriešanas nekad nebūs par daudz.
______________________

[1] G. Dilāna referāts “Valodas plānošanas politika un integrācija Latvijā pēc 1990. gada”

[2] I. Ziemeles referāts “Mazākumgrupu tiesību īstenošana un Satversmes 1.panta demokrātijas jēdziens


Diskusiju cikls par mazākumtautību izglītības reformu

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!