Foto: hundrednorth
1991. gadā Augstākā Padome pieņem likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kam ir būtiska nozīme minoritāšu aktivitāšu rosināšanā un nacionālo kultūras biedrību veidošanā. Lai arī vēlāk tas kritizēts kā deklaratīvs, mēģinājumi izstrādāt jaunu likumu beidzas bez rezultātiem.
1991. gada 19. martā Augstākā Padome pieņem likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” ,[ 1 ] kas nosaka, ka Latvijas Republikā dzīvo latviešu nācija, sena pamattautība — lībieši, kā arī nacionālās un etniskās grupas. Likums pieņemts, lai Latvijas Republikā visām nacionālajām un etniskajām grupām garantētu tiesības uz kultūras autonomiju un kultūras pašpārvaldi. Saskaņā ar likumu Latvijas Republikas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības ir garantētas vienlīdzīgas, starptautiskajām normām atbilstošas cilvēktiesības. Likums arī nosaka, ka Latvijas Republikas valsts institūcijas sekmē materiālo apstākļu radīšanu Latvijas teritorijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu izglītības, valodas un kultūras attīstībai, paredzot tam valsts budžetā noteiktas summas. Tomēr jāatzīst, ka daudzas likuma normas ir deklaratīvas, īpaši jau tāpēc, ka netika izstrādāts to īstenošanas mehānisms. Tajā pašā laikā likumam ir arī stimulējoša loma, jo tas veicina mazākumtautību aktivitāti un nacionālo kultūras biedrību veidošanos.
1998. gadā, lai pilnveidotu normatīvo bāzi mazākumtautību jomā, Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļa piedāvā izstrādāt jaunu likumprojektu “Par minoritāšu tiesībām”. Neskatoties uz to, ka oficiāla likumprojekta izstrādes darba grupas izveidošana un apstiprināšana dažādu iemeslu dēļ tika atlikta, neoficiālā darba grupa, kuras sastāvā ir valodnieki, zinātnieki, juristi, politologi (arī politiķi), 2000. gada februārī pabeidz likumprojekta “Par minoritāšu tiesībām” izstrādi. Likumprojektā ir piedāvāta minoritātes definīcija, par minoritāti atzīstot LR pilsoņus un nepilsoņus, kurus vieno kopīga kultūra, valoda vai reliģija, kuri apzinās savas kultūras identitātes īpatnības, vēlas tās saglabāt un attīstīt, ja to skaits ir mazāks nekā puse no kopējā iedzīvotāju skaita valstī. Tāpat definēti arī termini „mazākumtautība”, „mazākumtautības pārstāvniecība”, ‘mazākumtautību kultūras autonomija”. Neoficiālais likuma variants salīdzinājumā ar spēkā esošo likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” paredz likuma iestrādāto principu īstenošanas mehānismu un tika balstīts uz spēkā esošajiem starptautiskajiem dokumentiem cilvēktiesību jomā. Darba grupas sastāvs oficiāli netiek apstiprināts un likums “Par minoritāšu tiesībām” netiek pieņemts.[ 2 ]