Foto: HUNDREDNORTH
Pilsoņu tiesību atjaunošana paver iespēju 1991. gada decembrī pieņemt Latvijas Republikas konstitucionālo likumu „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Konstitucionālais likums un vēlāk pieņemtie Satversmes grozījumi, Latvijas tiesību sistēmā nostiprina cilvēktiesības, atzīstot, ka mazākumtautībām ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
1991. gada 10. decembrī Augstākā Padome pieņem Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”.[ 1 ] Likuma 3. nodaļa „Personas tiesības un pienākumi” attiecina vienas un tās pašas tiesību un pienākumu normas uz visām personām. Tajā pašā laikā minētā likuma 2. nodaļa „Pilsonība, pilsoņa tiesības un pienākumi” strikti iezīmē atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem. Likumā uzsvērts, ka „visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un. reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās.” Savukārt likuma 41. pantā noteikts, ka „katra pienākums ir ievērot Latvijas Republikas likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu tradīcijas un paražas, kā arī respektēt citu personu nacionālo pašcieņu”.
Apzinoties nepieciešamību cilvēktiesības nostiprināt LR Satversmē, 1998. gada 15. oktobrī Saeima pieņem grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, to papildinot ar 8. nodaļu „Cilvēka pamattiesības”. Līdz ar to spēku zaudē 1991. gada 10. decembra konstitucionālais likums. Satversmes 91. pants nosaka, ka „visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas. diskriminācijas.” Satversmes 114. pants nosaka, ka „personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.”