Foto: hundrednorth
1995. gada maijā Latvija paraksta Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, apņemoties nodrošināt un veicināt nacionālo minoritāšu tiesības dažādās sabiedriskās dzīves jomās. Konvencijas ratifikācija prasa 10 gadus galvenokārt tāpēc, ka politiskajā līmenī ir grūti panākt vienošanos, vai konvenciju attiecināt tikai uz tiem minoritāšu pārstāvjiem, kuriem ir Latvijas pilsonība, vai arī uz visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
1995. gada 11. maijā Latvija paraksta Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.[ 1 ] Konvencija nacionālo minoritāšu aizsardzības vēsturē ir pirmais juridiski saistošais daudzpusīgais dokuments, kas veltīts nacionālo minoritāšu aizsardzībai kopumā. Konvencijā iekļauti programmas tipa nosacījumi, kurus nevar ievērot tieši. Tādējādi valstīm ir atstāta rīcības brīvība īstenot mērķus, kurus tās apņēmušās sasniegt, un ievērot savus specifiskos apstākļus un vajadzības. Tā kā konvencijā nav sniegta nacionālās minoritātes definīcija, tad katra valsts pati izlemj, ko tiesiskā nozīmē uzskatīt par nacionālo minoritāti savā teritorijā.
Tieši nacionālās minoritātes definīcija ir viens no klupšanas akmeņiem, kas traucē konvenciju ratificēt tik ilgu laiku pēc tās parakstīšanas. Galvenās politiskās diskusijas izvēršas par to, vai konvenciju attiecināt tikai uz tiem minoritāšu pārstāvjiem, kuriem ir Latvijas pilsonība, vai arī uz visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tāpat aktuāls ir
jautājums, vai konvenciju attiecināt tikai uz vēsturisko minoritāšu pārstāvjiem, vai arī tās aizsardzība tiks nodrošināta arī pēckara ieceļotāju minoritātēm.[ 2 ] Opozīcija priekšlikumu ratificēt konvenciju Saeimā iesniedza astoņas reizes.
Desmit gadus pēc konvencijas parakstīšanas, 2005. gada 26. maijā, Saeima pieņem likumu “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”..[ 3 ] Tā kā konvencijā nav definēts termins “nacionālās minoritātes”, Saeima nolemj, ka šis termins konvencijas izpratnē “nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. Personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet, kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus.” Ratificējot konvenciju, Saeima pieņem arī divas deklarācijas, kurās paziņo, ka konvencijas 10. panta otro daļu (minoritāšu valodu lietošana saziņā ar varas iestādēm) un 11. panta trešo daļu (minoritāšu valodu izmantošana vietvārdu un citu topogrāfisko apzīmējumu atveidē), Latvija uzskata par saistošām, ciktāl tas nav pretrunā ar Satversmi un citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.
2006. gada oktobrī valdība Eiropas Padomei iesniedz Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par Mazākumtautību konvencijas ieviešanu Latvijā. 2011. gada 30. martā Eiropas Padomes Ministru vietnieku komiteja pieņem Ministru komitejas rezolūciju par konvencijas izpildi Latvijā.[ 4 ] Līdz ar MK rezolūcijas pieņemšanu ir noslēdzies pirmais Mazākumtautību konvencijas izpildes uzraudzības cikls. Otrais Latvijas Valsts ziņojums Eiropas Padomē bija jāiesniedz līdz 2011. gada 1. oktobrim.