Foto: Inga Kundziņa
Ja tev ir glābšanas riņķītis, kurš tevi kaut kā tā aiznesīs, tad tava vēlme un motivācija meklēt visus ceļus ir nedaudz mazāka. Un šis mazais riņķītis tomēr ir valsts dotācija, jo, ja ies galīgi slikti, kaut kā mēs varēsim izvilkties.
Intervija ar Latvijas Radio ģenerāldirektoru Dzintri Kolātu.
Nākamnedēļ, 30.martā, būs gads, kopš atkal esat Latvijas Radio (LR) ģenerāldirektors. Toreiz atgriezāties LR vadībā, kad radio finansiālā situācija bija dramatiska — priekštecis Aigars Semēvics bija atstājis teju tukšu radio kasi un 800 000 latu parādu. Nenožēlojat, ka piekritāt atgriezties šajā krēslā un kļuvāt par putras strēbēju, kā toreiz rakstīja Diena?
Ar dalītām jūtām. Es nevarētu atbildēt ar „jā” un „nē”. Ja mēs skatāmies no tādas 100% mērījumu skalas, tad es teiktu, ka „jā” aizņemtu 70%, bet „nē” — 30%. „Jā”, pirmkārt, tādēļ, ka mēs esam dzīvi — pagājušo gadu esam beiguši ar 817 318 latiem plusā. Tas, ka izdevās [uzņēmumu] nostabilizēt, tiesa, ar valsts dotācijas palīdzību, veikt virkni pārstrukturēšanas procedūru, tas ir tas labais. Sliktais ir tas, ka šobrīd ir ļoti grūti redzēt motivāciju pašam strādāt un, kas vēl trakāk, man būtu jāmotivē cilvēki, un dažreiz es skraidu pa to kabinetu un nevaru atrast to motivējošo lozungu.
Tā motivācija ir pazudusi šī gada laikā vai nekad nav bijusi šajā gadā?
Tā gan nevar teikt. Kaut vai tur, kur ir vajadzīga visa vai lielākās daļas kolektīva piekrišana — kaut vai vienoties par bezalgas atvaļinājumu — ja nebūtu motivācijas un uzņēmuma patriotisma, tad tas nebūtu iespējams. Nesen mūs pētīja studenti, un cita vidū bija jautājumi par uzņēmuma patriotismu vai tādu piederības līmeni, kurš atsevišķos gadījumos bija tuvs fanātismam.
Jūs arī sevi pie tiem fanātiķiem pieskaitāt?
Starp citu, kas bija interesanti, — administrācijai fanātisma līmenis bija stipri zemāks.
Un kā ar jums?
Es, starp citu, uz dažiem jautājumiem, teikšu godīgi, šajā aptaujas lapā atbildēju ar „jā” tādēļ, ka man tā ir jāatbild.
Bet kur jūsu motivācija palika? Jūs pats to esat sapratis?
Tur ir virkne lietu. Paskatieties, kas man te ir par sarakstiem, ar ko es nodarbojos! Ar to, lai uzmanītu, ka tik kāds nepelna par daudz. Mums ir noteikts, ka papildus atalgojums nedrīkst būt vairāk par 60% no pamatalgas. Saprotiet, tas ārkārtīgi nosit jebkuru motivāciju „strādāsi labāk, saņemsi vairāk”. Man riebjas, ka es esmu spiests radīt un sargāt šādu sistēmu, kur cilvēks demotivējas materiālajā aspektā. Otrais — visa tā apkārtējā politiskā šļura ar dažāda veida nesaprotamām manipulācijām, arī tas rada šo demotivējošo vidi. Protams, ka mani apbēdināja visiem zināmais kriminālprocess[1]. Tur vēl iestādes lems, kā tas viss ir, bet es esmu tikai cilvēks. Ieraugot Neo publicētos skaitļus, mans briesmīgais nodarījums liekas neiedomājami sīks, ja arī var pieļaut galēju varbūtību, ka tas nebūtu īsti pareizi bijis.
Ņemot vērā, ka motivācija ir pazudusi, cik liela ir iespēja, ka jūs šajā amatā būsit vēl četrus gadus?
Es neņemos spriest. Te ir priekšā atkal nākamā gada budžeta bāze, kura atkal ir 900 000 latu mazāka nekā šogad. Ja mums tiešām nebūs nekādu iespēju pierādīt, ka medijs nevar izdzīvot, būtiski nepārmainot programmu, tad ir rūpīgi jāvērtē, vai ir vērts palikt.
Vai putra šī gada laikā ir izstrēbta? Proti, vai tagad visi tie rēķini, ko jūsu priekšgājēja Semēvica laikā paslēpa, nolika tālāk no acīm, ir samaksāti? Nekādi parādi no tā laika vairs nav palikuši?
Nē, nav vairs. Kaut kur gan vienu atradām pirms pāris mēnešiem, kaut kādu starptautisko maksājumu.
Kur tad bija noslēpts?
Es neveicu vairs izmeklēšanu, jo tas nebija pārāk liels. Tas bija drīzāk kā tāds unikāls fakts.
Vai tagad esat sapratuši, kā LR iekūlās šādos parādos?
Vairakkārt esmu teicis, ka Semēvica kungu nevarētu definēt kā zagli vai tajos pretīgajos vārdos. Diemžēl cita lieta — haoss dokumentācijas strukturēšanā, glabāšanā, procedūrās un ticība acīmredzot nepamatotiem politiķu solījumiem, pie tam — ne tajā labākajā laikā. Tas sakrita ar visu lielo Latvijas un pasaules krahu, un tāpēc vēl jo vairāk politiķu dotie solījumi nevarēja tikt piepildīti.
Ko tagad dara Aigars Semēvics — ir ar jums ticies, bijis radio?
Nē, viņš nav bijis. Mēs tikāmies Gundara Daudzes rīkotajā pasākumā, tur notika tāda barikāžu laika žurnālistu sanākšana. Viņš ir pensionārs un, man liekas, neko tā īpaši nedara.
Un uz radio māju vairs nenāk vispār?
Nē.
Bet laikā, kad jūs no viņa pārņēmāt visas lietas, viņš kaut kādā veidā palīdzēja tikt galā ar to putras strēbšanu vai vienkārši pazuda?
Morāli smags jautājums. Tieši par palīdzēšanu nevar būt runa. Protams, lai pārņemtu lietas, ir zināma procedūra. Tas tika darīts, bet cita veida tālākas konsultācijas nebija. No vienas puses es arī neprasīju, jo nebija daudz laika. Bija finanšu direktors, kurš būtībā tika iecelts īsi pirms manas stāšanās amatā, kurš jau laikam bija sācis kaut ko kārtot, līdz ar to vairāk [notikušo izzināju] caur viņu un grāmatvedi, kura strādā jau ilgus gadus. Ja būtu gadījušies tādi momenti, kur galīgi nekas nav skaidrs, tad mēs droši vien būtu meklējuši [Semēvicu]. Tādu momentu nebija, tie rēķini atradās, līdz ar to nebija tādas milzīgas nepieciešamības.
IDEJU PASVIEDA ZIGMARS LIEPIŅŠ
Latvijas Radio 2 (LR2) iznomāšanas projekts, īpaši pēdējās nedēļās, vairs tik raiti uz priekšu nerit, kā tas sākotnēji bija ieplānots. Politiķi, kas vel nesen teica, ka esat viņus pārliecinājis par labu koncesijai, tagad sākuši šaubīties. Vai šajā laikā jums kaut nedaudz nav mazinājusies ticība tam, ka šis ir labs, izdevīgs un vajadzīgs projekts?
Nē, nav. Kādēļ tad tā koncesija bija? Tāpēc, ka iestājās lielas ziepes un bija skaidrs, ka dotācija krasi kritīs, un tur īstenībā ir divi ceļi, kā saglabāt šo formātu. Viens no ceļiem, kas, manuprāt, būtu finansiāli izdevīgāks, ir šis [koncesija], otrs, kurš tagad tomēr parādās, — ka varētu atrast valsts līdzekļus šī kanāla saglabāšanai. Izskatās, ka arvien vairāk sāk prevalēt šis otrais ceļš.
Bet šobrīd, jūsuprāt, ideālais variants būtu koncesija līdz galam, kā tas bija ieplānots, vai paturēt LR2, saņemot papildus valsts budžeta dotāciju?
Interesants jautājums. Nu ja man būtu vara vienpersoniski izlemt, tad es vairāk sliektos uz koncesiju.
Kāpēc?
Tā ir finansiāli izdevīgāk, tikai jābūt prasmīgi izveidotam [konkursa] nolikumam un līgumam ar iespējamo koncesionāru. Un galu galā vēl viena lieta — tas ir vienkārši jauns projekts, kurš ir interesants man kā menedžerim.
Tad tas ir tāds jūsu eksperiments?
Kaut kādā mērā jā. Protams, risks ir.
Kam, starp citu, radās ideja par koncesiju?
To es nevaru pateikt. Tas ir apmēram tas pats, kā visi meklē to, kam radās ideja veidot LR2 kā latviešu mūzikas formātu.
Bet nu jūs taču atceraties, kā koncesijas ideja pie jums atnāca?
Tā nav mana ideja. Man liekas, ka mēs ar Zigmaru Liepiņu vienreiz par šo runājām. Bet man tā liekas, es to precīzi nevaru atcerēties. Es vēl toreiz nezināju, prasīju, kas vispār tā koncesija ir.
Jūs noteikti uzdevāt sev jautājumu, kāpēc Zigmars Liepiņš jums pasviež ideju par koncesiju?
Tāpēc, ka viņš ir uzņēmējs un pārzina vidi.
Un cilvēks ar biznesa interesēm.
Es nesaistītu tik ļoti to ar personīgām biznesa interesēm. Cik es zinu, viņš kādu laiku nevar piedalīties aktīvajā biznesā, jo, kā es saprotu, tas ir viens no līguma punktiem, kas saista viņa darbības, izejot no tā, ka viņš pārdeva savu uzņēmumu.
Nu — ar viņam pietuvinātu cilvēku biznesa interesēm?
Protams, ka tā var pieņemt, bet es vēlreiz saku — ja mēs pietiekami precīzi organizējam konkursu, kur galvenais ir nauda, tad katram naudas ir tik, cik viņam šīs naudas ir.
Bet jums ir pārliecība, ka ar jūsu rokām kāds nemanipulē, lai īstenotu šo projektu savu interešu vārdā?
Pilnīgu pārliecību var dot tikai apdrošināšanas polise — es dzirdēju kaut kur tādu citātu. Teorētiski ar mums kāds var manipulēt, tajā skaitā liktenis. Bet, ja paceļamies praktiskā līmenī, es tā īsti nedomāju.
KONSULTANTIEM BŪTU JĀMAKSĀ 20 000
Jūs esat pārliecināts, ka koncesija ir LR finansiāli izdevīgs projekts. Vai jūs varat populārzinātniski izskaidrot, kāpēc populārākā radio stacija Latvijā — LR2, kurai vajadzētu būt interesantai arī reklāmdevējiem, nevar būt finansiāli izdevīga pašam LR?
Divu iemeslu dēļ. Tādēļ, ka ir pietiekami lielas izmaksas, no kurām tā sliktā daļa ir tā saucamās netiešās izmaksas. Tā ir daļa no radio administrācijas izmaksām. Var teikt — maziniet administrāciju. Bet ar ko nodarbojas administrācija? Administrācija, piemēram, juristi nodarbojas ar līgumiem, kuri nenes peļņu, bet kuri ir nepieciešami nacionālā pasūtījuma veidošanas labad. Šīs administrācijas izmaksas tiek dalītas uz visiem kanāliem, un līdz ar to LR2 nes šo visai smago administratīvo nastu ne īsti savas vainas dēļ. Otrais iemesls ir tas, ka mēs esam diezgan mazkustīgi reklāmas pārdošanas tirgū. Valsts kontrole ir pieprasījusi no mums, lai mēs reklāmu pārdotu pēc cenu lapas principa. Reklāmas pārdošanas tirgū īstenībā šis princips nestrādā, jo reklāmas cenas tiek noteiktas situatīvi jeb, es to sauktu, pēc darījuma principa. Līdz ar to privātais ir ievērojami kustīgāks un dinamiskāks reklāmas tirgū nekā mēs. Iespējams, ja LR2 paliek valsts sadaļā uz ilgāku laiku — to mēs vēl nezinām —, tad varbūt ir vērts domāt par pārdošanu kā ārpakalpojumu, proti, ka nevis mēs paši turam Reklāmas daļu, bet mēs pārdodam šo iespēju pārdot mūsu reklāmu. Varbūt šāds ceļš ir ejams, lai mēģinātu padarīt dinamiskāku reklāmas pārdošanu.
Bet tad, kad tie labie gadi bija, tad taču LR2 labas naudas „grieza” un pelnīja un uzturēja pārējos LR kanālus?
Nekad tā nav bijis. Iespējams, ka ļoti labos gados LR2 kopējā bilance ir bijusi tuvu nullei, bet arī tas neko neatrisina.
Bet jūs to varat kaut kā loģiski izskaidrot, kā tas tā varbūt, ka ar tik ekstremāli populāru kanālu, kam pieder ceturtā daļa tirgus, nav iespējams nopelnīt pašam LR?
Man ir tikai tad jāatkārto tas, ko es iepriekš teicu. Un vēl viena lieta. Protams, jebkuram cilvēkam, tas droši vien arī uz mani attiecas — es arī ilgi strādāju šajā sistēmā, — ja tev ir glābšanas riņķītis, kurš tevi kaut kā tā aiznesīs, tad tava vēlme un motivācija meklēt visus ceļus ir nedaudz mazāka. Un šis mazais riņķītis tomēr ir valsts dotācija un arī nacionālais pasūtījums, ko tad mēs par to pildām. Jo, ja ies galīgi slikti, kaut kā mēs varēsim izvilkties. Privātajiem šādu iespēju nav.
Tad dotācija jūs tomēr iemidzina?
Es riskēšu teikt, ka daļēji jā. Protams, no tā miega nācās stipri pamosties pēdējos gados.
Atdodot LR2, jūs ne tikai iegūsit nomas maksu, bet arī pazaudēsit reklāmas ieņēmumus. Vai jūs esat rēķinājuši, kā šis solis ietekmēs pārējo kanālu reklāmas ieņēmumus, proti, cik jūs būsit interesanti reklāmas devējiem tikai ar trim kanāliem?
308 000 latu (ar PVN) ir tā summa, ko esam rēķinājuši, ka neieņemsim, ja LR2 no 1.maija tiktu iznomāts. Kritums ir, bet es nedomāju, ka tas ir graujošs. Kopējā bilance tomēr ir pozitīva — no koncesijas vairāk iegūstam nekā zaudējam. Nomas maksa ir viena sastāvdaļa, bet nomas maksa un kompensētie zaudējumi ir lielāki nekā neiegūtā reklāmas nauda.
Ja rēķināt 300 000 latu kā neieņemto reklāmas naudu šogad, vai tas nozīmē, ka LR2 nomas maksa par šo pašu periodu ir virs šīs summas?
Jā, nomas maksa kopā ar samazinātājām izmaksām jeb kompensētajiem zaudējumiem ir lielāka par šo summu.
Kas pie jums ir interesējies par LR2 koncesiju?
Tādas neformālas tikšanās ir bijušas.
Tie ir cilvēki, kas pārstāv citas radio stacijas, citas mediju organizācijas. Tā būtu viena grupa?
Jā, tieši tā.
Otra grupa būtu tie, kas ir pietuvināti kādiem politiskiem spēkiem?
Es nezinu, vai šie uzvārdi tā īsti ir pietuvināti vai nav, katrs jau ir pietuvināts kaut kam.
Nu mēs taču zinām tos cilvēkus, kuri partiju vārdā organizē lietas. Vai starp tiem cilvēkiem, kas ir nākuši pie jums, ir tādas personas?
Man šķiet, ka viena tikšanās varētu būt šajā lauciņā. Tuvu tam.
No kuras partijas?
Īsti nezinu, bet man liekas, ka tas varētu būt kaut kādā mērā ar tām jaunajām partijām saistīts.
Cik daudz naudas LR2 koncesijas organizēšanai ir jau iztērēts? Jūs algojat juristu ārpus radio mājas, auditori taisa jums pētījumus.
Kopumā abu konsultantu samaksai vajadzētu būt nedaudz pāri 20 000 latu. Mums nupat vajadzētu sākt maksāt, tagad būs jārunā, ko darīt. Tur ir tāda interesanta atruna — mēs samaksu viņiem ietveram no gaidāmajiem koncesijas ieņēmumiem. Bet tajā pašā laikā — kas notiek, ja koncesija nenotiek vai tiek atlikta? Ja tiek atlikta, es nezinu kas notiek, tagad runāsim. Ja nenotiek, tad ir divas kombinācijas. Viena, kad tiek pierādīts, ka viņu aprēķini nav pareizi, tad nav jāmaksā nekas. Es šaubos, vai to var pierādīt. Bet, ja koncesija nenotiek politisku motīvu dēļ, tad tā naudiņa viņiem ir jāsamaksā. Līdz ar to var gadīties, ka valstij šī nauda ir jāsamaksā.
Valstij — tas ir LR?
Nē, LR nejūtas vainīgs pie pašreizējām politiskajām batālijām. Mēs vērsīsimies pie valsts, pie Nacionālās radio un televīzijas padomes — redzot, ka politiskajā līmenī nevar vienoties, tad mums izskatās, ka koncesijas atlikšana ir politisks jautājums, un tad mums ir pamats teikt — ja jūs, valsts un politiķi, uzskatāt, ka vēlēšanu laikā ir pārāk liels risks, tad varbūt šis risks maksā šos 20 000 latu.
GRŪTI SARUNĀTIES AR KOLĒĢIEM ZAĶUSALĀ
LR un LTV apvienošana tagad ir nolikta malā, process apstājies, Saeimas deputāti topošajā Elektronisko mediju likumprojektā tomēr atstāja visu pa vecam — paliek atsevišķi radio un televīzija. Jūs nekad neesat slēpis, ka esat pret apvienošanu. Tagad esat apmierināts?
Es esmu pret īstermiņa apvienošanu. Īstenībā man tas neliekas aktuālākais jautājums. Aktuālākais jautājums ir nākamā gada skaitļi. Bet īstermiņa es esmu apmierināts, jā, jo, ja tagad pieņemtu lēmumu, ka tūlīt ir jāapvieno, būtu virkne darbu, kuriem šajā brīdī nebūtu nekādas jēgas, teiksim, jāmeklē iepirkumi, lai organizētu juridisku apvienošanos. Tas apgrūtinātu darbu. No tā viedokļa es esmu apmierināts, ka īstermiņa jautājums ir atlikts. Acīmredzot atkal tas pats vēlēšanu bubulis ir viens no tiem, kas visu ir sabremzējis. Es domāju, ka tas atjaunosies.
Jūs sakāt — īstermiņā nē, bet kas tad ir tas ilgtermiņš, kurā varētu notikt apvienošana?
Tad, kad mēs spēsim plānot vidējā termiņā. Kad es redzu nākamos divus gadus ar samazinājumu, man vienkārši neliekas jēdzīgi runāt par apvienošanu, kurā mēs skaidri un gaiši neredzam tūlītējus ekonomiskus ieguvumus. Ja es nākamajā gadā redzu samazinājumu un pēc tam mums jau draud 2012.gads, kur vēl būs samazinājums, tad tur nav nekādas loģikas atrast tos kaut nelielos, bet tomēr izmaksu posteņus, kas būtu apvienošanai. Šobrīd galvenais ir noturēt uzņēmumu daudzmaz pieņemamā formā, sabiedriskā medija formā. Tāpēc man nešķiet, ka šis ir pirmās pakāpes uzdevums. Kad? Man šķiet pēc diviem gadiem, ja stāvoklis uzlabosies un vairs nebūs šīs drausmīgās samazināšanas.
Vai jūs varat mūs pārliecināt, ka ir izmantotas visas, kaut mazākās, iespējas, ko jūs ar televīziju varētu darīt kopā jau tagad, tādā veidā dabūjot kaut nelielu, bet tomēr ietaupījumu?
Nē, nevaru jūs pārliecināt. Tas, ka viss nav izsmelts, es tam piekrītu, bet teikšu godīgi — šis uzdevums pašlaik man nav izkristalizējies kā pirmais. Var teikt, ka es esmu subjektīvs, bet līdz šim neviens arī pietiekami pamatoti nav pierādījis manu kļūdīšanos.
Jūs pašlaik pērkat ziņu aģentūru pakalpojumus katrs sev — atsevišķi televīzija un radio. Ja jūs pirktu kopā, vai jūs nedabūtu izdevīgāku piedāvājumu? Šis ir tikai viens piemērs.
Mēs par to varam runāt, bet īstenībā uzņēmumu vidū jau ir diezgan daudz pretrunu. Mums šobrīd diezgan smagi un grūti iet apmaiņa ar pašreklāmām. Līgums vēl nav noslēgts, jo tas iet šausmīgi smagi. Jāteic, ka starp uzņēmumiem ir tāda zināma greizsirdība.
Tad tā problēma ir vairāk emocionāla un ne tik daudz finanšu aprēķinos?
Emocionālais fons, protams, bremzē, bet es arī neredzu racionālus argumentus tik pietiekami lielus.
Bet kāpēc nepirkt pakalpojumus kopā, dabūjot kaut vai nelielu ietaupījumu?
Pirmkārt, tur jābūt iepirkumu komisijai. Es paredzu milzīgas organizatoriskas problēmas, kurš būs šīs komisijas vadītājs.
Tas izklausās tā, ka jūs pat nespējat sarunāties ar kolēģiem Zaķusalā?
Spējam, bet nosacīti grūti. Manī personīgi acīmredzot ir pietiekami spēcīgs mazākā brāļa sindroms. Man nav kauna par tiem izmaksu samazinājumiem, kas ir panākti bez kooperēšanās ar televīziju. Tie ir 40%, tā kā tā optimizācija ir panākta pietiekami liela. Bet godīgi man jāatzīst, ka šis lauciņš nav pētīts. Iespējams, vienā vai otrā aspektā kopsaucējus var atrast.
NĀKAMGAD GRIB NOGRIEZT 900 000
Finanšu ministrija (FM) 2011.gadā ir paredzējusi LR budžetu samazināt vēl par 900 tūkstošiem latu. FM piedāvātā budžeta dotācija 2011.gadam ir Ls 2 720 429. Salīdzinājumam — šogad — Ls 3 622 429. LTV šis cirpiens ir vēl lielāks — no Ls 7 019 687 uz Ls 5 519 687. Kā ar to tiksit galā? Vēl atlaidīsit darbiniekus, samazināsit apraidi, likvidēsit raidījumus?
To ir ļoti pareizi atzīmējis Arvils Ašeradens — ja izmaksas samazina par 40%, tad projekts zaudē tā sākotnējo jēgu, un tas ir jau cits projekts. Mūsu samazinājums pret 2008. gadu ir pāri 40%, līdz ar to ļaunākais gadījums ir tikai kanālu slēgšana. No otras puses, nemetīsim plinti krūmos. Mans uzdevums ir pierādīt, ka šeit nav iespējams samazināt, būtiski nemazinot vai nepasliktinot saturu. Iespējams, būs jāpalielina legāli maksas pakalpojumi.
Ko jūs ar to domājat? Pārdot raidījumus?
Tas laikam īsti legāli nebūtu.
Attīstīt sadarbības projektus?
Tā diemžēl nāksies.
Radio mājas lapā joprojām ir aicinājums ziedot LR. Vai vēl kāds ziedo?
Aktīvi nē.
Cik daudz naudas lēšat savākt no politiskās reklāmas? Vai reklāmas laiki jau tiek izpirkti?
Te atkal jāskatās — ar vai bez LR2. Ja LR2 paliek, tad esam plānojuši dabūt 120 000 latu (bez PVN), bet, ja LR2 tiek iznomāts, šī summa tad ir 60 000 latu (bez PVN). Interese no reklāmas aģentūrām ir, notiek tāda taustīšanās, lielā mērā arī tāpēc, ka nav īsti skaidrs juridiskais fons, kādi tad būs reklāmas un aģitācijas noteikumi.
TUVU SARKANAJAI LĪNIJAI
Radio ir labs Ētikas kodekss, tomēr gadījumi, kas ir publiski apspriesti, — iespējamais interešu konflikts žurnālistu Haralda Burkovska un Evas Lūses gadījumā — liecina, ka jums tomēr tuvs ir tāds ētiskais relatīvisms. Vai Ētikas kodekss ir uzrakstīts tikai ķekša pēc?[2]
Nē, nē, tā jau nu gan nav. Ziņu dienestā bija sapulce, izvērtējām šo [Evas Lūses] gadījumu. Protams, ja no ideālā viedokļa skatāmies, tas nav pats labākais gadījums, tomēr ētiskos riskus es šeit nesaskatu pārāk lielus. Lai pierādītu žurnālista angažētību, nu īsti nepietiek ar vienu gadījumu.
Bet kā jūs Evu Lūsi uzraudzīsit pirms vēlēšanām?
Nekā. Es neuzskatu, ka cilvēks ir pelnījis, lai viņu nemitīgi kontrolētu. Man nav pamata nekādām aizdomām. Ja mēs runājam par sarkanajām līnijām ētikas aspektā, tad Haralda [Burkovska] gadījums stāv tuvāk šai sarkanajai līnijai, nekā Evas gadījums.
Vai Burkovska gadījums ir izskatīts radio Ētikas komisijā?
Nē, nav.
Un kāpēc?
Laika trūkums un Kolāts slinkums.
Tas pirmais vai otrais vairāk?
Vairāk otrais.
IESPĒJAMS, IZMEKLĒTĀJIEM NAV VISU DOKUMENTU
Jūs pats mikroblogu vietnē Twitter februārī izziņojāt, ka pret jums ir uzsākts kriminālprocess, lai pārbaudītu, vai neesat nelikumīgi saņēmis prēmijas un piemaksas, un ka jūs esat liecinieka statusā. Vai statuss pa šo laiku nav mainījies?
Man nav ziņu, ka tas būtu mainīts. Es esmu liecinieka statusā. Mēs esam saņēmuši izmeklētāja vēstuli lietas vajadzībām sakopēt virkni materiālu, šie materiāli ir sakopēti. Ļoti daudz materiālu. Dažu tur nebija, mēs teicām, ka viņi vienkārši nav arhīvā. Šie materiāli ir nosūtīti, man tur daudz nav ko piebilst. Teikšu tikai tā, ka mana pārliecība par to, ko es teicu sākumā, ka es neredzu pamatu prettiesiskām darbībām, ir tikai stiprinājusies, pētot dokumentus.
Tiesībsargi ir rēķinājuši, ka jūs prettiesiski no LR finanšu līdzekļiem, iespējams, esat saņēmis 49 000 latu. Jūs līdz šim neesat gribējis skaidrot šīs lietas apstākļus. Vai tomēr neuzskatāt par nepieciešamu izskaidrot, kāpēc pretēji prokuratūrai un Valsts kontrolei uzskatāt, ka prēmijas un piemaksas piešķirtas saskaņā ar normatīvajiem aktiem?
Nē, jo es esmu brīdināts, ka man nebūtu presei jāizpauž šīs lietas nianses, jādod interpretācija.
Bet sabiedrībai vajadzētu saprast un zināt, vai šī lieta netraucē jums atrasties šajā amatā.
Diez vai. Jūs varat ar šo jautājumu vērsties pie Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, tā tomēr ir viņu kompetence.
Bet jūs pats jūtaties komfortabli, ka ir šī lieta un jūs esat šajā augstajā amatā?
Tur es neredzu problēmu, lai cik tas nebūtu dīvaini. Es jūtos diezgan pretīgi iekšēji, jo, kā teicu, es nejūtos kaut ko pārkāpis. Tā varbūt emocionāla atkāpe, bet es braucu ar trolejbusu un diezgan maz ar dienesta mašīnu, diemžēl man nav tumšo logu, un cilvēki tā kā rāda ar pirkstu, un tas nav patīkami.
Bet varbūt tieši tāpēc vajag sabiedrībai izskaidrot, kāpēc tomēr neredzat pārkāpumu?
Es esmu pateicis vienu lietu — ka es neredzu likumam neatbilstošu, vēl jo vairāk — ļaunprātīgu — darbību visā tajā, ko esmu darījis. Pārskatot dokumentus, mana pārliecība stiprinājās.
No jūsu teikta izriet, ka Valsts kontrole un prokuratūra normatīvos aktus interpretē citādāk, nekā jūs to darāt?
Man grūti komentēt. Iespējams, ka prokuratūra un Valsts kontrole nav redzējuši visus dokumentus, kas ir saistīti ar šo lietu. Un vienreiz šī lieta jau tika pētīta un tika izbeigta. Tas arī liecina par, mazākais, jocīgu situāciju.
Konsultējoties ar NRTP, izlēmāt, ka tomēr paliksit amatā. Kurā brīdī tomēr uzskatīsit, ka ir jāiet prom? Vai tikai tad, kad būs notiesājošs spriedums?
Droši vien, ka, mainoties statusam, šis jautājums ir jāizvērtē. Tajā pašā laikā mēs nonākam vienā citā situācijā. Labi, tas vairs nebūs liecinieka statuss. Ja tiesa tomēr izlemj, ka nepamatotas ir šīs lietas, tad tas tālākais ir paredzams — neskatoties uz it kā manām milzīgajām naudām, es neesmu pārāk turīgs un vērsīšos tiesā, lai man kompensē visu, ko es neesmu nopelnījis šajā laikā.
Tās ir jūsu tiesības.
Protams. Bet attiecībā par šo gadījumu, nu te ir jāizvērtē, ir grūti komentēt. Tas, protams, ir smags lēmums kā jebkuram cilvēkam. Es nedodu 100%, ka tikko mainās statuss, es tūlīt eju prom. Tad ir jāvērtē.
________________________
[1] Pret Dzintri Kolātu un vēl vairākām bijušajām un esošajām Latvijas radio un Nacionālās radio un televīzijas padomes amatpersonām ir uzsākts kriminālprocess saistībā ar prēmiju un piemaksu piešķiršanu radio vadībai 2001.-2006.gadā.
[2] Haralds Burkovskis LR vada raidījumu un vienlaicīgi arī nodarbojas ar sabiedriskajām attiecībām un mediju treniņiem. Savukārt LR Ziņu dienesta producente Eva Lūse pērngada pašvaldību vēlēšanās kandidēja no Visu Latvijai! (VL) saraksta, bet marta sākumā LR rīta raidījumā pati gatavoja ziņu par gaidāmo TB/LNNK un VL piketu pie Saeimas, izceļot tieši VL līdera Raivja Dzintara viedokli.