Raksts

Mans vasaras mirklis 2008: Sibiu


Datums:
27. augusts, 2008


Autori

Dace Akule


Tā kā dabā un pilsētā var sākt just vasaras un atvaļinājuma sezonas beigas, domāju padalīties ar manu vasaras mirkli 2008, kad pabiju Sibiu, Rumānijā. Gala mērķis tika izvēlēts draugu kāzu dēļ, kas mani solījās sagaidīt un aplidot. Tāpēc pirms lidojuma (AirBaltic Rumāniju vēl diemžēl nav atklājis, tā kā nācās lidot caur Vīni) neko vairāk par Sibiu ģeogrāfisko novietojumu nenoskaidroju, lai gan biju gan dzirdējusi, ka Sibiu pērn bija Eiropas kultūras pilsēta. Ar šiem diviem faktiem biju vairāk zinošāka par Rīgas lidostas personālu, kas, dzirdot vārdus “lidoju uz Sibiu”, pārvaicāja – uz Sibīriju? Un tad, kad teicu, ka Sibiu ir Rumānijā, sekoja jautājums, vai vīza man uz turieni ir? Lieki piebilst, ka es painformēju, ka Rumānija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un mums ir bezvīzu režīms. Bet atgriežoties pie stāsta - esmu no tiem, kas ķer mirkli uz vietas - ar aprakstiem un plānošanu neaizraujos, bet meklēju savus iespaidus, kā saka – plūstot pa straumi.

Straume man atnesa fantastiskas trīs dienas Sibiu, kur kāzas, protams, bija viens no lieliskajiem elementiem, bet ne vienīgais. Mans stāsts ir par viesu namu, kur mitinājos tādā gaisotnē un aprūpē, ka šķita – esmu atbraukusi ciemos pie radinieces! Pirmie iespaidi par La Maison Francaise gan man nebija tikai pozitīvi, jo saimniecei ir divi palieli suņi, kas brīvi skraida pa pagalmu, bet man no suņiem bail un es bažījos, ka mēs ar suņiem nesapratīsimies. Taču nekā – suņi bija tik mierīgi, ka šķiet vispār nepamanīja manu klātbūtni, tāpēc arī radās vaļa vispozitīvākajiem iespaidiem. Tātad, pa punktiem:

Mājas saimniece Ana Maria ir rumāniete, kas daudz gadus dzīvojusi Francijā (tur vēl dzīvo meita ar mazbērniem), tad atgriezusies Rumānijā un bijusi, kā pati saka successful business woman, līdz sapratusi, ka viņai apnicis ceļot un rauties, ka vairs negribas ne vairāk materiālo vērtību, ne pēc iespaidiem pa pasauli skriet. Tāpēc viņa nolēmusi atvērt viesu namu, lai iespaidi paši nāk pie viņas – caur viesiem, kā manis. Mājā ir tikai trīs istabas, tā kā ar uzturēšanas darbiem arī neesot pārāk jānoņemas, un atliekot laiks sev un ģimenei – tādai dzīvei, kur ir vieta lasīt grāmatas, sēžot nektarīnu koka ēnā. Ar saimnieci patērzējām pie brokastīm – par dzīvi Rumānijā un Latvijā, par to, cik viņa ir laimīga, ka pie viņas viesojas visa ģimene (meita ar mazbērniem tieši tajā laikā bija brīvdienās Sibiu) un, cik apmierināta viņa ir ar savu izvēli iekopt viesu namu.
Man kā viesim bija pilnīga kustības brīvība. Tiku pie atslēgām gan vārtiem, gan mājas lielajām durvīm, gan, protams, manai istabai, kurai bija arī balkons ar šūpuļkrēslu – varēju vienkārši gulšņāt, ēst sulīgos nektarīnus… Vienu dienu visa ģimene aizbrauca uz kalniem, tā kā es mājās paliku viena pati! Tāds klusums!
Brokastis! Uz bezpersonisko viesnīcu fona, šīs brokastis izcēlās ar tādu sirsnību! Svaigi grauzdēta maize, kafija… un sarunas ar saimnieci, ar viņas meitu, un vienu dienu – ar kolēģi viesi, kas bija ieradusies no Izraēlas, un ļoti ieinteresējās par manu padomju bērnību un smadzeņu skalošanas rezultātu. Aptuveni stundu izdiskutējām par Ļeņinu, Latvijas neatkarības atgūšanu, par dzīvi šeit šodien… Un tas viss – pēc tam, kad no kāzu dančiem biju atgriezusies rīta agrumā. Šīs sarunas, harmonijā ar saimnieces veikto rūpīgo aptekalēšanu, radīja tik mājīgu sajūtu, ka tik tiešām jutos ļoti ‘kā mājās’.

Tas, ka es – kā ziemeļnieciska būtne, kas ciena distanci – atvadoties no Ana Marias ar ģimeni, kritu viņai ap kaklu, tikai apliecina iepriekšteikto – tur jutos, it kā būtu bijusi ciemos pie labiem radiem! Teicu viņai lielu paldies par iedvesmu dzīvot tā, kā viņa dzīvo, par sarunām un par lielisko māju, kur ceru atgriezties. Un teicu, ka pastāstīšu par manu pieredzi blogā, jo par labām vietām un iespaidiem nekad nav par daudz teikts!

Pāris vārdi par Sibiu – pilsēta patiešām ir apciemošanas vērta. Netālu ir kalni un ezeri ar dūņām, kurām esot medicīnisks un kosmētisks efekts, ko cilvēki pārbaudījuši un izmanto masveidīgi (skat. bildē 1). Redzēju daudz čigānu krāšņās drānas, zirgu pajūgus ar kumeļiem, dzīvespriecīgas māju fasādes krāsas ciematos… Un straume, bez kartes un norādījumiem, mani arī aiznesa līdz šim saulrietam (skat. bilde 2)! Pielieku tam klāt piedzīvoto viesu namā, draugu atkal satikšanās prieku un jaunu draugu iegūšanas sajūsmu, kāzu dančus līdz rīta ausmai – un tā arī rodas mans vasaras mirklis 2008.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!