Foto: A. Jansons © AFI
Minoritāšu pārstāvjus Rēzeknē uztrauca, kā tiks nostiprināts minoritātes statuss - kur būs jāiet reģistrēties saņemt apliecību, kas apstiprinās cilvēka piederību minoritātei. Iebildumi, ka šādas apliecības netiks izsniegtas, neguva atsaucību.
Saeima pēc 10 gadu ilgām diskusijām un politiskiem strīdiem steidzamības kārtā ir ratificējusi Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Tomēr jājautā, vai skaidrība par savām tiesībām ir cilvēkiem, uz kuriem šī konvencija attieksies. To, ka šī skaidrība nav sevišķi liela, apliecina Rēzeknē un Jelgavā nesen rīkotos semināros uzklausītie minoritāšu pārstāvju viedokļi[1]. Situāciju labi raksturo kāda Jelgavas krievu skolas direktora atziņa: “Mēs, krievvalodīgie, ļoti gaidām šo konvenciju”, taču konkrētāk paskaidrot, ko tieši gaida, viņš diemžēl nevarēja.
Runājot par minoritātes definīciju, daļa dalībnieku, īpaši Rēzeknē, pauda vienotu nostāju, ka tajā nedrīkst tikt iekļauts pilsonības jēdziens. Pretēja nostāja bija tiem semināru dalībniekiem, kuri pārstāvēja valsts un pašvaldību institūcijas. Īpaši asi tika uztverta valdības nostāja, ka konvencijas izpratnē pie minoritātes nepiederēs arī tie pilsoņi, kas naturalizējušies, jo viņi neatbildīs tādam svarīgam kritērijam kā “paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā”. Cilvēkus interesēja, kāds būs jaunais sabiedrības dalījums – vai līdzās pilsoņiem un nepilsoņiem tagad būs arī minoritāte, neminoritāte un pusminoritāte (te domāti naturalizētie pilsoņi).
Seminārs Rēzeknē bija pārsteidzošs vēl ar kādu jautājumu. Klātesošos uztrauca, kā tiks nostiprināts minoritātes statuss – kur būs jāiet reģistrēties, kādi dokumenti būs jāiesniedz un kur varēs saņemt apliecību, kas apstiprinās cilvēka piederību minoritātei. Arguments, ka katrai personai ir tiesības brīvi izvēlēties, vai to uzskata vai neuzskata par nacionālai minoritātei piederošu, un neviena valsts vai pašvaldību iestāde īpašas minoritātes apliecības neizsniegs, neguva atsaucību. Tas ļauj secināt, ka Latvijā joprojām spēcīgi iesakņojusies tradīcija “ir dokuments, ir cilvēks, nav dokumenta, nav cilvēka”.
Kas attiecas uz minoritāšu iespējām sazināties ar administratīvajām iestādēm savā valodā, prakse ne vienmēr saskan ar normatīvajos aktos noteikto. Ir skaidrs, ka pašvaldību darbinieki savā ikdienas darbā izmanto gan latviešu, gan krievu valodas. Tāpat tiek meklēti un atrasti veidi, kā no kādas nevarīgas večiņas pieņemt iesniegumu krievu valodā. Tāpēc lielai daļai semināru apmeklētāju nav īstas skaidrības, kāpēc valdība izvēlējusies ierobežot konvencijas 10. panta 2. punkta piemērošanu (par minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās ar varas iestādēm teritorijās, kur tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo minoritātes), ja prakse šobrīd lielā mērā atbilst konvencijā noteiktajiem principiem.
Pārsteidzoši, taču izglītības jautājums asas debates neizraisīja. Neviens no klātesošajiem neaicināja izglītības reformu atcelt. Arī pēdējā Izglītības un zinātnes ministrijas informācija liecina, ka no skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem jūtama pozitīva attieksme pret pārmaiņām. Diemžēl iezīmējās kāda cita tendence. Konvencija bilingvālo izglītību atzīst par piemērotu modeli minoritāšu izglītībai. To arī pierādījusi pieredze citās valstīs, piemēram, Austrijā, Polijā, Igaunijā. Taču Rēzeknes semināra dalībnieku viedoklis bija kategorisks – bilingvālā izglītība ir bīstama, tā noved pie absurdas situācijas, kad jauniešiem neveidojas piederība kādai konkrētai kultūrai, tāpēc bilingvāli ir jāvada vienīgi ārpusklases nodarbības. Tika pausts uzskats, ka mazo minoritāšu pārstāvjiem pietiek tikai ar svētdienas skolām, kuras veicina šo minoritāšu valodas, kultūras, tradīciju un reliģijas apguvi, bet valsts finansētai vispārējai izglītībai jābūt tikai latviešu vai krievu valodā. Šobrīd valsts finansē poļu, igauņu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu, ebreju pamatskolas un vidusskolas, kurās mācības notiek latviešu vai krievu valodā, bet minoritāšu dzimtajās valodās tiek pasniegts tā saucamais etniskais mācību bloks.
Līdzdalības jautājums, kas pētniekiem, sociologiem un politikas veidotājiem liekas viens no būtiskākajiem konvencijas pantiem, minoritāšu pārstāvjiem semināros šķita mazsvarīgs. Iespēja ietekmēt dažādu lēmumu pieņemšanu tika noraidīta jau pašā saknē, jo minoritātēm tas neesot pa spēkam. Visus lēmumus un likumus tāpat pieņem vairākums, bet pašvaldību līmenī daudz kas ir atkarīgs no personālijām un to personīgās attieksmes pret lemjamo jautājumu. Kā izteicās lietuviešu biedrības pārstāvis Jelgavā: “Līdzdalība nav aktuāla, jo ar to viss ir kārtībā”. Arī Rēzeknē nostāja bija viennozīmīga – tie kas grib kaut kur piedalīties, to var darīt un jau dara (piemēram, Rēzeknes domes sabiedrības integrācijas komisijā), savukārt tos, kuriem nekas neinteresē, neviens nepiespiedīs.
Galvenie secinājumi nevieš optimismu. Desmit gadi, kas pagājuši kopš konvencijas parakstīšanas, izskatās “zemē nomesti”. Tā vietā, lai laiku izmantotu lietderīgi – analizējot, skaidrojot un informējot, neskaitāmās valdības un politiskās partijas izvēlējušās vieglāko ceļu – vai nu jautājumu ignorēt, vai izmantot kā savas partijas ideoloģijas neatņemamu sastāvdaļu. Tāpēc arī rezultāts ir šāds – jo tālāk no Rīgas, jo mazāka cilvēkiem ir izpratne par to, kādas tiesības konvencija nosaka un garantē. Rēzeknes kultūras biedrību pārstāvji pat atzinās, ka par tā saukto minoritāšu konvenciju dzird pirmo reizi un neviens līdz šim nav uzskatījis par vajadzīgu atbraukt uz Rēzekni un informēt par to.
Kopumā minoritātes, jo īpaši kultūras biedrību pārstāvjus neinteresē tā saucamā lielā politika. Bieži vien viņi nedomā un nevēlas domāt tālāk par tautas dziesmām un dejām, kas neapšaubāmi ir būtiski identitātes saglabāšanas elementi. Kultūras organizāciju pārstāvjiem ir svarīgi, lai vietējās pašvaldības un valsts neliek šķēršļus viņu darbībai, un finansiāli atbalsta to kultūras centienus, bet viss pārējais tiek atstāts politiķu ziņā.
[1] Semināri notika projekta “EP Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību īstenošanas prakse dalībvalstīs” ietvaros. Projektu īsteno Eiropas padomes Informācijas Birojs, Fridriha Eberta fonds, LU Cilvēktiesību institūts, LU Etnisko pētījumu centrs un Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs. Projektam ir divi galvenie mērķi: 1) izvērtēt atsevišķu konvencijas normu, kas Latvijā izsaukušas visasākās debates, īstenošanu praksē citās EP dalībvalstīs (pētījuma rezultāti gaidāmi oktobrī); 2) organizēt seminārus minoritāšu pārstāvjiem Jelgavā, Rēzeknē, Daugavpilī, lai informētu viņus par konvencijā ietvertajām tiesībām un iegūtu plašāku priekšstatu par to, cik būtisks šis dokuments ir cilvēkiem, uz kuriem tas tiešā veidā attieksies.
Kā parakstīt konvenciju Ināra Mūrniece, LA, 01.02.2005
Konvenciju – bez dubultstandartiem, Ināra Mūrniece, LA, 22.02.2005
Latvijas nacionālo minoritāšu prasības etniskās identitātes saglabāšanas garantēšanai
Likumprojekts "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību"
Par viltus integrāciju un latviešu valodu Ināra Mūrniece, LA, 01.03.2005